Mirkļa vēlmes 0
Ja cilvēkam jautā, vai viņš grib dzīvot, atbilde noteikti būs – jā, protams! Vai tavu iespēju dzīvot apdraud mūzikas klausīšanās dzelzceļa tuvumā? Protams! Vai tu neklausīsies mūziku? Nē, es neklausīšos.
Uz šiem jautājumiem ir atbildēts ar vēsu, racionālu prātu. Taču, atrodoties emociju un mūzikas varā, cilvēks, iespējams, ir noguris, neuzmanīgs un domāšana vairs nav tik skaidra. Viņš spriež: kā es tagad atraušos no šīs brīnišķīgās pieredzes? Kā nepalūkošos, kas atrakstījis? Tās ir acumirklīgas, emocionālas vēlmes. Cilvēki spēj puslīdz objektīvi novērtēt risku, bet to neievēro, jo darbojas aukstā–karstā domāšana. Emociju varā rīkojas saskaņā ar acumirklīgām, nevis ilglaicīgām vajadzībām. Savu uzvedību attaisno ar faktu, ka citi ir vēl sliktāki. Tie, kuri uzvedas aplami, uzskata, ka nekas nav jāmaina. Tas nozīmē, ka paši rīkojas nepareizi un arī citi to var darīt.
Turklāt ļaudis pārvērtē savas spējas. Pajautājiet iedzērušam kungam, vai viņš spēj sēsties pie stūres? Viņš teiks: kāda runa, es jau daudzus gadus braucu ar mašīnu!
“Sabiedrība Latvijā psiholoģiski ir tāda pati kā citur pasaulē. Nedomāju, ka mēs atšķiramies. Tomēr cilvēki darbojas noteiktā vidē. Tad rodas jautājums, cik lielā mērā vide atgādina, ko darīt vai nedarīt. Tagad daudzās dzelzceļa sliežu pārejās uztaisīti zigzagi, caur kuriem jāiziet, lai dotos pāri sliedēm. Tad gājējam nākas pievērst lielāku vērību apkārt notiekošajam. Tas ir solis pareizajā virzienā, bet ar to viss nav atrisināts. Ideālā gadījumā sliedēm jābūt nodalītām ar sētu,” vērtē speciālists.
Drošība ir norma
Protams, vajadzīga arī izglītošana, jo tā situācijas padara par normu. Likums neļauj izmantot telefonu pie automašīnas stūres, taču cilvēki to dara un drīzāk par normu uzskata sacensties, kurš to dara prasmīgāk. Tāpēc cilvēki jāizglīto, viņiem jāsaprot šādas rīcības objektīvais risks, bet apkārtējiem nevajadzētu būt vienaldzīgiem. Ja zvana pie stūres sēdošais, būtu jāatbild: parunāsim tad, kad piestāsi. Ja blakussēdētājs brauc un raksta īsziņu, normāli būtu norādīt, ka tas apdraud apkārtējo un viņa paša drošību. “Jo vairāk par to domāju kā pētnieks, jo pats šādās situācijās rīkojos apzinātāk. Tagad, vadot automašīnu, nemaz neskatos, kas man zvana,” atzīst Ivars Austers.
Nav iespējams sagatavoties kritiskām situācijām, kad esi noguris, iereibis, sāp galva, trūkst uzmanības vai ir citi apstākļi, kas palielina negadījuma iespējamību. Tāpēc uzmanīgai dzelzceļa sliežu šķērsošanai jākļūst par ieradumu. No drošības viedokļa vispār nav ieteicams ne skrējējiem, ne riteņbraucējiem, ne gājējiem uz ielas klausīties mūziku austiņās.
Īpaši svarīgi tas ir bērniem, kuriem spēja sadalīt uzmanību rodas ar laiku un kuri pilnībā iegrimst savās tābrīža nodarbēs un apkārt notiekošo var vispār neredzēt, nedzirdēt. Turklāt viņi vienmēr seko savu vecāku piemēram. Ja tēvs vai māte šķērso dzelzceļu un atbild uz telefona zvaniem, īsziņām, bērni to uztver par normu. Ja vecāki iet pāri neatļautā vietā, lai ietaupītu dažas minūtes, to noteikti darīs arī bērni. Turklāt šādā gadījumā ir lielāka iespēja, ka vecāki neaizrādīs savai atvasei, ja tā darīs ko līdzīgu.
Risks ar nopietnām sekām
Latvijas Dzelzceļa sabiedrisko un korporatīvo attiecību daļa informē, ka līdz jūnija vidum Latvijā uz dzelzceļa notikuši 12 negadījumi, kuros traumas guvuši 13 cilvēki, bet deviņi no tiem gājuši bojā. Savukārt 2016. gadā dzelzceļa satiksmē reģistrēti 28 negadījumi, kuros cietuši 28 cilvēki, no kuriem 24 gājuši bojā. Galvenais negadījumu iemesls ir neuzmanība, nereti – viedtelefonu lietošana.
