“Goda bibliotekāres”: Iepazīstinām ar 2022. gada “Goda bibliotekārēm” – Inu Rusiņu un Inesi Rumbu 5
Daina Šulca, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Par 2022. gada darbu “Goda bibliotekāra” nominācija piešķirta Preiļu Galvenās bibliotēkas bērnu nodaļas un digitālā centra vadītājai Inai Rusiņai un Ugāles bibliotēkas vadītājai Inesei Rumbai. Apsveicam!
Ina Rusiņa – Preiļu Galvenās bibliotēkas galvenā bibliotekāre
Ina Rusiņa nemaz nezināja, ka kolēģi viņu pieteikuši šai augstajai atzinībai, un pārsteigums bija liels, kad tika saņemts uzaicinājums šā gada pavasarī ierasties uz apbalvošanas ceremoniju. “Man bija liels gandarījums,” saka Ina Rusiņa, “negribu sevi lielīt, tas ir kopīgs visu manu kolēģu nopelns.” Ina Rusiņa Preiļu bibliotēkā strādā jau 17 gadus, un darbs bērnu nodaļā nav nejaušība. Ina pirms tam strādāja bērnudārzā, un visi darba gadi veltīti bērniem. Bērnu emocijas, intereses un atklātie raksturi ir zināmi teju 30 gadus.
Inai Rusiņai ir arī bibliotekāres izglītība. Kas ir viņas panākumu pamatā? Protams, ka ieguldītais darbs, jaunas idejas un cilvēcīgi siltais raksturs. Bet tas nav viss. Pati Ina saka: “Ja darbs patīk, tas vienmēr izdodas. Grāmatas nekad neizzudīs – vieniem tas ir izziņas materiāls, citiem relaksācija un atpūta vai redzesloka paplašināšana, gados vecākiem cilvēkiem – atmiņas saglabāšana. Ja pirms nodarbībām bibliotēkā jūtos nogurusi, tad pēc tām esmu apveltīta ar dubultu enerģiju. Darbs uzlādē un sniedz gandarījumu, nav izdegšanas sindroma. Darbā ir viss, kas dara mani laimīgu. Dzīves vērtības man ir klasiskās un visiem pazīstamās: darbs jādara ar aizrautību, nevajag padoties un teikt, ka nesanāks, jātic labajam un nekad nevajag teikt – nekad! ”
Ina Rusiņa bērnu literatūras nodaļā attīstījusi izzinošās spēles un dažāda veida aktivitātes
Pēc rakstura sirsnīga, atsaucīga un atklāta – kā mazie ķipari viņas nodaļā, Ina bērnu nodaļā attīstījusi izzinošas spēles, viktorīnas, LEGO un robotikas nodarbības, 3D zīmēšanas radošās darbnīcas. Tas rosina bērnus veidot un konstruēt dažādus tēlus, darbojoties individuāli vai pāros. Bērni sāk apgūt, kā labāk sarunāties vienam ar otru, attīstīt pirkstu veiklību, loģisko domāšanu un sava fiziskā ķermeņa sīko muskulatūru.
Četrgadniekiem katru rudeni jau astoņus gadus darbojas Pūcītes skola, kas domāta visai ģimenei lasīšanas veicināšanai un grāmatu iemīļošanai. Ina saka: “Bērni nav kautrīgi. Viņi ir atvērti un droši vaicā, ko vēlas uzzināt. Viņi grāmatas izvēlas tieši pēc vizuālā materiāla – vāka, attēliem, burtu lieluma un grāmatas biezuma. Bērniem iemācīt lasīt nav tikai pazīt burtus. Mēs mācāmies uztvert tekstu un atcerēties, ko esam izlasījuši,” stāsta bibliotekāre.
Ideju daudz, bet trūkst finansējuma
Preiļu Galvenajai bibliotēkai ir trīs stāvi: pirmie divi ir pieaugušajiem – daiļliteratūra un nozaru literatūra, trešais, augšējais, ir bērnu valstība.
Līdz ar tehnoloģiju attīstību bibliotēkā lasītavas vairs nebija pieprasītas. To vietā tika izveidots ģimenes digitālo aktivitāšu centrs ar interaktīvo velosipēdu, virtuālās realitātes brillēm, kinētiskām viktorīnām un citām aktivitātēm.
Meklējot līdzsvaru tehnoloģijās un dabā, pavisam nesen Preiļu bibliotēkas teritorijā tika izveidots spēļu laukums domino, cirka un citām lielformāta spēlēm, bet ārā laukumam vajadzīgi vēl soliņi. “Ideju ir daudz, un būtu labi, ja to īstenošanai varētu saņemt lielāku pašvaldības finansiālo atbalstu. Ja naudas būtu vairāk, arī jaunu piedāvājumu būtu vairāk. Bibliotēkā ir telpa, ko vēlamies pārveidot par interaktīvo spēļu istabu. Vēlamies izveidot arī interaktīvo grāmatu parku, kas iekļauj dažādas aktivitātes,” teic Ina Rusiņa.
