Pierobeža. Pamestais ciems nekurienes vidū 7
Tuvojoties Latvijas simtajai dzimšanas dienai, vēlamies aktualizēt mūsu valsts pierobežas mantojumu – ne tikai kultūrvēsturisko, ko aicinām iepazīt “Latvijas Mediju” izdotajā tūrisma avīzē “10 Latvijas simtgades ceļi”, bet arī cilvēcisko, proti, stāstot par dzīvi pie Latvijas austrumu robežas, kas jo īpaši svarīga tādēļ, ka vienlaikus ir arī Eiropas Savienības austrumu robeža – mūsu nākotnes neatkarības garants.
Pamestais ciems nekurienes vidū
Kartē viss izskatās vienkārši – ir ceļi, stigas, apdzīvotas vietas, atsevišķas lauku sētas, tīrumi, pļavas, purvi. Patiesībā pierobeža ir diezgan klusa. Lai gan šur tur ir arī pa kādai tīri cienījama mēroga zemnieku saimniecībai un uzņēmumam, tomēr pāris kilometru attālumā no robežas dzīvības faktiski nav, pārsvarā vien pamestas, brūkošas mājas un aizaugušas pļavas.
Uzskatāms piemērs dzīves lejupslīdei pierobežā ir Katleši – apdzīvota vieta Viļakas novada Žīguru pagastā Liepnas upes krastā aptuveni divus kilometrus no Krievijas robežas. Līdz Otrajam pasaules karam te dzīvojušas 44 ģimenes, tagad nedzīvo neviena. Tikai vasarās viens saimnieks atbrauc, lai apraudzītu savas bišu saimes. Pirmoreiz šeit biju ziemā un nevaru aizmirst tā brīža sajūtas. Īsās ziemas dienas vakarā jau krēsloja, un, izbraucot no liela mežu masīva, ieraudzīju savā priekšā spokainu ciemu ar desmitiem māju bez nevienas uguntiņas logos. Lejup cauri ciemam aizvijās vien kokvedēju auto iebrauktās sliedes. Nākamreiz šeit biju pavasarī, kad ziedēja gaiļbiksīši, un tad jau Katleši man likās pavisam citādi – miera un dabas baudvieta no pilsētas drūzmas nogurušajiem.
Zaķis izspruks, cilvēkam grūti
Katlešos ļāvos vilinājumam doties līdz netālajai Latvijas robežai. Pēc Latvijas robežsardzes datiem, pērn par nelikumīgu zaļās robežas šķērsošanu notverti 104, bet šogad jau 162 trešo valstu pilsoņi – pārsvarā vjetnamieši, taču starp pārkāpējiem bijuši arī kaimiņvalstu Krievijas, Baltkrievijas un dažu eksotisku valstu, piemēram, Irākas, Bangladešas un Tunisijas pilsoņi. Tādēļ šobrīd notiek vērienīgi austrumu robežas nostiprināšanas darbi – tiek būvēts divmetrīgs žogs ar dzeloņdrātīm augšējā malā 192,7 km kopgarumā. Darbus plānots pabeigt līdz nākamā gada beigām, savukārt Latvijas–Baltkrievijas robežas izbūve sākšoties jau šī gada oktobrī.
Vēl neesmu paspējis atgriezties no robežas apmeklējuma, kad redzu – pie manas mašīnas piestāj robežsardzes auto. Mani dokumenti ir kārtībā – laikus saņemta gan speciālā atļauja, gan reģistrēts auto, taču esmu atradies tuvāk par 12 metriem no robežas, kas ir aizliegts. Taču robežsargi ir saprotoši, un tieku cauri ar brīdinājumu. Izrādās, iespējamo pārkāpumu vietās noslēpti gan kustību sensori, gan videokameras, kas tiek uzraudzītas robežsardzes nodaļas vadības centrā. Protams, pagaidām katru spraugu uz robežas nosargāt nav iespējams, taču talkā aicināti arī vietējie iedzīvotāji. Pie veikaliem un citās sabiedriskās vietās izvietoti uzsaukumi būt modriem un ziņot robežsardzei, ja redzeslokā nonākušas svešas personas. Tad pēdu dzīšanu turpina kinologi ar suņiem.
