Nāvējošās brūces 1
Pamazām un ar laiku Māra sākusi aprast ar savu situāciju, un dzīve iegriezusies vecajās sliedēs. Četrus gadus rādītāji bijuši labi un, iespējams, pateicoties veselīgajam dzīvesveidam, ko Māra piekopj, tādi tie arī turējušies. Ja neskaita vienu reizi pa trim mēnešiem kad bija jābrauc atrādīties uz LIC, dzīve ritējusi ierasto gaitu. Bet tad rādītāji sākuši slīdēt uz leju… “Četrus gadus es gāju, un viss bija labi, un te pēkšņi – bladāc, viņi krītas. Sliktie rādītāji nenormāli grauj tevi pašu, kad redzi, ka cipari slīd uz leju, tava pašapziņa lēnām grimst aizvien dziļāk un dziļāk.”
Māra zāļu terapiju uzsākusi pirms diviem gadiem, kad viņas CD4 šūnu skaits uz vienu kubikmilimetru bijis 261. Šobrīd Latvijā terapiju uzsāk, kad pacienta šūnu skaists nokrītas līdz 350 šūnām uz vienu kubikmilimetru.
Tagad Māras ikdiena sastāv no divām, kā pati raksturo, milzīgām tabletēm, kas jādzer vienā un tajā pašā laikā bez izņēmumiem, un tā visu mūžu. “Man nav problēmu atcerēties iedzert zāles. Es domāju, ka tad, kad zini, ka no tā ir atkarīgs tavs veselības stāvoklis, tava dzīvība, tur nekādi atgādinājumi nav jāliek,” skaidro Māra.
Zāļu terapijas uzsākšanas procesu Māra raksturo tā: “Tu savā ķermenī iemet bumbu, un tu turpini viņu mest un skaties, kā ķermenis tiek ar to galā. Lai gan Māra ir uz vienas no smagākajām terapijām, tā ir efektīva.”
Šobrīd Māras CD4 šūnu skaits ir 500 šūnas uz vienu kubikmilimetru asiņu. Veselam cilvēkam CD4 šūnu skaits var svārstīties no 600 – 1000 šūnām uz vienu kubikmilimetru. Visvairāk Māra priecājas par to, ka jau pēc pirmajiem trim terapijas mēnešiem viņas vīrusa slodze ir nenosakāma. Tas nozīmē to, ka citu cilvēku inficēšanas risks ir tuvu nullei. Bet vienmēr tas tā nav bijis. Māra stāsta: ”Atceros vienu reizi, kad ar draugu braucām ar riteņiem, tas bija pirms trīs gadiem, un tajā laikā es vēl nebiju “uz terapijas”. Es kaut kur aizskatījos, aizķēros un ļoti smagi nokritu no velosipēda, ātrums bija liels un puse sejas un visa labā roka bija asinīs. Draugs steidzās man klāt, jo gribēja man palīdzēt, bet es kā izbiedēts meža zvērs bļāvu, lai viņš iet prom, bet nespēju pat piecelties. Man bija tik ļoti bail, jo redzēju sevi kā kaut ko ļoti bīstamu, nāvējošu… Tev jāsadzīvo ar domu, ka tevī iekšā ir kaut kas ļoti briesmīgs.”
