Teksta pierakstītājs, audio indukcijas cilpas un būvnormatīvi 0
Automātiskie subtitri ir laba lieta, bet mācībās, sapulcēs, konferencēs, kongresos un tamlīdzīgos pasākumos vairāk noder teksta pierakstītāja pakalpojums. Dzīvs cilvēks vismaz pagaidām pieraksta precīzāk. Tas ir ātrrakstītājs, kurš sacīto uz datora vai speciālas stenogrāfiskas ierīces pieraksta, un teksts ir redzams konferenču zālē uz lielā ekrāna. Protams, to var rādīt arī tieši uz klienta datora ekrāna un saglabāt wordā – mācībās un svarīgos pasākumos tas ir īpaši noderīgi.
Igaunijas vājdzirdīgo asociācija ar Somijas palīdzību jau ir sagatavojusi četrus profesionālus teksta pierakstītājus. Latvijā diemžēl līdz šim nav neviena.
Pastāv noteikums, ka sabiedriskajās iestādēs ir jāierīko audio indukcijas (akustiskās) cilpas. Pasākuma laikā vājdzirdīgais savu dzirdes aparātu ieslēdz T režīmā. “Skaņa, kas nonāca ausī, bija tīra, bez blakustrokšņiem”- saka Māra, kura pērngad apmeklēja Tiesībsarga konferenci Nacionālajā bibliotēkā.
Būvakustiķis Arturs Pērkons norāda, ka daudzās sabiedriskajās telpās netiek ievēroti būvakustikas normatīvi – mērījumi liecina, ka pat dažās skolu telpās trokšņu līmenis pārsniedz pieļaujamo! Par Eiropas naudu renovētās Kultūras pils “Ziemeļblāzma” deju zālē LBN016-15 normatīvu prasības pārsniegtas 4 reizes! Rezultāts ir pedagogu nogurums, bērnu un vecāku regulāras sūdzības, dzirdes bojāšana.
Vājdzirdība ir. Darba nav. Atbalsta nav.
“Ko lai dara? Ar vienu ausi nedzirdu vispār, ar otru vairs nesaprotu, ko pircēji man saka. Operācija manā gadījumā nelīdzot. Un invaliditāti nepiešķir – es labi runājot” – asociācijai raksta sieviete, kura savu vārdu nevēlas nosaukt.
“Jums nevar piešķirt invaliditāti, jo jūs labi runājat” – tādu komentāru vājdzirdīgie cilvēki, kuri meklē atbalstu, saņēmuši vai visās Latvijas malās. Daudzkārt. Viņi vaicā, vai tiek sodīti par to ka labi runā? Un tas, ka vairs nevar sarunāties, ka nevar strādāt profesijā, ka tiek zaudēts darbs un nevar arī mācīties, jo nav saprotams pasniedzēju teiktais – tas neko nenozīmē? Un kur nu vēl nemitīgais stress, bailes kaut ko sajaukt, bailes no atlaišanas, no cilvēku izsmiekla…
Otrs “arguments”, kas tiek izteikts visbiezāk, ir “jums ir piešķirts dzirdes aparāts”. Jā, ir piešķirts. Diemžēl valsts piešķirtajiem aparātiem nav pietiekami daudz kanālu, un tas nozīmē, ka daudzos vājdzirdības gadījumos aparātu precīzi noregulēt nevar, un piedalīšanās sarunās ir sarežģīta, darbs ar cilvēkiem – neiespējams.
Biedrības cilvēkiem ar dzirdes traucējumiem
Lai aizstāvētu savas intereses, cilvēkiem ar dzirdes traucējumiem ir dažādas apvienības, par kurām Latvijā ir maz zināms. Ir Pasaules Vājdzirdīgo cilvēku federācija IFHOH, Pasaules Vājdzirdīgo jauniešu federācija IFHOHYP, Nedzirdīgi-neredzīgo cilvēku internacionāla DbI, Ušera sindroma koalīcija, Menjēra slimības biedrība, Tinīta federācija, apvienības cilvēkiem ar vēlu iegūtiem dzirdes traucējumiem – šo sarakstu varētu vēl turpināt. Dzirdes traucējumi ir dažādi, un arī katrai no šīm apvienībām ir sava specifika.
Lielākajā vājdzirdīgo organizācijā pasaulē – Norvēģijas vājdzirdīgo asociācijā HLF – ir vairāk nekā 65 000 biedru.
Bijušajās padomju republikās bija tikai nedzirdīgo biedrības, bet vājdzirdīgo biedrības neeksistēja. Pēc PSRS izjukšanas Vājdzirdīgo asociāciju 1993.gadā nodibināja Igaunijā, kur tā izveidojās, runājošajiem un dzirdētgribošajiem vājdzirdīgajiem izveidojot savu apvienību. Tagad tai ir nodaļas visās lielākajās kaimiņvalsts pilsētās. Pirms apmēram desmit gadiem Vājdzirdīgo asociāciju izveidoja arī Krievijā. Tačuno bijušās PSRS Igaunijas Vājdzirdīgo asociācija vienīgā ir pārstāvēta starptautiskajās organizācijās.
Latvijas Vājdzirdīgo atbalsta asociācija “Sadzirdi.lv” tika izveidota 2014.gadā. Vājdzirdīgos cilvēkus un viņu piederīgos, kas vēlas iestāties,, lūdzam rakstīt uz e-pasta adresi [email protected]
