Pieskarties maigi – tāds ir uzdevums 0
Ziedēšanas un plauksmes, Mātes dienas un Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas mēnesis – tas ir maijs. Nesen atkal biju Svētajā zemē – man ir laime ik pa laikam pavadīt ekskursantu grupas uz Izraēlu. Protams, šādos ceļojumos galvenais akcents likts uz Bībeles sižetiem un Jēzus dzīvesvietām, taču reliģiski tendētu cilvēku grupā parasti nav daudz.
Ir pat tādi, kuri vēlas izbaudīt vienīgi ceļošanas prieku. Mani jo-projām nebeidz pārsteigt gan tas, cik dziļu ieinteresētību, to visu atkal pārdzīvojot, jūtu pats, gan iespaids, kādu šis ceļojums atstāj uz visiem līdzbraucējiem. Mēs kļūstam vienoti lielā emocionālā satricinājumā, ko caurvij iekšējs prieks un izlīdzinājums. Šis dvēseles pacēlums ir pāri bažām par saspīlējumiem, zvērībām un politiskiem asumiem, kas šajā reģionā tik ierasti. Pāri austrumzemēs raksturīgajai pārdošanai, pirkšanai un svētuma izmantošanai ne tik svētos nolūkos. Jo cauri raibajai drūzmai spīd kaut kas vārdos nenosaucams, bet nepārprotami sajūtams – lielas ilgas un dziļa apskaidrība.
Lai cik reižu dodos šādos braucienos, vienmēr ir interesanti pārliecināties, cik liela var būt ikkatram dotā iespēja ietekmēt pārējos. Vērot atšķirību starp tiem, kuri prot priecāties, un tiem, kuri savus sarūgtinājumus kā ratiņos ieliktu bagāžu atvilkuši līdzi un ik pa laikam pārcilā. Pietiek ar mazumiņu gan no vieniem, gan otriem, lai iespaids būtu neizmērojami liels. Viens saērcinātais un īgnais var pārklāt apkārtni ar tik necaurredzamu tumsas mākoni, ka visi, kuri apkārt, sauli vairs neredz. Turpretī tas, kurš prot par kaut ko iedegties apbrīnā un sajūsmā, parauj arī citus līdzi priekā.
Vai mēs, latvieši, būtu kaut kādā ziņā sekli vai tāli no lielo patiesību avotiem? Teritorijas vēsture liecina, ka ne, taču acīmredzot mums tomēr trūkst tā uzticamā garīguma slāņa, pie kā turēties lielos pārbaudījumos un satricinājumos. Tāpēc mēģinām visu – pa labi un kreisi, vienu atziņu, otru, bet caurstrāvojošas līnijas, kas pasargātu un dotu izturību visās likstās un grūtībās, nav. Kamēr kā valsts un tauta nebūsim paši sev šo pamatu sazīmējuši, nespēsim būt ne īpaši veiksmīgi, ne laimīgi.
Mēs laikam izceļamies ar to, ka neesam sevišķi augstās domās par sevi. Ne par savu raksturu, ne vēsturi un kultūru. It kā lepojamies ar tautasdziesmām, priecājamies par koriem un mūzikas pērlēm, bet tas vairāk ar lūpām un parakstiem, ne sirdi. Sirds aizslēgta, jo – esam introverti. Tāds raksturs. Bieži vien domājam labu, neesam budži, kuri tikai tumšās ēnas spēj pamanīt, bet skaļi to izrunāt neprotam, negribam. Sak, kāpēc jātērpj vārdos tas, ko var saprast tāpat – no galvas pagrieziena, no acu skatiena? Kāds vēl var padomāt, ka ārišķība un lišķība.
