Pieredze: “Es nerunāju ne seksa laikā, ne par seksu…. Līdz manā dzīvē ienāca viņš” 0
Bez vārdiem, bez vaidiem, pat bez nopūtām… 34 gadus vecās Nensijasd seksuālā dzīve notika klusumā. Līdz kādu dienu viņa satika partneri, ar kuru bija iespējams pamuļķoties…
“Pirms Valērija es nerunāju par seksu un nedomāju, ka sākšu to darīt. Kad man gadījās dzirdēt sarunas par “vāverīti” vai “draudziņu”, es vienkārši noskurinājos aiz riebuma, tik prasti, vulgāri un smieklīgi man tas likās. Un, ja vīrietis izteica vārdu “pupi”, es tajā pašā minūtē pārtraucu pazīšanos ar viņu. Gribu atzīmēt, ka es neesmu klīrīga sieviete, un pret pašu erotiskas sarunas ideju man nav iebildumu. Piemēram, man patika lasīt Nabokova “Lolitu”. Bet šo skaisto iekāres valodu es nevarēju aizņemties, jo tādi izteicieni kā “manu gurnu kvēle” vai “mans kaisles zizlis” ir pārāk svinīgi, tie ir piemēroti pārdomām pie sevis, bet ne tiešai sarunai ar erotiskas ainas partneri. Tā man vismaz likās.
“Parunā ar viņu,” – mani uzaicināja viens no maniem vīriešiem, ar viņu domājot savu dzimumlocekli. Atbildē saņemot apņēmīgu atteikumu, viņš lūdza: “Nu, vismaz izdves kādu skaņu, citādi man šķiet, ka tu pat neelpo”. Es mēģināju, bet man sanāca tik smieklīgi, ka es sāku smieties, un tādēļ viņš pilnībā zaudēja erekciju. Un mūsu mīlas dēka, protams, beidzās diezgan ātri.
Dažreiz es domāju, ka varbūt manas klusēšanas iemesls ir ne tikai estētiskas pretenzijas, bet arī personiskā pieredze. Kad es apprecējos, mēs dzīvojām kopā ar vīra vecākiem vienā dzīvoklī. Tiklīdz vīrs nošķaudījās, uz sliekšņa parādījās viņa māte: “Tu esi saaukstējies?” un, lai gan durvis uz mūsu istabu, par laimi, bija aizslēdzamas, citu cilvēku tuvums nebija tas labvēlīgākais fons jūtu un ķermeņu kustību skaņu pavadījumam. Ar vīru bijām vienisprātis, ka jāizvairās no vecāku jautājumiem un komentāriem, tāpēc mēs draudzīgi samazinājām līdz minimumam čukstus un citas ņemšanās pa gultu skaņas.
Erotiskus eksperimentus es uzsāku pēc šķiršanās, kad sāku dzīvot atsevišķā dzīvoklī. Bet paradumi bija jau izveidojušies un nebija motīva tos lauzt, vismaz pirms satiku Valēriju. Es no sākuma nolēmu, ka attiecības ar viņu būs īslaicīgas: viņš nepiederēja pie atbildīgā tipa vīriešiem, kuri man patīk. Bet tieši šī mūsu attiecību nenopietnība daļēji noņēma man atbildību. Es nebiju pārāk norūpējies par to, ko viņš domā par mani. Ar viņu es dauzījos un spēlējos, atļaujoties to, ko nekad nebūtu atļāvusies ar cilvēku, ar kuru taisītos kopā nodzīvot visu dzīvi. Un mēs kā bērni sarīkojām gultā – izņemot to, ka parasti tajā notiek – spilvenu kaujas, lasīšanu skaļi, brokastis un vakariņas… Viņš palika man zem gurniem biezus gleznu albumus, norādot, ka veido postamentu vienīgajam pasaulei nepieciešamajam mākslas darbam, pieprasīja, lai es nabā ierīkoju tējas ezeru, kuru pēc tam man pašai vajadzēja izdzert! Tas, protams, nebija iespējams, un viņš teica: “Lai tā būtu, es tev palīdzēšu, bet pie tējas ezera es pieprasu tējas rozi, un vajadzēs uz ilgu laiku, lai saskaitīt visas ziedlapiņas, ļauj man apskatīties, vai visas ir savā vietā”… Tagad es pat neatceros visu, ko viņš pļāpāja ar mani. Valērijs vienmēr kaut ko runāja, bet mani tas nekaitināja. Turklāt viņš nespieda mani atbildēt, apmierinājās ar izsauksmes vārdiem, piemēram, “aha”, “jā” vai “ne-a”.
Mēs tikāmies vairākas reizes nedēļā un vakaros viņš bieži man zvanīja, lai parunātos par to, kā katram no mums pagāja diena. Vienu vakaru viņš sacīja: “Darīsim to tagad…?” Viņš nenosauca plānoto nodarbi, bet pēc intonācijas es sapratu, ka piedāvā mīlēties, un teicu: “Vai gribi atbraukt?”, jau gatavodamās tam piekrist. Bet Valērijs uzspēlēti norūpējies atbildēja, ka to nevar atlikt pat piecas minūtes, tas ir steidzami. Un, iespējams, pārsteigta par tādu negaidītu ideju, es piekritu: “Labi, pamēģināsim”.
Mūsu saruna nemaz nebija līdzīga tām, kā to parasti ataino grāmatās un filmās: “Pastāsti man, kas tev tagad mugurā.” “Es esmu melnā mežģīņu apakšveļā”. Valērijs runāja par savām vēlmēm un jautāja man: “Ko tu gribi”, “…un ko vēl tu gribi?”, “…un ja es pagriezīšu tevi uz vēdera?” Viņš vadīja mani pēc sava scenārija, vienlaicīgi attēlojot to sirreālā vidē ar kosmiskajām ainavām un tūkstoš ziedlapu lotosiem. Viņš čukstēja un dziedāja man ausī, es aizmirsu par klausuli, un, kad viņš jautāja: “Redzi?” – aizvērto acu priekšā man rādījās vīzijas, kuras es viņam aprakstīju. Tā sākās mūsu telefona seksa sāga.
