Skaidro speciālists: par varmākas upuri var kļūt ikviena 0
Par to, kādas sievietes visbiežāk kļūst par varmāku upuriem un, vai vardarbības riskam attiecībās ir pakļauta ikviena sieviete, jautājām krīžu un konsultāciju centra “Skalbes” klīniskajai psiholoģei Santai Ozoliņai.
“Pasaulē ir veikti daudzi pētījumi par to, kurām sievietēm ir lielāks risks kļūt par vardarbības upuri, taču viennozīmīgas atbildes uz šiem jautājumiem nav izdevies atrast. Daži pētījumi runā par vecumu, kultūratšķirībām, izglītību vai audzināšanas modeļiem ģimenē, taču pārliecinošu datu joprojām nav.
Kaut arī sabiedrības izpratne par vardarbību ģimenē mainās, joprojām nākas sastapties ar mītu, ka vardarbībā cieš tikai cilvēki no sociāli zemākiem slāņiem, taču realitāte ir tāda, ka tai var tikt pakļauta jebkura sieviete jebkādā ģimenē neatkarīgi no tā, kur viņi dzīvo vai cik daudz naudas viņiem ir. Tātad ne nauda, ne statuss nevar pasargāt no vardarbības. Tāpat ir ar varmākām – tie var būt gan cilvēki ar zemiem ienākumiem, gan labi situēti cilvēki ar augstāko izglītību, kā arī dažādu profesiju pārstāvji – advokāti, grāmatveži, sētnieki, pārdevēji, skolotāji un citi.
Tāpat nav nekāda pamata uzskatīt, ka ir kāds noteikts sievietes psiholoģiskais portrets, kurām biežāk ir tendence kļūt par vardarbības upuriem. Gan teorija, gan prakse liecina, ka vardarbībai var tikt pakļauta jebkura sieviete, un sist ir tikai varmākas atbildība, vienmēr. Vardarbības cēlonis nav cietušā vaina, bet gan varmākas nespēja un nevēlēšanās kontrolēt impulsus. Droši vien būsiet novērojuši, ka, piemēram, arī uz ielas, ja kāds otram uzkāpj uz kājas vai nejauši uzgrūžas, tad reakcijas ir ļoti atšķirīgas – kāds atvainosies, kāds uzkliegs, kāds var uzsākt kautiņu. Tā pati situācija un tik plašs spektrs reakciju, kas var tikt pielietotas.
Savā praksē esmu nereti sastapusies ar sievietes neizpratni, kā viņas ir nokļuvušas vardarbīgās attiecībās. Viņu stāsti nereti ir līdzīgi, piemēram, “es nekad agrāk nebūtu varējusi pat iedomāties, ka ar mani kas tāds notiks, ka es ko tādu pieļaušu”, “viņš iesākumā bija tik labs, un nekas neliecināja, ka zem tā slēpjas kaut kas tik šausminošs”. Jāatceras, ka attiecību sākumā mēs gribam par sevi atstāt vislabāko iespaidu, grūti iedomāties, ka tad kāds varētu atzīt, ka, piemēram, ir sitis savas iepriekšējās partneres.
Visdrīzāk arī “rozā briļļu” periodā varmākam impulss sist neparādās, jo otrā spējam pieņemt it visu, pat to, kas vēlāk šķiet kaitinošs. Ir saprotami, ka prognozēt vardarbību šajā posmā ir neiespējami jebkurai sievietei. Situācijas var būt ļoti dažādas, bet svarīgi atcerēties vēl kādu aspektu – vardarbībai patīk kontrolēti apstākļi, piemēram, kopdzīve, varmāka kā galvenais pelnītājs, kopīgs bērns un, starp citu, arī sievietes ar augstu sociālo statusu, kuras bieži vien izjūt milzīgu kaunu kādam to atklāt un lūgt palīdzību, jo “es taču vienmēr esmu bijusi tik veiksmīga, vienmēr esmu varējusi ar visu tikt galā utml.”
Kopumā jāatceras, ka jebkura sieviete var kļūt par vardarbības upuri, neatkarīgi no viņas demogrāfiskiem, sociāliem vai psiholoģiskiem rādītājiem un neatkarīgi no tā, cik garšīgi viņa gatavo ēst vai cik bieži apmeklē kosmetologu, jo vardarbība vienmēr ir tās īstenotāja atbildība un vaina. Kā ir teikusi Latvijas Universitātes profesore Sandra Sebre par seksuālu uzmākšanos – “sieviete var ceļa vidū gulēt kaila un nevienam nav tiesības viņu aizskart, jo tas ir pretlikumīgi”.
Kāpēc sievietes nepamet vardarbīgas attiecības
Nereti nākas saskarties ar viedokli un sabiedrības nosodošo attieksmi, kāpēc šāda sieviete nepamet vardarbīgās attiecības. Aspekti ir dažādi, tomēr visbiežāk sieviete var izjust milzīgas bailes no partnera, it īpaši, ja viņš ir draudējis nogalināt viņu vai viņas bērnus. Ir arī praktiski apsvērumi, kas jāņem vērā, tādi kā finansiāli līdzekļi vai dzīvesvieta.
Bieži vien cietušās jūtas gan fiziski, gan emocionāli izolētas, ko vardarbīgais partneris nereti veicina, aizliedzot viņai tikties ar tuviniekiem un draugiem, atņemot bankas kartes vai pat ieslēdzot, lai mazinātu iespēju, ka kāds par notiekošo uzzina. Ir bijis gadījums, kad sievietei ir piestiprināta videokamera, kuru viņa neuzdrošinās noņemt vai pie durvīm dežūrējusi apsardze; kāda sieviete stāstīja, ka viņa vīra prombūtnes laikā tikusi ieslēgta istabā, kur bijusi spiesta savas dabiskās vajadzības nokārtot spainī. Taču pētījumi rāda, ka pēc pirmā vardarbības akta attiecības pārtrauc un meklē palīdzību sievietes ar veselīgāku pašvērtējumu, savukārt sievietes ar zemu pašvērtējumu ir pārliecinātas, ka tā ir viņu vaina, sevišķi, ja nemitīgi tikusi vainota bērnībā.
Savukārt, ja cietusī paliek attiecībās, ar laiku vainas izjūta un kauns abu tipu sievietēm strauji pieaug, pašvērtējums krītas un pārtraukt vardarbību ir arvien grūtāk. Praksē pieredzēts, ka viņas, neatkarīgi no statusa un pašvērtējuma, patiešām tic, ka ir vainīgas un mēģina attaisnot varmākas vai pat atsaucas uz ideju par karmas likumu vai viduslaiku uzskatiem.
Kopumā, ja runājam par fizisku vai emocionālu vardarbību, tai nav noteiktas mērķauditorijas, ir cilvēki, kuri neprot kontrolēt savus impulsus, nemeklē palīdzību un kļūst par varmākām, neesot kritiski upura izvēlē. Taču vēlāk, cenšoties slēpt pastrādāto, visiem spēkiem kontrolē un ietekmē cietušo, graujot viņa pašvērtējumu un pašcieņu.”
