Čakšs: Parīzē man būs 29, tas šķēpmešanā ir brieduma laiks 5
Gints Narogs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Gatis Čakšs uz Tokijas olimpiskajām spēlēm devās kā šīs sezonas piektais labākais šķēpmetējs pasaulē, un rezultātu tabelē viņš tur ir joprojām. Olimpiskā statistika gan ir bēdīgāka – 18. vieta ar 78,73 m tālu metienu kvalifikācijā.
Lielākā daļa to sauc par fiasko, arī Čakšs bija gatavojies citam rezultātam. Nesanāca. Tāpat kā pēdējo sezonu pārliecinošam šķēpmešanas favorītam Johannesam Feteram no Vācijas, kurš regulāri metis pāri 90 m atzīmei.
Tokijā viņš tikai devītais, par čempionu kļūstot Nēradžam Čopram no Indijas, kam sezonas rangā ceturtā vieta, viena virs Čakša.
“Man Tokijā nesanāca pāris lietas. Ar treneri [Andreju Vaivadu] to esam izanalizējuši un sapratuši, ko izdarījām nepareizi, bet abi nolēmām, ka tās atstāsim pie sevis. Mēs ņemam līdzi šo slikto pieredzi, kuru vairs nedarīsim.
Pārējais ir skaidrs – fiziskā kondīcija bija laba, arī tehniskajā ziņā metieni nebija tie sliktākie, teikšu, tā normāli. To visu es izdarīju, bet šķēps diemžēl nelidoja. Tas nebija rezultāts, ko es parasti metu,” intervijā “Latvijas Avīzei” saka Čakšs.
Kā juties uz vietas Tokijā? Laika apstākļi, aklimatizācija. Tas kaut kā varēja iespaidot?
Es centos par to nedomāt, bet teikšu, ka bija diezgan grūti. Pirmais treniņš +35 grādu karstumā nebija viegls. Nepierasti, ne tā kā Latvijā tomēr. Karstums un mitrums. Labāk bija dzīvoties pa istabiņu ar kondicionieri olimpiskajā ciematā.
Pirms starta par to gan nedomāju, jo izslēdzu tādas domas, koncentrējos tam brīdim.
Pirms taviem metieniem konkurenti guva labus rezultātus, pirmajā mēģinājumā indietis, otrajā čehs. Tas tevi neiespaidoja?
Nē, jo sacensībās es neskatos, kā pārējie met. Daudz grūtāka bija gaidīšana, lai tiktu pie metiena [Čakšs savā kvalifikācijas grupā startēja pēdējais]. Tas tobrīd bija grūtākais.
Iesildīšanās tika veikta aptuveni pirms pusotras divām stundām, un tad jāsēž, jāgaida metiens. Jau sektorā arī iesildošie metieni man bija jātaisa kā pēdējam, un tas ievilkās ļoti ilgi. Bet es biju nācis ar citu mērķi.
Tādas lietas biju jau pieredzējis citos mačos, tāpēc tas nebija iemesls, ka nesanāca. Bija cits tālums jāmet.
Starp metieniem tev bija iespēja aprunāties ar treneri, jo TV tiešraidē to īsti nerādīja?
Bija iespēja, runājām. Trenerim teicu, ka nejūtu, ka varu dabūt tā saucamo “krūti”, kas mums šķēpmetējiem ir tāda definīcija, kad iestiepums rodas.
Treneris neko tur nevarēja daudz līdzēt, jo redzēja, ka vizuāli viss it kā ir labi, bet izskaidrojuma, kāpēc šķēps nelidoja, mums tobrīd nebija.
Kā tu šobrīd savā prātā ar to tiec galā, ka nebija tas, uz ko biji gatavs?
Palaidu garām iespēju, bet ceru, ka tādas būs vēl daudz un dikti. Tokijā nebija mans brīdis. Cik ilgi pārdzīvot? Tas neko labu nedos, jātiecas un jāiet uz priekšu, protams, šo neveiksmīgo pieredzi izanalizējot un mācoties. Arī Tokija man ir pieredze. Jāiet tālāk.
Sacensību iznākums bija pārsteidzošs, uzvarēja Indijas šķēpmetējs Čopra, bet favorīts Feters no Vācijas vien devītais.
Indieša uzvara varbūt nav tik liels pārsteigums, jo visiem bija iespēja un viņš to izmantoja. Lielākais pārsteigums, protams, ir par Feteru. Finālā no šīs sezonas TOP5 netika trīs sportisti, ieskaitot mani.
Čopra rangā ir ceturtais, viņam viss sanāca, un viņš visu izdarīja. Pārsteigums ir par Feteru, 19 startos pēc kārtas vinnējis un šajās sacensībās vien devītais. Tas bija negaidīti.
Pēc sacensībām bija iespēja parunāties ar kolēģiem?
Tādas iespējas nebija, citam prieki, citam bēdas. Man nebija lielas vēlmes, jo biju gatavojies pilnīgi citam. Treniņos gan parunājām, kā allaž.
Liekam Tokiju malā. Kas tālāk?
Šodien starts Valmierā Prezidenta kausa izcīņā, 19. augustā Somijā, tad 26. augustā Dimanta līgas posms Lozannā. Tur jāmēģina kvalificēties uz Dimanta līgas finālu.
Sacensības ir, jāizpilda kvalifikācijas normatīvs nākamā gada Eiropas un pasaules čempionātiem. Dimanta līgā ir punktu sistēma, divās sacensībās esmu startējis, man ir septiņi punkti, ja Lozannā labi nostartēšu, tad finālā Cīrihē, kur būs seši labākie, vajadzētu tikt.
Tā ir šī sezona, bet ko tālāk? Turpināsi?
Protams, noteikti. Man ir 26 gadi, un šis ir tāds lielo sacensību sākums. Parīzē 2024. gadā man būs 29. Tas tad ir tāds brieduma gads šķēpmešanā, kad rezultātam jau jābūt lielākam un stabilākam.
Uz to jātiecas un jāiet, neapstāšos. Tokijā bronzu izcīnīja čehs Veselijs, kuram ir 38 gadi.
Pēc olimpiādes bija neglaimojoši komentāri sociālajos tīklos par mūsu vieglatlētiem un tostarp arī šķēpmetējiem. Tu tam seko līdzi?
Es to neuztveru nopietni. Man galvenais, ka atbalsta tuvākie. Cilvēkiem ir savs viedoklis, bet lielākā daļa nemaz neapzinās, ko mēs ieguldām ikdienas darbā. Es uz olimpiskajām spēlēm nebraucu, lai būtu zemākajā līmenī.
Tos, kas smejas, nevajag ņemt vērā. Paldies tiem, kas mūs atbalsta un velta labus vārdus. Tas palīdz. Man pašam tā bija mazā uzvariņa, ka es vispār tiku uz šīm olimpiskajām spēlēm. Ceru, ka tās nebūs man pēdējās.