Jauniešus un pieaugušos piesaista ar digitāliem risinājumiem
Lasītāju intereses nosaka to vecums. Atšķirības ir acīmredzamas. “Strādājot bērnu literatūras nodaļā, jārēķinās ar pusaudžu un jauniešu noslēgtību, viņus ir grūtāk iekustināt. Viņiem patīk darboties pašiem, un atslēga aktivitāšu uzsākšanai bieži vien ir tehnoloģijas. Lekcijas jaunajai paaudzei īsti neder. Piemēram, rīkojot pasākumu jauniešiem par medijpratību, tika izmantots viņu “draugs” telefons, uzdevumus uzzinot ar QR koda skenēšanu un atbildes iesūtot “WhatsApp”. Tas strādā. Viņi ar aizrautību iesaistās. Es pati tekstu lasu papīra formātā. Ar jauniešiem ir citādi – viņi grāmatas lasa arī elektroniski,” stāsta Ina Rusiņa. Bibliotēka ir kļuvusi par jauniešu tikšanās vietu.
Pieaugušie nereti vēršas pēc palīdzības sagatavot elektroniskos dokumentus, izdrukāt aviobiļetes. Šādas un līdzīgas vajadzības ir gandrīz katru dienu, un bibliotekāri atbalsta Preiļu iedzīvotājus viņu vajadzībās. Kad bibliotēkā sāka darboties digitālais centrs, iedzīvotāju interese bija liela, bet daudzus apmeklētājus, sevišķi vecākā gadagājuma, nākas pārliecināt iesaistīties aktivitātēs, kad tie saka: neko nesapratīšu, – bet es saku: vismaz pamēģini,” iedrošina Ina, “tā ir iespēja uzzināt, kā darbojas tehnoloģijas. Nav iespējams pateikt – patīk vai nepatīk, ja nav mēģināts.”
Plaukti nav bezizmēra
Preiļu Galvenās bibliotēkas krājumā ir vairāk nekā 60 tūkstoši grāmatu, atrodamas arī bibliogrāfiskas pērles – 1825. gadā Pēterburgā izdota Bībele gotiskajā rakstībā, “Latgolas zemnika kalendars 1921. godam”. Preiļu novadnieka un konceptuālista Eināra Pelša izdotie darbi “In visi ble” un “Janka”.
Krājums regulāri tiek pārskatīts un atjaunots. Darbojas grāmatu maiņas punkts – koks, kur iedzīvotāji no privātajām bibliotēkām var nodot savas grāmatas un no plaukta savā īpašumā paņemt tās, kuras interesē.
“Man pašai mājās ir neliela bibliotēka, jo visu vajadzīgo varu atrast darbā,” stāsta Ina Rusiņa, “skolēni vasarās nāk ar ieteicamās literatūras sarakstu. Vēlētos, lai vairāk būtu iekļautas mūsu jauno rakstnieku grāmatas, kas iznākušas pēdējos gados, piemēram, lasītveicināšanas programmas “Bērnu, jauniešu un vecāku žūrija” lasītāju visaugstāk novērtētās grāmatas,” stāsta Ina Rusiņa, “lasītāji mēdz stāvēt rindā pēc jaunākajām grāmatām. Izsniedzam grāmatas, un, kad beidzas grāmatu lietošanas termiņš, sūtām īsziņā atgādinājumu. Gadās jau visādi. Atnes laikā, daži nokavē tikai dienu un ļoti atvainojas. Ir arī lasītāji, kas regulāri kavē. Mēs visi esam dažādi.”
Cilvēcība, sapratne, interese, pielāgošanās citu vajadzībām – tā varētu raksturot Inas Rusiņas darbu. Preiļu Galvenajā bibliotēkā līdzās grāmatām, datoriem un spēlēm ierindojas, tiek uzklausītas pieaugušo, jauniešu un bērnu intereses un vajadzības, un tāpēc bibliotēka ir tik labi apmeklēta.
