«Pierobežā» un pagātnē dzīvojošie 0
Mēģinu iedomāties, kas notiktu oktobra beigās Sanktpēterburgā Vispasaules tautiešu kongresā, ja tur aizbrauktu nevis Viktora Guščina koordinētie tā dēvētās sabiedrisko organizāciju sadarbības padomes pārstāvji, bet gan citi Latvijas krievi, kam ir pavisam cita nostāja nekā buzajeviešiem un ždanokiešiem.
Vai Sanktpēterburgā zāle aplaudētu šarmantajai Jeļenai Jekateriņičevai, ja viņa atkārtotu tur par situāciju Latvijā to, ko teica šāgada sākumā Strasbūrā Eiropas Parlamenta deputātiem? Atgādināšu viņas sacīto: “Varu to apliecināt, varu zvērēt – nekādas etniskās diskriminācijas Latvijā nav. Ne man, ne maniem ģimenes locekļiem nekādu krievu valodas lietošanas ierobežojumu nav bijis, arī karjeras ierobežojumu etniskās piederības dēļ nav bijis. Mēs saņemam bezgala daudz ikdienas pakalpojumu dzimtajā krievu valodā, sākot ar izziņu biroju, speciālistiem aptiekās, veikalu, kafejnīcu un banku darbiniekiem, frizieriem, taksistiem un citiem. Mēs bez ierobežojumiem pērkam un lasām milzīgu daudzumu preses krievu valodā – gan ievesto no Krievijas, gan vietējo, kas tiek izdota Latvijā.” Viņa uzsvēra, ka darba iespējas kā Latvijā, tā ES nekādā gadījumā nav saistītas ar etnisko piederību un ir atkarīgas tikai no cilvēka profesionālās kvalifikācijas. Rezumējums bija: “Vai šos neapstrīdamos faktus var nosaukt par etnisko diskrimināciju? Tādas Latvijā absolūti nav. Bet tie, kuri apgalvo pretējo, vienkārši ņirgājas par realitāti.”
Kādi viedokļi tiks pausti Sanktpēterburgā, var noprast, lasot Rīgā Maskavas namā notikušās “tautiešu” organizāciju 5. konferences “Vienlīdzīgas tiesības – galvenais priekšnoteikums Krievu pasaules saglabāšanai Latvijā” pieņemtās rezolūcijas.
Organizāciju saraksts
Konferencē dalīja V. Guščina veidoto uzziņu krājumu “Krievu sabiedriskās organizācijas Latvijā”, kura vāku rotā Krievijas, Latvijas un Eiropas Savienības karogu attēli. Šajā izdevumā ir “krievu pasauli” pārstāvošās organizācijas: viena tā dēvētā antifašistiskā organizācija, 12 jauniešu organizācijas, piecas “Lielā Tēvijas kara” veterānu organizācijas un piecas citas militāro veterānu organizācijas, divas Latvijā dzīvojošo Krievijas pilsoņu organizācijas. Trīsdesmit divas NVO nodarbojas ar kultūru un izglītību, septiņas pieskaitītas zinātniski pētnieciskās ievirzes un ekspertu biedrībām, viena nodarbojas ar sociālā atbalsta sniegšanu. Desmit organizācijām galvenais darbības mērķis minēts “tiesību aizsardzība”, un septiņas nodarbojas ar vēsturi, militāru epizožu rekonstrukcijām, apbedījumu apsekošanu utt. Sadaļā “Dažādas organizācijas” ir gan Krievijas “Smirnovu biedrības” Latvijas atzars, gan Eduarda Svatkova dibinātā “Jeģinaja Latvija” (“Vienotā Latvija”) un vēl divas biedrības. Trīsdesmit organizācijas klasificētas kā reģionālās, no tām desmit atrodas Daugavpilī, trīs – Rēzeknē, pa divām – Jelgavā, Ludzā, Jēkabpilī.
Var tikai minēt, pēc kādiem principiem veidots šis 115 organizācijas aptverošais izdevums.