Upīte paliek bez skolas
Turpinot braukt gar Latvijas pierobežu, nonāku Upītē, kur meklējams Ontana Slišāna-Upītes kultūrvēstures muzejs. Starp eksponātiem unikāla maizes ližu kolekcija, ganu taures no baltalkšņa mizas un visas lauksaimnieka un literāta Ontana Slišāna (1948 – 2010) sarakstītās grāmatas.
Te tiek piedāvāts apgūt tradicionālās amatnieku prasmes, piemēram, aušanu lielajās stellēs, Ziemeļlatgales jostu aušanu celu tehnikā, salmu cepuru pīšanu, mezglošanu un stabuļu darināšanu. Muzejs atvērts piektdienās un sestdienās plkst. 11 – 16. Tas šobrīd palicis vienīgais gaismas stariņš šajā nomalē, jo šopavasar bijis pēdējais izlaidums Upītes pamatskolā.
Kārsava – latgalisko ielu pilsēta
Tālāk, dodoties uz Kārsavu, ceļš iet gar Krievijas robežu vien pārsimts metru attālumā – tik tuvu mūsu austrumu kaimiņa novērošanas tornim, ka var labi saskatīt tur dežurējošā robežsarga siluetu. Iebraucot pilsētā, uzreiz acīs iekrīt ielu nosaukumi, kas uz norādes zīmēm rakstīti divās valodās – latviešu un latgaliešu. Kārsava ir vienīgā vieta Latvijā, kur līdzās atrodas divas Malnavas Rožukroņa Dievmātes Romas katoļu baznīcas – koka un mūra. Koka dievnamā (1741), kas ir valsts nozīmes aizsargājamais arhitektūras piemineklis, apskatāmi trīs altāri un kancele, kas būvēta 1760. gadā.
Blakus tai jaunā baznīca, kurai pamati likti 1932. gadā. Interjeru romānikas stilizācijā veidojuši Rīgas Amatniecības vidusskolas Koka mākslinieciskās apstrādes nodaļas audzēkņi kā diplomdarbu. Kārsavas Sirdsskaidrās Eufrosīnijas pareizticīgo baznīca (1912) Stacijas ielā 36 ir krāšņs krievu koka arhitektūras tradīcijās ieturēts dievnams, sākotnēji būvēts kā mācītāja māja draudzei, ko dibinājis latviešu misionārs mācītājs P. Liepiņš un advokāts G. Timjānis. Būvniecībai nepieciešamos 25 tūkstošus rubļu savāca Krievijā pusotra gada laikā. 1985. gadā baznīcu rekonstruēja Pleskavas, Maskavas un Rīgas amatnieki. Pašlaik tur kalpo 80 gadus vecais arhimandrīts Viktors (Mamontovs) – Dienvidsahalīnas puisis, kas izmācījies par literatūrzinātnieku, bet savas dzīves piepildījumu atradis pareizticībā un pusi mūža nokalpojis Latvijā.
Kā ceļot pierobežas zonā
Saskaņā ar Latvijas Republikas valsts robežas likumu personai, uzturoties pierobežā (teritorijā 30 km no valsts robežas), ir pienākums glabāt pie sevis un uzrādīt pēc Valsts robežsardzes amatpersonas pieprasījuma dokumentus, kas apliecina tās identitāti.
Uzturoties pierobežas joslā (teritorijā 2 km no valsts robežas), papildus identitāti apliecinošiem dokumentiem ir jāsaņem speciālā caurlaide, bet personu uzturēšanās valsts robežas joslā (12 m gar robežu) ir aizliegta.
Speciālo caurlaidi var pieprasīt, izmantojot e-pakalpojumu vienotajā pakalpojumu portālā www.latvija.lv vai arī var griezties ar iesniegumu jebkurā Valsts robežsardzes struktūrvienībā. Lēmumu par caurlaides izsniegšanu pieņem trīs darba dienu laikā.
