Juris Lorencs: Piesegšanās ar vērtībām 3
“Ja kāds uzskata, ka liberālā ideja sevi ir izsmēlusi, viņš vienlaikus apgalvo, ka nav nozīmes arī brīvībai, likuma varai un cilvēka tiesībām,” – šāda bija Eiropadomes prezidenta Donalda Tuska pirmā (turklāt oficiālā!) reakcija uz Vladimira Putina interviju Londonas laikrakstam “Financial Times”.
Intervija zīmīga gan ar laiku (Putins to sniedza īsi pirms G20 valstu tikšanās Japānas pilsētā Osakā), gan ar tajā skartajiem jautājumiem.
Tika iztirzāta globalizācija, Venecuēla, Sīrija, Ziemeļkoreja, naftas cenas, Skripaļu indēšana, Krievijas attiecības ar ASV un Ķīnu, bruņojuma ierobežošanas problemātika. Vai tieši otrādi – ar apietajām tēmām. Viena no tādām bija Ukraina, kas netika pat pieminēta. Acīmredzot Kremļa administrācija iepriekš bija vienojusies par pārrunājamo jautājumu loku, citādi to nevar izskaidrot.
Tomēr vislielāko uzmanību piesaistījuši Putina uzbrukumi liberālajai ideoloģijai, kas gan aizņēma vien nelielu intervijas daļu. Pasaules mediji un daudzi politiķi kā papagaiļi vienā balsī atkārto vienu – Krievijas prezidents apšauba liberālās vērtības! Kādas šausmas! Ja tā, tad Putins savu mērķi ir sasniedzis.
Osakas apspriede vismaz daļēji pagāja Putina intervijas zīmē. Lai jau cilvēciņi izrunājas, lai pievērš uzmanību abstraktām problēmām, mēs tikmēr “kārtosim lietas”.
Donalds Tusks nav īsti precīzs. Pirmkārt, ne jau tikai liberālisms ir sinonīms Rietumu demokrātijas vērtībām, tikpat labi to var teikt par konservatīvismu un sociāldemokrātiju. Otrkārt, intervija ir pilna liekulības un pretrunu, kas būtu pelnījušas, lai uz tām norādītu. Viens piemērs.
Putins saka: “Mums jādomā par to, lai katra pasaules valsts, tai skaitā Ziemeļkoreja, justos droša un starptautisko tiesību aizsargāta.” Un tas tiek apgalvots piecus gads pēc Krimas okupācijas un aneksijas! Pats zaglis kliedz “ķeriet zagli”! Tas neliedz šim nacionālo valstu suverenitātes cienītājam intervijā atkārtot jau agrāk izteikto domu par “traģisko PSRS sabrukumu”.
Šajā tēmā parādījušās jaunas nianses: “25 miljoni etnisko krievu piepeši atradās ārzemēs (ārpus Krievijas federācijas. – J. L.), no televīzijas un radio uzzinot, ka Padomju Savienība pārstājusi eksistēt. Bet viņiem neviens par to nejautāja… Saprotiet, tas ir demokrātijas jautājums. Vai bija referendums? Lielākā daļa, vairāk nekā 70% PSRS iedzīvotāju izteicās (referendumā. – J. L.) par valsts saglabāšanu.” Tātad demokrātijas vārdā var rīkot jaunus referendumus – vispirms Krimā, tad varbūt Doņeckā un Luhanskā, un tad jau tālāk redzēs…
Tomēr pats lielākais Putina panākums ir tas, ka viņam izdevies diskusiju par liberālo ekonomisko politiku un tās sociālajām sekām ievirzīt strīdā par morālām vērtībām, faktiski piesegties ar tām. Viņam tas ir izdevīgi gan ārpolitiski, gan iekšpolitiski. Neraugoties uz apgalvojumu, ka “mums vairs nav oligarhu”, Krievijā joprojām vērojama kliedzoša ienākumu nevienlīdzība, turpinās sociālās valsts demontāža.
Līdzīgi kā daudzviet pasaulē, arī Krievijā valsts pārliek atbildību no sevis uz pašvaldībām, nevalstiskajām organizācijām, uzņēmumiem, ģimenēm, uz individuālo cilvēku. Jautājums, vai cilvēki tam ir gatavi – vēsturiskās pieredzes, materiālās turības, tradīciju, mentalitātes, galu galā valsts realizētās politikas dēļ.
Tā vietā Putins piedāvā diskutēt par viņam daudz ērtākām tēmām. Lūk, dažas no tām. Kas ir ieguvēji no globalizācijas? Putins apgalvo, ka “Ķīna, starptautisko korporāciju akcionāri un menedžments, bet zaudētāji – Rietumu pasaules vidusšķira”. Tam pat varētu piekrist. No tā seko nākamais uzstādījums – augošā pretruna starp valdošo eliti un vienkāršo cilvēku.
Šim apgalvojumam pasaulē atradīsies daudzas dzirdīgas ausis. Arī domai par “multikulturālisma izgāšanos” un “kancleres Merkeles kardinālo kļūdu” – aicinājumu bēgļiem doties uz Eiropu. Tāpat izskatās, ka tieši Putinam patlaban izdevies monopolizēt tradicionālo, reliģisko un ģimenes vērtību aizstāvēšanu.
Turklāt parādījusies jauna tēma – iestāšanās par katoļu baznīcu: “Nav pieļaujams, ka problēmas, kas patlaban pastāv Romas katoļu baznīcā, liberālās aprindas pārvērš par instrumentu šīs baznīcas iznīcināšanai. Šie vārdi tiks saklausīti daudzviet pasaulē. Noteikti Polijā, un nav izslēgts, ka arī Latvijā.
Grūti iedomāties situāciju, kurā Krievijas Valsts ieņēmuma dienesta darbinieki ierastos ar kratīšanas orderi pareizticīgo dievnamā.
Ja jau tiek runāts par vērtībām, arī es uzdrošinos piedāvāt vienu tēmu pārdomām. Krievijā patlaban vienā dienā iesvētot vidēji trīs jaunas baznīcas un aizslēdzot vienu slimnīcu. Diemžēl arī Latvijā neatkarības gados uzbūvēto dievnamu skaits var tikt salīdzināts ar likvidēto skolu un slimnīcu skaitu. Tā varētu būt interesanta tēma izpētei – kāpēc sabiedrības reliģiozitātes pieaugums (bet jaunu baznīcu celtniecība vismaz netieši par to liecina) ar laiku neparādās vērtībās, ko sludina baznīca un labēji konservatīvi politiski spēki?
Piemēram, taisnīgākā nodokļu politikā, cilvēciskā solidaritātē, amatpersonu alkatības apvaldīšanā, lielākā ģimeņu atbalstā. Jeb tas viss ir tikai izlikšanās – gan no baznīcu, gan politiķu puses?
