Kādi, jūsuprāt, ir neiejūtības iemesli? 1
Domāju, ka tā ir rutīna un izdegšana. Būtisks faktors ir arī tas, ka pieredzējušie kolēģi, mācot jaunos, to neparāda, bet pašam aizdomāties nereti ir grūti. Steiga, stress kā jebkur citur. Piemēram, dzemdībās joprojām lieto Kristellera paņēmienu: kad bērns ir izstumšanas periodā, bet sieviete ir pārgurusi, mazulis iesprūst – tad ārsts vai kāds no personāla guļas virsū viņas vēderam un ar spēku stumj mazuli ārā. Ir smagi būt klāt šai vardarbībai. Nereti sieviete pat netiek brīdināta par to, kas notiks. To izmanto, ne tikai lai palīdzētu iesprūdušam mazulim, bet arī gadījumos, kad bez tā var iztikt. Šis paņēmiens ir aizliegts vairākās pasaules valstīs, jo nodara kaitējumu gan mātei, gan bērnam. Bieži vien daudz palīdzīgāka būtu sievietes informēšana, iesaistīšana, pozīcijas maiņa, iedrošināšana un atbalsts jau atvēršanās posmā, lai adrenalīns, kas būs vajadzīgs stumjot, neiztērētos iepriekš.
Jāpiebilst gan, ka personāls, protams, negrib nodarīt pāri, tieši pretēji – vēlas palīdzēt. Tomēr sajūta pēc tam ir briesmīga. Un, ja nav atgriezeniskās saites, sieviete nesaprot, kas noticis. Dažreiz, lai tiktu vaļā no pārdzīvojumu sekām, nepieciešama psihoterapija.
Pat neko nezinot par Kristellera paņēmienu, jaunas sievietes nereti baidās no dzemdībām. Kāpēc?
Tie ir mīti, kurus sagādā vecāki, televīzija un citi informācijas avoti. Mūsu mammas savā laikā dzemdēja… nu, kā dzemdēja. Tā, ka reizēm dvēsele kliedz par to, ko izjutusi. Ir izveidojies priekšstats, ka tas ir kaut kas šausmīgs, un šī informācija tiek izklāstīta visapkārt. Bet sievietes, kas piedzīvo jaukas dzemdības, visbiežāk par to daudz nestāsta.
Arī televīzija ietekmē uztveri. Visbiežāk filmās rāda, ka dzemdības sākas ar ūdeņu noiešanu kaut kādā nepiemērotā vietā, bet pēc tam ir lielas sāpes, kliegšana, haoss. Dzīvē tā īsti nenotiek.
Visu interviju lasiet žurnāla 36,6°C janvāra numurā vai tā elektroniskajā versijā!
