Pierobežā vislabāk ik dienas redzama valdošo aprindu divkosība! 0
Valodu referenduma uzjundīto kaislību gaismā atklājas vairākas būtiskas lietas, kuras mūsu politiķi izliekas neredzam vai arī – kas būtu vēl sliktāk! – patiešām nesaskata.
Šobrīd viņiem būtu godīgi atzīt: nav ko minstināties, esam turējuši vilnu aiz nagiem – jau sen vajadzēja salāpīt likumdošanu tā, lai kurš katrs provokators neuzdrošinātos urbināt mūsu valsts pamatus; apzināmies savu neizdarību, lūdzam piedošanu, un mūsu gribu laboties redzēsiet jau tuvākajā laikā. Nu, apmēram tā.
Dažādu līmeņu un sastāvu saieti, kuru atreferējumi liecina, ka varneši galvenokārt spriež par latviešu valodai un tātad arī valstij opozīcijā nostājušos pielabināšanu. Var piekrist, ka ir bijušas pašplūsmā atstātas un ar steigu iegrožojamas lietas, bet sarūgtina tas, cik mazā vērtē tiek turēti valsts valodu atbalstījušie. Būtībā tie cilvēki, kuri par spīti objektīvām un pašmāju valdnieku gādātām ķibelēm joprojām tic savai valstij, labākai nākotnei un cenšas to tuvināt. Referenduma sakarā Saeimas valdošās koalīcijas cilvēki daudz runājuši par Latvijas vēstures stundu kvalitātes celšanas vajadzību mazākumtautību skolās. Bet izskatās, arī šo norāžu paudējiem der paškritiski revidēt savas zināšanas par valsti. Tad nevajadzētu ļimt izbrīnā, ka pret valsts valodu jo kupli balsots apvidos, kur gadsimtiem dzīvo cittautieši, pamatā krievi. Ja vara dod iespēju zīmēt krustiņus, šī notikuma organizēšanas laikā uzvedoties kā pirms “kuģīšu lādēšanas” čempionāta, cilvēki piedalās un demonstrē jau iepriekš paredzamu izvēli.
Atļaujos domāt, ka pazīstu Latgales vidi, tāpēc netaisos pievienoties aši saskrubinātajam secinājumam par šausminošo lojalitātes līmeni austrumu pierobežā. Tiesa, balsojums Zilupes novadā neuzrāda kvēla patriotisma iezīmes. Taču pilnīgi aplam, aizvainojoši un netālredzīgi steigties valsts ienaidnieku zīmi iededzināt cilvēkiem, kuri, daudzus gadus augstākās varas nesadzirdēti, apstākļu spiesti, dzīvo, kā prot.
Un pilnīgi pašsaprotami, ka situāciju izmanto “Saskaņas centra” (“SC”) politiķi, veidojot tur atbalsta vienības. Runāsim atklāti, pierobežā vislabāk ik dienas redzama valdošo aprindu divkosība, vārdos apkarojot kontrabandu, bet rīcībā vienkārši čammājoties vai pat atbalstot “svojakus”. Kamēr tā būs, lojalitātes tīrumā augs tikai nezāles.
Lai gan dusmas uz referendumu pieļāvušajiem un žēl iztērētās naudas, iespējams, viens labums no tā visa ir. Proti, cerams, Latvijas sabiedrība būs kaut cik remdējusi tautas nobalsošanu kāri un sapratusi, ka urnās samestie biļeteni ne darba vietas vairo, ne saticību stiprina. Tādēļ “SC” frakcijas deputātu valodas par 11. Saeimas atlaišanas rosinājumu atgādina mēģinājumu bērnišķīgā izteiksmē protestēt pēc zaudētas spēles. Puiši taču labi saprot: tuvās jaunās vēlēšanās “SC” pašreizējo ciparu sasniegt neizdotos. Par to gādājis Lindermans, atsavinot “SC” maskas, un – vārdus no dziesmas neizmetīsi – Valdis Zatlers, pēc savā vārdā nosauktā politiskā spēka ieiešanas valdošajā koalīcijā uzskatāmi parādot: piesauktās jaunās iespējas tiek izmantotas vien amatu došanā sev pietuvinātiem.