Kā būtu, ja šajā skaistajā laikā, kad viss plaukst un zeļ, mēs izvirzītu sev par uzdevumu apgūt mazliet mīlīgāku otra pieņemšanu? Vismaz pārreiz dienā pateikt kaut ko labu tam, kurš līdzās? Bet vakarā sev pārjautāt, cik godprātīgi esam ar to tikuši galā. Patiesībā tā ir lielākā balva, ko varam sev pasniegt. Jo katra dzīve ir neaprakstāms brīnums, kas visbiežāk tā arī paliek nepamanīts. Ja kādam izdodas atvērt kaut mazāko daļiņu no tā, kas parasti ir slēgts, atklājot līdzcilvēkā skaisto, ko nekad nebijām ne iedomājušies, ne pamanījuši, labāk kļūst visiem.
Skumdina veids, kādā daudzi vecāki sazinās ar saviem bērniem: nekāp, neņem, nedari, neskrien! Aizmirstot, ka bērnam vairāk par visu vajadzīga uzslava – par jebko. Bez atzinības viņš nevar izaugt. Bērns, kurš kopš mazotnes dzirdējis labus vārdus, atšķiras no tā, kurš dresēts, jo bijis spiests klausīties tikai kritiku, aprādījumus, pasteidzinājumus un papildu uzdevumus. Daudzi gan saka: tieši tāpēc viņi sasnieguši savus mērķus, ka bērnībā vecāki skarbus padomus nav žēlojuši. Tomēr, lai cik augstu ticis, neviens dzenātais nav laimīgs. Tikai labie vārdi ir zelta atslēga, lai cilvēks dzīvē spētu būt veiksmīgs un piepildīts.
Katram bērnam vienīgā laimes saliņa ir ģimene. Vieta, kur viņš vai nu top, vai netop pilnveidots, kļūst vai nekļūst par rosīgu, spējīgu, uzticamu, stipru cilvēku. Tās loma vismazāk saistāma ar lielu māju, ērtu guļvietu, sātīgu ēdienu, siltu apģērbu, bet sazīmējama vien neuzvaramajā stabilitātes sajūtā, ko rada pārliecība: lai kas ar mani notiktu un ko ar mani darītu, pasaulē ir droša vieta patiesi mīlošu cilvēku vidū.
Arī nodarbojoties ar bērniem, kuriem viss gaišais ticis dramatiski atņemts, jo vecāki pret viņiem izturējušies iznīcinoši, vienīgā profilakse ir mēģināt radīt vidi, kurā no jauna iespējams apgūt spēju uzticēties un paļauties. Rēķinoties, ka šādu bērnu jūtīgums ir superkāpināts. Visnevainīgākais vārds aizķer, par kritiku nemaz nerunājot. Nemet mēteli zemē, pakar! Un seko eksplozija. Jo jebkuru pieskārienu savai jau tā norīvētajai ādiņai viņi jūt kā smagu uzbraucienu.
Tāda reakcija ļauj labāk saprast arī cilvēkus, kuri, auguši ģimenē, sevi uzskata par normāliem, tomēr līdzcilvēka teikto nedzird, pret visu izturas ar agresīvu aizdomību, bet savu sarūgtinājumu izgāž pār to, kurš vājāks. Tātad viņam ādiņa norīvēta, ja jau cilvēks jūtas tik nelaimīgs un lieks. Arī attieksmē pret viņiem ļoti lēnām, maigi un saudzīgi jāmeklē veids, kā palīdzēt atgūt zaudēto drošības izjūtu.
Sena paruna atgādina, ka cilvēki rok grāvjus, bet Dievs – veido upes. Grāvju un kanālu uzdevums: pa taisno, no punkta A uz punktu B. Ātrāk izraksim un žiglāk nokļūsim! Dievs: nē, labāk mierīgi un līkločiem. Tā ir ar visu – ar bērniem, attiecībām, ģimeni, valsti. Labāk upe, nevis kanāls.
Vai gribam mācīties teikt labu, vai tā arī paliksim introvertie latvieši, kuri skaisti domā, bet drūmi klusē? Runas par valsts labklājību un ģimenes vērtībām ir abstrakcijas un tukša pļāpāšana, ja nepārtop ikdienas saskarsmē.