Ugāles bibliotēkas vadītāja Inese Rumpa
Inese Rumpa Ugāles bibliotēkā strādā jau 35 gadus. “Kad saņēmu ziņu, ka esmu nominēta Gada bibliotekāra titulam, nodomāju – ārprāts, ārprāts! Semināros un konferencēs satikti tik daudzi izcili un talantīgi kolēģi, kāpēc tieši es!” Latvijas Bibliotekāru biedrība ir atzīmējusi Ineses nopelnus novadpētniecībā, un padarītais veikums ir nozīmīgs. Ugāles bibliotēka novada izpētē iesaistījusi vietējos iedzīvotājus, kas devis lielisku pienesumu tā vēsturei, faktoloģiskajam materiālam un pirms simts gadiem izdotām grāmatām. Bibliotēka apkopo Ugāles vēsturi, vāc atmiņas, veido senu fotogrāfiju kolekcijas, izpētījusi Ugāles mežrūpniecības un drenu cauruļu rūpnīcas “Usma” vēsturi, kas apkopota un apskatāma arī Latvijas Nacionālajā bibliotēkas digitālajā katalogā “Industriālais mantojums”.
Ugāles bibliotēkas darbības stūrakmens un pamatakmens ir sava novada pētniecība gan vēsturisku faktu un notikumu, gan cilvēcisku atmiņu kontekstā. Tas ir svarīgs darbs. Ugālē nav novadpētniecības muzeja un šo funkciju uzņēmusies bibliotēka.
Bibliotēkas pārziņā nonākuši reti eksemplāri no 20. gs. 20. gadiem.
Ugāles bibliotēka pirms dažiem gadiem no vietējiem iedzīvotājiem saņēma 43 grāmatas ar Ugāles izglītības zīmogiem, kam ir kultūrvēsturiska nozīme Latvijas bibliotēku tīkla izveidē.
Atskatoties vēsturē, 1922. gadā Latvijā tika pieņemts lēmums, ka valstī dibināms bibliotēku tīkls. Tam tika izveidots Kultūras fonds, kurš nodarbojās ar grāmatu komplektu dalīšanu. Vienu komplektu ar Ugāles Izglītības biedrības lūgumu saņēma arī Ugāles bibliotēka. Toreiz grāmatām tika dots līdzi arī katalogs. Salīdzinot šo katalogu ar mūsu iedzīvotāju atnestajām grāmatām, atklājās, ka Ugāles bibliotēkai ir 21 grāmata no toreiz piešķirtajiem 547 sējumiem. Tagad šis vērtīgais ieguvums kā novada vēsturiskā un patriotiskā liecība iegūlusi bibliotēkas krātuvē.
Ugāles bibliotēkai nākamgad aprit apaļi 100 gadi, un Inese Rumpa stāsta: “Šā notikuma atzīmēšana ir mūsu tuvākie un lielākie plāni, pasākumā nāksies iesaistīt arī citas iestādes. Bibliogrāfiskajiem retumiem gatavosim stendus. Mums bija liels pārsteigums, ka šiem sējumiem ir pat tā laika inventarizācijas numurs. Tīrot ar slotiņu putekļus no katras lappuses vērtīgajos izdevumos, sāku lasīt Jāņa Jaunsudrabiņa stāstu “Vasara” par postošo un paceļošu mīlestību – aizrāvos, aizmirsdama par iesākto darba procesu. Grāmatu lasīšana man nozīmē valodas bagātības, daudzveidības un izteiksmes baudīšanu. Labākais brīdis dienas gaitā ir, kad visi darbi ir padarīti un vakarā varu sākt lasīt grāmatu. Man katram dzīves periodam ir sava literatūra. Tagad pārlasu klasiķus – Aleksandru Čaku, Rūdolfu Blaumani, Anšlavu Eglīti. Glabāju savas bērnības grāmatas – Margaritas Stārastes ilustrētās un Zentas Ērgles sarakstītās.”
Bibliotēku apmeklē viena trešdaļa iedzīvotāju
“Cilvēki teic, ka darbus vajagot mainīt, bet darbs bibliotēkā ir tik dažāds, ka par to pat neiedomājos. Tas ir kā noteikts dzīves veids, kur iesaistās arī mūsu iedzīvotāji. Darbs bibliotēkā liek attīstīties un pilnveidoties man pašai. Nekas nestāv uz vietas. Vienīgi kādreiz iedomājos, ka varētu kādu laiku arhīvā nodarboties ar pētniecību,” saka Inese Rumpa.
Ugāles bibliotēku apmeklē viena trešā daļa iedzīvotāju. Dienā vidējais apmeklējums ir 10–12 cilvēki. Bibliotēkas krājumā ir vairāk nekā astoņi tūkstoši grāmatu.
