Agrāk pusdienās ēdu bulciņas, snikeru, kolu… Paula Makarova atklāj, kā mazināja saldumatkarību 0
Kā ierobežot saldumu ēšanu? Pieredzes stāsts.
Paula Makarova, juriste uzņēmumā“Deloitte Latvia”:
Agrāk varēju neēst pusdienas, to vietā našķējos ar saldumiem. Pat dienu sāku ar saldajiem šokolādes biezpiena sieriņiem. Skolā pēc pusdienām parasti bija kombinācija: bulciņas, snikers, tvikss, kola. Katru dienu mājās stāvēja divlitru kolas pudele. Var teikt, ka ūdeni nemaz nedzēru, tikai saldinātos dzērienus.
Ar laiku pamanīju, ka no cukura metas pumpas, kļūst sarkani vaigi. Biju norūpējusies par ādas stāvokli un visu laiku prātoju, ka vajadzētu atradināties no cukura. Bija dienas, kad nolēmu: viss, saldumus vairs neēdīšu, vismaz nedēļu vai mēnesi. Organisms bija pieradis, tāpēc prasīja saldumu. Jo vairāk par to domāju, jo grūtāk bija atturēties. Vienmēr atmetu ar roku. Nav jēgas! Kāpēc sevi ierobežot? Ļoti daudz enerģijas patērēju fiziskajās aktivitātēs, varbūt tāpēc vairāk gribējās saldumus.
Studējot vairāk uzmanības sāku pievērst savai veselībai un uzturam kopumā. Ēdu regulārāk, lietoju zivju eļļu, C vitamīnu, cinku, aminoskābi. Palēnām mazinājās vēlme pēc trekniem ēdieniem, gaļas, ātrajām uzkodām, arī saldumiem.
Vairs nepatērēju tik daudz enerģijas, lai gan stresa līmenis ir palielinājies. Darbā vēl aizvien gadās apēst kādu šokolādi, bet tagad apzinos, ka tā notiek tāpēc, ka neesmu paēdusi pusdienas. Steigā jāpiespiež sevi paēst kārtīgi, nevis nopirkt tviksu.
Dažkārt gribas panašķēties aiz gara laika, piemēram, skatoties televizoru. Piemēram, vakar pirms filmas skatīšanās sagriezu ābolu un paņēmu biezpiena sieriņu. Apēdot ābolu, sieriņu vairs negribējās, aiznesu to atpakaļ uz ledusskapi. Visbūtiskāk ir ieklausīties ķermenī un saprast, ko gribas patiesībā. Vai tiešām tas ir cukurs?
Neteikšu, ka tagad, ēdot mazāk saldumu, jūtos kā cits cilvēks. Drīzāk pēc saldumu ēšanas jūtos slikti. Pārmetu sev, ka atkal esmu uzņēmusi kaut ko nevajadzīgu. Uz sejas sametas pumpas, kļūst sarkani vaigi, sāk dedzināt kuņģi.
