Vingro kopā ar pokemoniem 0
Vaicāju, vai tad vienmēr ir laba pašsajūta, nekas nekait, nesāp. Ogle pasmaida.
“Varētu jau visu laiku sūkstīties par veselības ķibelēm, bet, ja par to nedomā un nerunā, viss kaut kā pazūd pats no sevis. Jo vairāk iespringsti uz to, kas sāp, jo vairāk to jūti. Nu, pasāp, bet es eju tālāk.
Cenšos pēc iespējas vairāk kustēties. No manām mājām līdz tuvākajam lielveikalam Ogrē ir trīs kilometri. Varu braukt ar autobusu, bet varu turp un atpakaļ iet kājām – jau seši kilometri. Esmu pāris reižu gājis no Rīgas līdz Ogrei, tie ir 38 kilometri. Vidēji ātrā tempā šo gabalu nosoļoju 4 stundās un 20 minūtēs. Tas ir arī treniņš 800 kilometru garajam Santjago ceļam. Šovasar bija plāns doties šajā svarīgajā ceļojumā, bet dažādu apstākļu dēļ nesanāca. Tomēr plāns nav zudis.
Vēl viens stimuls iešanai ir pokemoni. Kad daudzi sāka aizrauties ar šo spēlīti, es šausminājos. Tad pamēģināju un sapratu, ka man patīk mazais, bērnišķīgais prieciņš. Kā lai nepriecājas, ja pie Brīvdabas muzeja izdodas noķert Mr. Mime, Eiropā reto pokemonu! Neesmu kļuvis atkarīgs, bet, staigājot ārā, kādu paķerstu. Protams, jāzina robežas, neiesi taču baznīcā tvarstīt pokemonus.
Esmu pievērsies arī aktīvākai sportošanai, trenēju muskuļus sporta zālē. Vispār tā ir neiespējamā misija, jo muskuļi man vienmēr bijuši švaki, tomēr cenšos.
Vasarā vingroju uz āra trenažieriem Ķegumā. Sākumā ar draugiem turp braucām ar mašīnu, bet vēlāk palikām tie, kuri pārvietojas ar velosipēdu. No Ogres tie ir 12 kilometri. Aizbraucām, kādu stundu izvingrojāmies, tad rullējām atpakaļ. Tur nekas nav jāmaksā atšķirībā no sporta kluba.”
Ogle atzīst, ka sākumā vairāk pieskatījis savu ēdienkarti, lai tā būtu veselīga, bet tagad vairs tik ļoti nepiedomā. Paņem klāt kādus vitamīnus, lieto zivju eļļu, kas satur pēc iespējas vairāk vērtīgo omega taukskābju un palīdz stiprināt imūno sistēmu.
“Mūsu ģimenei ir dārzs, tur visu paši izaudzējam. Mans hobijs ir reti un dīvaini augi. Nākamvasar beidzot sāks ražot mans godži jeb līcijas krūms, nebūs jāpērk ievestās dārgās ogas. Tas ir bārbeles paveids, Latvijā labi ieaug, tikai ogas jāgaida četrus gadus.
Ķiploks ir karalis manā ēdienkartē, to visur lieku klāt. Rupjmaizei uzsmērēju medu un uzgriežu ķiploku. Maizīti mazliet uzkarsē, lai ķiploks sasūcas ar medu, un iznāk tāds ass kumoss. Citi brīnās, ka tā ēdu, bet man garšo. Ja esmu saaukstējies, lieku krūzē divas ēdamkarotes medus, piespiežu citrona sulu un uzleju siltu ūdeni. Pavasarī gatavoju dzērienu no upeņu jaunajām lapiņām – apleju ar verdošu ūdeni un nostādinu.
Šāds dzēriens attīra organismu.”
