Pieredzes stāsti ar dzirdes traucējumiem. 3. marts – Pasaules Dzirdes diena 0
“Zobus pārbaudīji? Redzi pārbaudīji? Bet dzirdi?” – ar tādu devīzi šogad norisināsies kārtējā Pasaules Dzirdes diena, kuru Latvijā sāka atzīmēt pavisam nesen. To atzīmē 3.martā. Šis datums nav izvēlēts nejauši, jo cipari 3.3. nosacīti atgādina divas ausis – dzirdes orgāna ārējo daļu.
Dzirdes problēmām cilvēki bieži vien nepievērš pietiekamu uzmanību. Parasti tā pasliktinās ļoti lēni , un to drīzāk pamana apkārtējie cilvēki, nevis pats vājdzirdīgais. Piemēram, ģimenes locekļiem liekas, ka televizors tiek ieslēgts pārāk skaļi, bet skaļuma regulētājs pats ir apmierināts. Kļūst grūtāk sadzirdēt durvju zvanu, sarežģīti izsekot apkārtējo cilvēku sarunām un iekļauties tajās. Maldīgs ir uzskats, ka dzirde pasliktinās galvenokārt vecumā. Dzirdes problēmas ir arī daudziem jauniešiem un vidējā gadagājuma cilvēkiem. Ievērojama daļa no viņiem savas problēmas slēpj, jo sabiedrības izpratne attiecībā uz vājdzirdīgajiem nav tik saprotoša, kā pret cilvēkiem ar redzes traucējumiem. Ne katram patīk, ka uz viņu sāk bļaut – diemžēl apkārtējo reakcija bieži ir tieši tāda.
Cilvēku ar dzirdes traucējumiem ir ļoti daudz. Ir uzskats, ka pat katrs desmitais, pēc 65 gadu vecuma – katrs sestais. Tikai neliela daļa no viņiem ir pilnīgi nedzirdīgi no dzimšanas. Pārējie var runāt, viņiem dzirdes atliekas ir saglabājušās, un tās var uzlabot ar dzirdes aparātiem, implantiem, kā arī rūpējoties par pieejamu apkārtējo vidi.
Ievērojamākie cilvēki starp vājdzirdīgajiem, kuri savu problēmu nav slēpuši: izgudrotājs Tomass Alva Edisons, bijušais ASV prezidents Ronalds Reigans (dzirdes aparātu lieto arī Bils Klintons un Edinburgas hercogs princis Filips, Anglijas karalienes dzīvesbiedrs), vājdzirdīgi cilvēki ir starp daudziem mūziķiem un māksliniekiem. Latvijā pazīstamākā ir rakstniece Ivande Kaija (Antonija Lūkina), kura 1919.gadā izveidoja Latviešu Sieviešu zelta fondu, kura līdzekļi veidoja pamatu Latvijas bankas zelta rezervei. Kārlis Ulmanis viņu nosauca par vienu no viscienījamākajam latviešu sievietēm.
Māru un Rūtu vecāki uz speciālo skolu sūtīt nevēlējās
“Bērns ar tik smagiem dzirdes traucējumiem ir kurlmēms”- savulaik tika paziņots Māras Ruvas vecākiem. Taču Māras vecāki ar šādu likteni samierināties nevēlējas. Viņi paši daudz nodarbojās ar bērnu, un veda viņu uz nodarbībām pie logopēdes. Uz Valmieras vājdzirdīgo bērnu internātskolu Māru nesūtīja – meiteni izdevās iekārtot logopēdiskajā skolā, tagadējā “Valodiņā”. Pēc tam jau sekoja parastā vidusskola un augstskola. Tagad Māra jau daudzus gadus strādā bibliotēkā (nodaļā, kurā ar klientiem nav jākontaktējas).
Rakstniece un māksliniece Rūta Mežavilka, kurai ir smagas pakāpes augsto frekvenču vājdzirdība, atceras, ka arī viņai bija ieteikta speciālā skola. Taču vecāki uzskatīja, ka Rūta ir intelektuāli spējīgs bērns – lasīt viņa iemācījās jau četru gadu vecumā. Sekoja mācības Rīgas 3. vidusskolā, J.Rozentāla mākslas skolā un Mākslas akadēmijā. Tagad viņa ir ļoti pateicīga vecākiem par šo izvēli, kas devusi iespēju pilnvērtīgi integrēties dzirdīgo cilvēku vidē.
Līdzīgu metodi, pēc kuras bērnībā apmācīta Rūta un Māra, jau 25 gadus izmanto Rīgas 234.pirmsskolas mācību iestādē, kuru apmeklē nedzirdīgie un vājdzirdīgie mazākumtautību bērni. Šeit apmācībās netiek izmantota zīmju valoda,. bet tiek vingrināta dzirde un runa, ir daudz muzikālo nodarbību kopā ar “parasto” grupiņu bērniem. Daļa bērnu, iemācījušies runāt, no speciālās grupiņas pēc laika pāriet uz parasto, vai sāk apmeklēt bērnudārzu tuvāk dzīvesvietai.