Lasītāji izvēlas dažādu literatūru. Vīrieši vairāk interesējas par vēsturi un Otrā pasaules kara notikumiem. Daudzi lasa ceļojumu aprakstus un biogrāfijas. Labas atsauksmes ir par grāmatu sēriju “Tur. Mēs. Latvija, XX gadsimts”. Tās ir grāmatas par dzīvi pagājušā gadsimtā, kad Krievijas okupācija Latvijā izraisīja lielu stagnāciju un cilvēku brīvība bija tikai viņu iekšējā dzīvē.
Ir lasītāju grupa, kas konsekventi izvēlas kriminālromānus un izklaidējošo literatūru. Inese stāsta: “Katram lasītājam ir savs lasīšanas temps, un mēs to respektējam. Ir cilvēki, kas vienu grāmatu lasa mēnesi un ilgāk, un mēs to ļaujam. Atgādinām tikai tad, ja kāds cits lasītājs stāv rindā uz šo grāmatu. Lielākā problēma ir skolēniem, kuri nāk ar obligātās literatūras sarakstiem – paņem grāmatas un aizmirst atgādāt atpakaļ.”
“Grāmatas nozīme cilvēku dzīvē ir atšķirīga – vieniem tā ir iespēja nokļūt citā laikā un telpā, citiem – atslēgties no problēmām, vēl kādam – saņemt jaunas atziņas un padomāt,” ievērojusi Inese Rumpa, “cilvēki vairāk izvēlas grāmatas ar lielākiem burtiem un uz baltām lapām. Teksts sīkiem burtiņiem uz pelēka papīra apgrūtina lasīšanu, to īpaši atzīmē gados vecāki apmeklētāji.”
Ugāles bibliotēka ir vieta, kur vienmēr var vērsties pēc palīdzības, īpaši tad, ja runa ir par pakalpojumiem elektroniskajā vidē.
E-vides realitāte
Ugāles bibliotēka darbojas kā elektroniskās saziņas centrs, un daudzi iedzīvotāji to izmanto e-pakalpojumu veikšanai.
“Mēs palīdzam viņiem tikt galā ar šo svešo un, kā viņi paši saka, biedējošo realitāti – veikt bankas maksājumus, apskatīt slimības lapas statusus, atveram viņiem e-pastus,” stāsta Inese Rumpa, “atceros, kā pirms desmit un vairāk gadiem veicām inventarizāciju bibliotēkā. Katrai grāmatai ar roku rakstījām kartīti, to salīdzinājām ar katalogu. Inventarizācija bija vismaz mēnesi ilgs process. Tagad, pateicoties elektroniskajam katalogam, inventarizāciju un krājuma uzskaiti veicam dažās dienās.”
Ugāles bibliotēka atrodas vienā ēkā ar mūzikas skolu un bērnudārzu
Bibliotēka izveidota ēkas viena korpusa divos stāvos. Bērnu nodaļa ir atsevišķi, tad ir vēl daiļliteratūras, nozaru literatūras, datoru un novadpētniecības telpas.
Otrā ēkas korpusā ir mūzikas skola. Bibliotēkā ir klavieres, un audzēkņi brīvajā laikā nāk un tās spēlē, kas bibliotēkai piešķir jaunu un māksliniecisku auru.
Trešajā korpusā ir piecas bērnudārznieku grupas, kur mazajiem jau rodas kāds priekšstats, ko nozīmē bibliotēka un grāmatas.
“Katra diena nes pārsteigumus. Mums bija viens nelaipns un mūžam neapmierināts lasītājs,” atceras Inese Rumpa, “un tad mums pieklīda kaķis. Ruds runcis jau gados. Es viņu saucu par Rižiku, bet vispār kaķim bija daudz vārdu. Viņš gulēja grāmatu plauktos, staigāja pa telpām, un mūsu nelaipnais lasītājs ļoti izmainījās. Sāka smaidīt. Runcis izdarīja savu darbu – atvēra mūsu lasītāja sirdi. Vienreiz Rižiks ar ķepu no plaukta izķeksēja grāmatu “KGB smokingā”, un mēs to atzinīgi novērtējām, ka viņš zina, kas savā laikā Latvijas iedzīvotājiem ir sagādājis daudz negatīva. Tagad Rižika vairs nav, un jaunu kaķi mēs vairs neņemsim. Viņa aiziešana citos medību laukos bija liels pārdzīvojums.”
Ugāles bibliotēkā notiek pasākumi, tikšanās ar grāmatu autoriem, bet pats svarīgākais – tā ir iedzīvotāju piesaistes punkts, kur cilvēki ne tikai nāk pēc grāmatām un izmantot datorus, bet arī aprunāties, satikties un kopīgi atpūsties. Viņi nes senas savas ģimenes fotogrāfijas un citas liecības un kopīgi veido sava novada vēsturi. Bibliotēka ir kļuvusi par vietējās vēstures krātuvi.
