Piesien dūšu un arī ārstē – mārrutku noslēpumi, kas jāzina katram latvietim 0
Kas gan būtu desmaize vai galerts bez mārrutkiem! Mēles salātiņi, papildināti ar mārrutku mērci, iet uz urrā visās svinībās. Bet mārrutki pie zivs – tā jau ir klasika. Ir tādi, kas iekož mēlē, no citiem asaras saskrien acīs.
Dzīvelīgs
Par mārrutku dzimteni uzskata Dienvidaustrumu Eiropu, bet savvaļā tie sastopami arī Rietumeiropā un Viduseiropā. Slāvu tautas mārrutkus audzēja jau IX gadsimtā, savukārt par labiem un lietojamiem Eiropā tos vispirms XIV gadsimtā atzina Vācijā, starp citu arī Latvijā, bet tikai XVI gadsimtā – Francijā un Anglijā.
Ilgu laiku mārrutkus audzēja tikai kā ārstniecības augu.
Taču tas ir gana spītīgs un izturīgs, un, reiz kaut kur iestādīts, pakāpeniski sāk dominēt. Dārzs sen pamests dīkā, bet mārrutks katru gadu sakuplo no jauna.
Veselības sakne
Mārrutka dzīvelīgumu var izskaidrot arī ar to, ka tā saknes satur ēteriskās eļļas, saponīnus, fitoncīdus, olbaltumvielas, C, B1, B2 vitamīnu, minerālvielas: fosforu, dzelzi, sēru, kas nepieciešams smadzeņu darbībai, kā arī kalciju, kāliju, cinku, varu, mangānu. Pētījumi liecina – ar 10 g mārrutku cilvēks uzņem aptuveni desmito daļu no organismam diennaktī nepieciešamās C vitamīna devas.
Tāpēc arī auga saknes ir populāras tautas medicīnā. Smalki sarīvētus mārrutkus, sajauktus vienādā attiecībā ar cukuru vai medu, 2–3 reizes dienā lieto pa tējkarotei pret klepu.
Svaigi sarīvētus mārrutkus, kompreses veidā (starp auduma kārtām) pieliekot pie pakauša, var izmantot pret galvassāpēm, bet pie vaiga – pret zobu sāpēm. Tomēr tik droši ar mārrutkiem nevajadzētu rīkoties, jo auga sula kairina ādu un gļotādu un lielās devās tas var būt kaitīgi. Bieža mārrutku kā ārstniecības līdzekļa vai garšauga izmantošana var novest pie nieru un zarnu trakta iekaisuma.
Arī gatavojot mārrutkus – rīvējot vai maļot, jābūt uzmanīgam, jo ēteriskās eļļas kairina acis, tāpēc vislabāk to darīt svaigā gaisā, vēlams nelielā vējā, kas novirzītu smaržu viļņus.
Apetīti rosinošs
Pārtikā mārrutkus lieto svaigi sarīvētus. Parasti izmanto viengadīgas saknes. Vecāko sakņu garša ir daudz sīvāka un intensīvāka. Mārrutki labvēlīgi ietekmē gremošanu, ir apetīti rosinoša piedeva pie gaļas, sevišķi galerta un ceptas cūkgaļas, zivju un citiem ēdieniem – mērcēm un salātiem.
• Rīvēti mārrutki, sajaukti ar krējumu, ir lieliska piedeva pie zivju ēdieniem, sevišķi žāvētām zivīm, kā arī žāvētas gaļas, šķiņķa un citiem gaļas ēdieniem.
• Kopā ar sasmalcinātiem ķiplokiem, citrona sulu, muskatriekstu, pipariem, olas dzeltenumu rīvēti mārrutki veido garšīgu mērci grilētai gaļai.
• Sajaukti ar treknu skābo krējumu, maltām kadiķogām un sasmalcinātiem lazdu riekstiem, rīvēti mārrutki garšos ar medījumu gaļas ēdieniem.
• Pievienojot mārrutkus biezpienam, sanāk labs smēriņš, ko ziest uz rupjmaizes.
• Mārrutkus var pievienot zupām. Minūti pirms vārīšanas beigām dārzeņu vai zivju zupai pieliek 2 ēdamkarotes rīvētu mārrutku. Zupa gan nebūs vairs tik dzirda, toties tās garša būs intensīvāka.
• Var nopirkt mārrutkus ar dažādām garšām: ar bietēm, pīlādžiem, ingveru un citronu, dzērvenēm, avenēm, asajiem pipariem. Arī mājās katrs var eksperimentēt ar klasiskajiem mārrutkiem, piemēram, iemaisot tajos biešu sulu.
• Mārrutku aso garšu un smaržu var mazināt, tos samaisot ar krējumu, bezpiedevu jogurtu.