Tajā ir ierakstīta, piemēram, tatāru un baškīru biedrība “Čisma”, taču Latvijas krievu studentu korporācijas “Fraternitas Arctica” nav. (Patiešām, kurš gan konferencē vēlētos uzklausīt šīs studentu korporācijas pārstāvja Dmitrija Trofimova viedokli, ka valsts, kurā dzīvo, jāciena tāpat kā vecāki, ja zālē pārsvarā bija pavisam pretējs – valsts gānīšanas – noskaņojums.)
Trešajai daļai no 115 minētajām organizācijām ir interneta adreses, kur var iegūt informāciju par to darbības ievirzi vai uzskatiem un lasot var atrast daudzus savdabīgus prātojumus! Par “nevardarbīgas pretošanās” izpratni sadaļā “Es dzīvoju Krievijas pierobežā” portālā “russkije.lv”. Vai spriedelējumus par to, ka krievi esot “vardarbīgi sadalīta nācija, tāda precedenta vēsturē vēl nav bijis, un tas nozīmē, ka krieviem kārtējo reizi jādod cienīga atbilde” – tas ir citāts no “Krievu sabiedrības Latvijā” līderes Tatjanas Favorskas raksta (šīs organizācijas darbību kā Latvijas sabiedrību šķeļošu aizsardzības ministrs Artis Pabriks tika lūdzis izvērtēt Drošības policijai). Bet portāls “rodina.lv” stāsta, ka “Latvija ir nejaušs šīs teritorijas nosaukums” un “okupācija ir meli, kas piesedz valdošo rusofobijas ideoloģiju”. Tāpat kā pēc vienas šādas interneta vietnes atvēršanas mana datora pretvīrusu programma izķēra dažus vīrusus, kas bija tēmēti pro-grammatūras bojāšanai, tā šo tekstu sacerētāji sabiedrības prātos vēlas arvien no jauna ieperināt savus pretlatviskā noskaņojuma vīrusus.
Ilūzijas nelolo
Kad V. Guščins precizēja uz Sanktpēterburgu sūtāmās delegācijas sastāvu, daži sauca, ka mājās var palikt jauniešu organizācijas pārstāvis, šogad dibinātās organizācijas “Alianse” vadītājs, bet V. Guščins atbildēja, ka jauniešu viņu rindās neesot daudz, jāatbalstot vismaz tie, kuri nāk.
Saieta dalībnieki bija norūpējušies – ja daļa krievu jauniešu nebraukšot uz Krieviju ekskursijās, tad nākamā paaudze sevi par “tautiešiem” vairs neuzskatīs.
Biedrību var nodibināt divi cilvēki. No V. Guščina brošūrā minētajām 115 organizācijām četras vada divi no konferences rīkotājiem. “Eiropas pētījumu institūts” un biedrība “Par godīgumu un taisnīgumu” priekšgalā ir A. Gapoņenko, biedrība “Baltijas vēsturisko un politisko pētījumu centrs” ir V. Guščina lolojums, un viņi abi kopā vada Latvijas apvienoto Krievu kopienu kongresu.
Konferencē pasludinātais, ka tajā pārstāvētas 87 organizācijas, skanēja it kā ietekmīgi. Taču vēlāk izrādījās, ka paši rīkotāji par šo ietekmi ilūzijas nelolo. A. Gapoņenko rēķināja, ka avīzēs parādīsies nelielas ziņas, 250 zālē esošie par konferenci pastāstīs saviem draugiem, tātad informēts būšot kāds tūkstotis cilvēku – pārāk maz…
Taču visbēdīgākais, ka šādas nelielas, galvenokārt “PCTVL” politisko piekritēju grupas uzskati Sanktpēterburgas tautiešu kongresā tiks uzdoti par visas Latvijā dzīvojošās krievu diasporas viedokli, kas tiks izplatīts kā “tautiešiem” un žurnālistiem Krievijā, tā citās valstīs.
