Pieres vieta kā putns. Sandra Ratniece vērtē Sandras Vensko dzejas krājumu “Pieres vieta” 0
Beidzamajā laikā Sandru Vensko lasītāji iepazinuši kā prozaiķi, taču rakstniece ir rakstījusi arī lugas gan pieaugušajiem, gan bērniem, kā arī dzeju. Grāmata “Pieres vieta” ir autores trešais dzejas krājums (pirmie krājumi: “Jūras puķe” (1993) un “Sudraba putns” (2001)). Laika periodi starp grāmatām liecina par pastāvīgu dzejas klātbūtni autores radošajā procesā, par iekšēju nepieciešamību emocijas izteikt ne vien prozas, bet arī dzejas poētiskajā valodā.
Grāmatu ievada dzejolis, kura nosaukums izvēlēts par atslēgas vārdu krājumam, kurā autore pauž: “Par visbrīnumaināko putnu nestāsti. Atlido, / Sakļaujot vēdekļu straumi – pāri, augstāk, un apskauj [..] Kad atlidosi padzerties, joprojām būs atspīdums / Pāri manai un tavai pieres vietai”. (7. lpp.).
Pieres vieta ir dzejnieces pasaules uztvere – emocionāla, arī skaudra, bet vienlaikus sirds-balss klātesoša. Pieres vietas metaforas skaidrojumu varam izlasīt uz grāmatas aizmugurējā vāka. Dzejniece atklāj: “Pieres vieta – man tas ir prāta stāvoklis, ko cilvēks saskarsmē ar pārējo pasauli nemitīgi izmaina.
Garīgās metamorfozes notiek nemitīgi.
Tomēr varbūt tieši tāpēc, ka nemitīga prāta kontrole nav iespējama, cilvēks spēj piedzīvot un pārdzīvot visus dzīves kāpumus un kritumus.” Iepriekšteiktais precīzi nolasāms labi noaustā (iespējams, tajā ir savi nopelni arī konsultantam Jānim Elsbergam un redaktorei Dacei Sparānei-Freimanei), kompozicionāli harmoniskā, vienlaikus ornamentālā tekstu deķī.
Pieres vietas metaforas izteicējs krājumā nereti ir putna tēls (piemēram, “putns lido tieši manī / es krītu” (75. lpp.), “[…] putni, putni, putni. kā mazas laiviņas ar signālkarodziņiem. Delfīni. Vai sīkas vēstules ar neredzamiem burtiem papīrlocījumu vietās. Reizēm – durvis.” (78. lpp.), un vēl citi precīzi un poētiski saistoši putna-pieres vietas metaforas apliecinājumi).
Dzejnieces putns ir tas, kurš paceļas spārnos, un tam piederošs ir brīvais, neatkarīgais, no ikdienības attālinātais lidojums augstu gaisā.
Tiklīdz putns pieskaras zemei, tas nonāk realitātes skarbumā, ar spārnu vēju jundot gan vēstures lappuses, gan sociāli asas šķautnes: “Uz slidenajiem sniega spilveniem atdusas putni. / Knābjiem tuvu klāt. / Apklājoties. Kājām apvijoties. Mugurām kopā. / Spārniem augšupcelšanās vieglumu izlūdzoties. / Knābjiem pēc valgmes tverot. / Apsolījuši ziemas pasaulei neaizlidot putenī. / Pavasara palos neaizmigt, drosmīgi nirt. / Vasaras karstajās smiltīs neiegrimt, rudeni sagaidīt. / Vēstuli uzrakstīt starpgaismas telpā [..]”. (43. lpp.)
Sandrai Vensko liriskās varones pasaulē būtisku vietu ieņem dzimta, cilvēks, kristīgā ticība, jūra un laikmets.
Varētu pat teikt – dzejā ļoti spēcīgs ir nacionālās identitātes aspekts, proti, piederība savai tautai, mentālajam un garīgajam mantojumam, latviskajai dzīvesziņai. Aizkustinoši savā vienkāršībā un vienlaikus grodi un pateicības pilni ir dzejnieces mātei veltītie vārdi: “tagad tu esi kā lejkanniņa, ko atstāj pa nakti zem koka. / tuvojas lietus, lapotnē dzirdu tavu balsi, tu esi visur, kad lapas / nomet lāsi pa lāsītei. dzinnnn…”. (42. lpp.)
Dzejnieces tvērums ir plašs, tas aptver tautas traģiskās lappuses 20. gadsimtā (piemēram, dzejolī “astoņas tēta vēstules savai mammai” (59. lpp.), “ugunskuri aizvējā” (56. lpp.), “čeka” (46. lpp.) u. c.) un ietiecas mūsdienu nežēlīgajā ikdienībā.
Krājumā valdzina vēl viena lirisko tēlu atveide, proti, visnotaļ uzrunājošas ir Sandras Vensko atainotās plaša spektra vīrieša un vīrišķības šķautnes, un turpat blakus dzejnieces poētikā sastopams sievietes spēks un trauslums, gudrība un dzīves viedums.
Bet liriskajai varonei primāri un būtiski ir piedot, nenodarboties ar pārmetumiem un akcentēt gaišumu, kurā “Balts. Izgludināts priekšauts. Pāri visam” (37. lpp.). Dzejnieces jūtu pasaule nav melnbalta vai daudzkrāsaina, tā ir caurspīdīga kā stikls, kā gaisma.
Katram no mums ir sava pieredze un tikai sev piederoša pieres vieta.
Un dzeja tieši tādēļ ir tik valdzinoša, ka tā atsedz gan autora visintīmākās un trauslākās izjūtas, gan provocē lasītājus identificēties ar tām, tādējādi darot klātesošas katra lasītāja prātos un domās. Mana pieres vieta rodama Sandras Vensko dzejolī “krasta līnijā” kopumā un tā rindās: “Tu ar krastu sarunājies ilgi. Tad saņēmies un smiltīs nogūlies starp akmeņiem”. (44. lpp.)
