Anda Līce: Tā vietā, lai ņirgtu par pandēmiju un valdību, gudrāk ir pasmieties pašam par sevi 0
Anda Līce, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Ap gadu miju bieži ir dzirdams: “Pārkāpjot jaunā gada slieksni…” Īstenībā jau nekāda sliekšņa nav, mēs vienkārši pieņemam dažādus atskaites punktus, lai būtu vieglāk orientēties laikā un telpā, un arī savā dzīvē.
Tomēr šoreiz viss ir daudz sarežģītāk, neparedzamāk un nedrošāk. Var jau daudz ko apņemties, taču nav nekādu garantiju, ka tas izdosies.
Varbūt ir jāmaina prioritātes un jāapņemas paveikt kādus pavisam necilus darbus, kam agrāk pietrūcis laika un kas neprasa milzu ieguldījumus?
Iespējams, tā šķiet tikai man, ka šodien ir daudz grūtāk tiem, kuri savas mājas ir iztīrījuši no grāmatām. Protams, var jau lietot citus uzmanību piesaistošus līdzekļus, tomēr tādu līdzi domāšanu un jušanu, kādu ierosina grāmata, nevar aizstāt nekas cits.
Grāmatas, tāpat kā daba, palīdz pārlaist grūtos laikus. Ir vērts atsākt darīt arī citus novārtā atstātus darbus, kas kādreiz šķita tikai tāda niekošanās, – var grebt kaut ko no koka, mācīties svešvalodu, strādāt rokdarbus, atsākt gleznošanu.
Pie kaut kā ir jāpiesien sirds un prāts, jo daudziem tagad abi uzvedas kā norāvušies.
Atsakoties no apņemšanās mainīt pasauli un pievēršoties sev, mēs pārsteigti ieraugām, cik daudz mūsos ir pusdarītā, no kā ir cēlusies ne viena vien nejēdzība.
“Mēs citējam pasakas, nevis kriminālkodeksu, vēl ļaunāk, ka mēs pēc tām dzīvojam un padarām tās par zīmju sistēmām,” savā tagad tik noderīgajā grāmatā “Baigās piezīmes” raksta tulkotāja Silvija Brice.
Īstenībā šī grāmata ir sava veida meistarklase, kā attiekties pret sevi, valodu un dzīvi kopumā. Pašreizējā situācijā, iespējams, tieši pašironija var kļūt par mūsu iekšējās pasaules aizsargmasku numur viens.
Vērot sevi no malas un komentēt savu uzvedību ir daudz svētīgāk, nekā piedalīties bezgalīgo šausmu stāstu pavairošanā.
Tas, kā grāmatas autore spēlējas ar valodu, pārkāpjot stindzinošo “tā nedrīkst domāt, runāt un rakstīt”, man atgādina krāsaina stikliņa grozīšanu pret sauli. Izrādās, tam ir tik daudz šķautņu, un katra mirdz citādi.
Tu ieraugi tādu daudzkrāsainību, par kādu tev agrāk nebija ne jausmas. Tā vietā, lai ņirgtu par pandēmiju un valdību, kā tagad diemžēl daudzi dara, daudz gudrāk ir pasmieties pašam par sevi un savu nepilnīgumu.
Pašironija paplašina redzes lauku, saliek pareizās vietās pieturas zīmes un dara cilvēku iecietīgāku gan pret citiem, gan sevi. Un tad nav grūti pasmaidīt kopā ar S. Brici: “Ko var gribēt no tāda, kurš dzīvo pirmo reizi.”
