Foto – Matīss Markovskis

Pieredze, saviem spēkiem atveseļojoties no atopiskā dermatīta un noņemot slimību no pjedestāla 0

Sieviete ar skaistu, gludu, tīru ādu. Tāda bija Alises vīzija kādā nodarbībā, kad ikvienam vajadzēja iedomāties ideālo sevi. Varbūt šķiet jokaini – kāpēc gan tīra āda var šķist tik svarīga?! Taču citādi, ja esi gadu gadiem mocījusies ar atopisko dermatītu centusies to ārstēt, maskēt no citu acīm. Tā ir Alises Kalpiņas pieredze. Tikai nesen viņa beidzot tikusi galā ar savu kaiti, taču tas izdevies gluži citādā veidā, nekā viņa bija mēģinājusi visus šos gadus.

Reklāma
Reklāma
Kokteilis
Šie ēdieni nedrīkst būt uz galda, sagaidot 2025. gadu – Čūskai tie nepatiks! Saraksts ir iespaidīgs 4
“Varēja notikt ļoti liela nelaime…” Mārupes novadā skolēnu autobusa priekšā nogāzies ceļamkrāns 5
Kokteilis
Piecas frāzes, kuras tev nekad nevajadzētu teikt sievietei pāri 50 5
Lasīt citas ziņas

Sarunājamies par to, kā Alisei izdevās izkļūt no aplamām iedomām un ādas slimības. Alise ir spēles Grand Prix projektu vadītāja, nupat kā devusies dekrēta atvaļinājumā, gaida savu pirmdzimto.

Stāstīji, ka jau kopš bērnības mocījies ar ādas kaiti. Kā tas sākās?

CITI ŠOBRĪD LASA

Sākās viss tīņu vecumā. Piepeši plaukstu virspuse kļuva netīkami sārta, rokas tādas kā uztūkušas, niez, pampums bija arī ap acīm. Aizgāju pie ģimenes ārstes. Viņa īsti neko nepētīja un nepaskaidroja, taču uzreiz izrakstīja recepti kaut kādai īpašai ziedei. Cītīgi to smērēju, pēc laiciņa nelāgums pārgāja. Pēc tam atkal uzradās.
Dakteres ieteikto ziedi lietoju kā ikdienas roku krēmu. Tikai pēc daudziem gadiem uzzināju, ka šī smēre ir spēcīgs hormonālais līdzeklis.

Protams, ka par saviem nesmukumiem jutu milzīgu diskomfortu. Tas bija apgrūtinoši, nomācoši, arī sāpīgi. Lai citi neredzētu neglītos pleķus, slēpu tos zem apģērba.
Atteicos no dažādiem produktiem, piemēram, gadiem neēdu gaļu. Kādu laiku pievērsos arī paleodiētai. Uzturā lieto tikai to, kas varēja būt galdā mūsu tālajiem senčiem: liesa gaļa, zivis, rieksti, augļi un dārzeņi. Neēd graudaugus, pākšaugus un piena produktus, nelieto cukuru un pārstrādātus produktus. Tomēr arī paleodiēta nelīdzēja.
Man nomainījās ģimenes ārste, viņa uzreiz pateica, ka šo kaiti sauc atopiskais dermatīts, ka to nevar izārstēt.

Kas notika tālāk, kā atradi atveseļošanās recepti?

Pavērsiens sākās, kad nonācu Dzīves mākslas akadēmijā, – tās ir nodarbības par sievišķīgo sūtību, par attiecību uzlabošanu. Vairākas draudzenes apmeklēja akadēmijas kursus, iedvesmotas stāstīja par uzzināto. Biju skeptiski noskaņota – es taču pati gudra, pati lemju savu dzīvi!

Dažus padomus tomēr izmēģināju. Izrādījās, ka tie darbojas. Izlēmu mācīties Dzīves mākslas akadēmijā. Jau pēc pāris nodarbībām sapratu, ka nu ir āķis lūpā, tik daudz kas izrādījās noderīgs dzīvei. Drīz vien mēs ar Māri saderinājāmies, nosvinējām skaistas kāzas. Viss uzbūrās tieši tā, kā stāstīja akadēmijā.

Reiz individuālā sarunā akadēmijas pasniedzēja Dimantra palīdzēja man saprast, kāpēc visu apzināto mūžu mokos ar nelāgo kaiti. Slimību uztvēru kā savu vērtību! Kaut kādā zempaziņas ceļā pamazām tiku novesta līdz secinājumam, ka šīs slimības dēļ esmu īpaša. Biju šokēta! Patiesi– visus šos gadus savu slimību turēju svētā godā, cēlu uz pjedestāla, veltīju tai enerģiju, visu laiku ap to vien ņēmos.

Reklāma
Reklāma

Tātad saprati, ka jābeidz slimību likt dzīves centrā. Taču kā to izdarīt, kā izkļūt no apburtā loka?

Tas notika kādā nodarbībā. Bija uzdevums pateikt stop kādai no savām problēmām. Šādi dodam komandu savai zemapziņai. Ļoti labi atceros, kā mēs visas enerģiski sitām plaukstas pret zemi, ļoti stingri nosakot šo stop.

Vienlaikus pieņēmu arī savu dabu, to, kas ielikts manā personībā, raksturā. Ādas iekaisums pastiprinājās pārmaiņu un vētru laikā. Arī es pati esmu tāda vētraina, aktīva, nekad nebūšu klusā pele.

Man noderēja praktiskie vingrinājumi, lai palīdzētu prātam akcentēt labo, skaisto. Koncentrējos uz sava ķermeņa vietām, kur āda bija gluda. Ja vienu plaukstas virspusi klāja apsārtuma plankumi, piedomāju par otru, kura nebija slimības skarta. Gāju gulēt un aizvērtām acīm glāstīju ādu zem kakla, skāru to pirkstiem – tā bija gluda, tīra. Iztēlojos, ka šāda ir visa mana āda.

Pēc pusgada notika akadēmijas izlaiduma nometne, katra sieviete stāstīja gada laikā pieredzēto, iegūto. Bija jūnijs, un es ierados lencīšu kleitiņā. Piepešu attapu – man taču ir tīra āda! Tas ir noticis!

Visu rakstu par to, kā Alisei izdevās tikt vaļā no slimības, lasiet žurnāla 36,6 °C novembra numurā vai tā elektroniskajā versijā.

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.