“Nodarbībās uzspieda, lai pērkam tievēšanas līdzekļus”. Divas pieredzes, mazinot svaru 0
Pavasaris ir laiks, kad bieži vien gribas uzlabot savu formu. Lūk, divi pieredzes stāsti par svara zaudēšanu.
Valts Martinsons, uzņēmējs: “Kļuvu apaļīgāks, kad apprecējos. Sieva Kristīne garšīgi gatavoja ēst, turklāt es vairāk strādāju pie datora, mazāk gāju kājām, jo nopirku mašīnu, tā arī svars pieauga.
Kad svēru jau 105 kilogramus, kļuva grūti, man bija liels vēders, nepatīkami spieda. Nolēmu, ka vajadzētu notievēt.
Kopā ar sievu devos uz tievēšanas nodarbībām. Tika teikts, ka šī metode ir balstīta medicīniskos pētījumos. Mums mācīja sabalansēta uztura principus, tas bija labi. Tomēr pasniedzēja diezgan enerģiski uzstāja, lai visi dzer speciālos kokteiļus, ko gatavoja no pulveriem.
Bija pamatīgs spiediens uz to tievēšanas līdzekļu pirkšanu un lietošanu.
Bet mēs bijām dzirdējuši, ka tie var kaitēt veselībai. Ja jau pulveri ir tik labi, kāpēc tos nevar nopirkt aptiekā, bet tikai pie izplatītājiem? Teicām, ka esam gatavi maksāt par teoriju, bet pulverus gan nepirksim.
Gada laikā nometu 16 kilogramus, par to biju priecīgs. Tomēr bija apgrūtinoši visu laiku domāt līdzi ēšanai, rēķināt un plānot. Bija jāēd ik pa trim stundām, nereti pat liku modinātāju, lai tikai nenokavētu ēšanu. Tas viss prasīja pamatīgu prāta kontroli, līdz ar to nogurdināja. Kādā brīdī man apnika. Esmu pelnījis normāli paēst! Man vajag sevi apbalvot par šīm ciešanām! Devos uz “Lido” un saēdos ceptus kartupeļus ar gaļu.
Pamazām atsāku ēst kā iepriekš. Svars atkal nāca klāt, vēl vairāk nekā agrāk. Sāka pamatīgi sāpēt mugura, arī ceļi. Sapratu, ka jāsāk kaut ko darīt, lai mazinātu svaru.
Kāda paziņa norādīja uz Ineses Milleres apzinātās ēšanas nodarbībām. Šie divi mēneši izmainīja manu attieksmi pret ēšanu. Biju pieradis visu apēst ātri, aprīt. Un bieži pārēdos.
Tagad ēdu lēnāk, ar baudu. Vairāk ieklausos savā ķermenī. Ēdu tad, kad jūtu izsalkumu, neeju pusdienās tikai tāpēc, ka ir konkrēta stunda.
Gada laikā esmu kļuvis par 21 kilogramu vieglāks, turklāt bez piespiešanās, bez diētas. Svars krītas pakāpeniski, un turpina mazināties. Neticēju, ka tā ir iespējams. Ēdu, ko gribu, nepārmetu sev, ja iznāk apēst ko treknu vai saldu.
Arvien vēl dažkārt pamanu, cik bieži ēdu “uz emocijām”. Neesmu izsalcis, bet vienkārši dusmīgs vai aizkaitināts, un to gribu notušēt ar ēdienu. Mācos šo mirkli noķert, vēl pirms ķeru pēc ēdiena. Tad apstājos un cenšos apzināties, jautāju sev: kāpēc es gribu šo ēdienu? Un tad pieņemu lēmumu – ēst vai tomēr ne. Ja ēdu, tad izbaudu katru kumosu.”
Mana pieredze
Gita Čaupale, maketētāja: “Jau kopš pusaudzes vecuma cīnos ar visādām tievēšanas idejām. Septiņpadsmit gadu vecumā divas nedēļas badojos. Pat naktī jutu, kā svars krīt nost, it kā visu lieko kāds nogrieztu kā ar šķērēm. Bet tad atkal turpināju ēst, kā ierasts.
Pēc otrā bērna piedzimšanas sāku pamazām pieņemties svarā. Tas nepatika, izdomāju, ka man jātievē. Atradu diētu, kas šķita ātra un efektīva, šķiet, tā bija Dikāna diēta. Pirmajās septiņās dienās ļoti strikti drīkstēju ēst tikai liesu gaļu un sieru, zivi, vārītas olas, ne kripatiņas dārzeņu vai augļu, nekādu ogļhidrātu. Jau nedēļas laikā tiku vaļā no sešiem kilogramiem!
Notievēt varēju labi, bet jutos nelāgi. Vispār nebija enerģijas, nekas nesagādāja prieku, jutos kā pusmirusi, zem acīm izveidojās tumši loki.
Beigās tā liesā gaļa jau rādījās murgos. Sapņoju, kā iekožos sulīgā ābolā.
Vajadzība iet uz tualeti bija tikai reizi nedēļā, un arī tad kā zaķītim, spiriņas vien…
Pa vidu gadījās dzimšanas diena, vēl kādi svētki, es nenoturējos un atļāvos kādu našķi. Nācās visu sākt no sākuma! Tā tas kādu laiku turpinājās. Vienā brīdī man tas apnika, un sev pateicu: beidz ķēmoties! Ja kādam šķiet, ka esmu resna, neveselīga un drīz miršu, lai tā domā, neesmu jau sev paredzējusi Kalnieša dzīvi. Galvenais, kā pati jūtos.”
