Saskatīt svarīgās zīmes 0
Eņģeļu zīmes ir visur. Ciparos, ko ieraugu elektroniskajā pulkstenī vai automašīnas numurā. Luksofora gaismā, kas dod pareizo atbildi uz jautājumu, vai man vajag turp doties. Zīmes var būt jebkur, ja vien tās saredz, ja sirds ir atvērta un acis paceltas no zemes.
Kad redzu pulkstenī 11:11, zinu, ka eņģeļi man pamāj: ei, sen neesam parunājuši, atkal esi iebraukusi ikdienas dzīvē. Sarunāties ir jāgrib, jāizrāda iniciatīva, eņģeļi virsū nebāžas. Ciemiņš var ienākt tik tad, ja atver durvis.
Kad iznāca mana pirmā grāmata Eņģeļu vēstījumi, braucu tikties ar lasītājiem. Biju pārsteigta, ka gandrīz katrā auditorijā atradās cilvēks, kuram bija pieredze ar eņģeļiem.
Nesen iznāca otra grāmata Labrīt, laimīgo cilvēk!. Tajā apkopoju savas sarunas ar eņģeļiem, dzejoļus, pasakas un Visuma informāciju Zemes cilvēkiem piecu gadu garumā.
Uzdod no rīta sev jautājumu: kas man šodien traucē būt laimīgam? Redzēsi, ka neviens ikdienišķs iemesls nesniedzas līdz šā jautājuma būtībai… Vienīgā reālā atbilde ir – nekas! Man šodien nekas netraucē būt laimīgam! Labrīt, laimīgo cilvēk!
Pateikt ķermenim svarīgo
Es zinu, kas ir veģetatīvā distonija. Tā pielavījās pēc tam, kad 2002. gadā izšķīros no vīra. Apbrīnoju, kā šī slimība rada dažādas inovācijas, lai tikai varētu ietekmēt ķermeni. Kolīdz ar vienu nelāgu izpausmi aprodu, nāk kaut kas jauns, atrod ikvienu neapzināto kaktu. Dzēru arī antidepresantus, bet tas nav risinājums. Ir jāsāk domāt citādi.
Šo diagnozi dēvēju par Dieva izredzētību – Dievs redz, ka vari vairāk. Man tas bija ceļa sākums garīgai attīstībai. Mācos ļauties dzīvei, nevis mēģināt darīt, ko esmu izprātojusi, laužoties durvīs, kas ir ciet. Kad sāku ļaut notikumiem notikt, varu tikai brīnīties, kādus cilvēkus satieku, kur nonāku.
Ar ķermeni visu var sarunāt. Biju Igo koncertā Melngalvju namā. Piepeši sirds sāka tā klapēties, ka šķita – nu ir beigas. Man sanāca dusmas: esmu atnākusi uz koncertu un gribu to redzēt, prom neiešu, lai cik traki tu sistos, lēkātu! Sirds vēl brīdi padīdījās kā niķīgs bērns – kā, mēs nekritīsim panikā, nesauksim ātro palīdzību?! Nē, es stingri teicu. Sirsniņa pamazām norima.
Klusēt savā ritmā
Izdzīvot šajā trakajā ritenī man ļauj klusēšanas retrīti, ko organizē mana reiki skolotāja Marika Vītola. Dodos klusēt divreiz gadā. Agrāk pat iedomāties nevarēju, ka spētu dienām ilgi klusēt, jo nedod man maizīti, bet ļauj tik parunāt.
Pilnīga klusēšana ilgst četras dienas. Telefoni tiek likti malā, neko nelasām un neskatāmies ierīcēs. Viss ir gluži askētiski – bez kosmētikas, kafijas un gaļas. Kopīga ir tikai rīta vingrošana, ritmiska ķermeņa izklapēšana, ko praktizē reiki, kā arī meditāciju laiks. Pārējā laikā vienkārši klusējam. Tā ir īsta bauda – varam būt kopā, bet nav jārunā, un neviens par to neapvainojas.
Katrs dzīvo savā ritmā, pilnīgā harmonijā ar sevi un dabu. Sākumā mēdz kļūt pat slikti, jo tiec pie sevis, pašā dziļumā. Tā ir milzīga dvēseles attīrīšanās un bauda to izjust.
Kad atsākam runāt, tā šķiet gandrīz vai katastrofa. Ieslēdz telefonu un ieraugi neatbildēto zvanu sarakstu… Visi sāk kārtot darījumus, tērgāt cits caur citu, un ir skaidrs, ka atkal esmu atgriezusies ikdienas realitātē.
Dot citiem reiki
Manā dzīvē jau labu laiku ir reiki, Visuma dziedinošā enerģija. Esmu saņēmusi reiki iniciāciju trīs līmeņos, esmu uzskaņota, lai šo enerģiju saņemtu un varētu dot citiem.
Esmu daudziem palīdzējusi, remdējusi fiziskas vainas. Ilgus gadus braukāju uz Cīrulīšu pansionātu Cēsīs ciemos pie Ingas, pazinu viņu kopš bērnības. Inga bija uzrakstījusi vēstuli uz radio manai mammai Liai Guļevskai, tolaik mamma strādāja populārajā raidījumā Mikrofons. Pēdējos astoņus gadus Inga gulēja nekustīgi vienā pozā, kājas mocīja krampji, man izdevās tos noņemt.
Tagad Inga jau ir aizsaulē, taču ar viņas starpniecību iepazinos ar Edvīnu, viņš kļuvis par manu draugu. Edvīna ikdiena rit ratiņkrēslā, ierobežotā vidē, bet viņam dota liela dvēsele, garīgs lidojums. Tikšanās ar šādiem cilvēkiem ir svētki manai dvēselei.
Nūjot, lai kājas nes
Pēc sirds pārbaudes Stradiņos sāku nūjot. Veģetatīvās distonijas sakarā sirdi pārbaudīju neskaitāmas reizes, dakteris smaidīja vien, mani rindā ieraugot. Reiz viņš pavaicāja, kur dzīvoju. Tad ieteica iegādāties nūjas un no dzimtajiem Mellužiem nūjot uz Vaivariem un atpakaļ. Līdz tam man šķita, ka nūjošana ir tantīšu sports, bet tas izrādījās brīnišķīgs izkustēšanās veids.
Izveidojām nelielu grupu, uzaicinājām kolosālu treneri Irēnu Upenieci. Ilgu laiku nūjoju grupā, tagad eju viena. Parasti kātoju apmēram piecus kilometrus. Reizēm soļoju gar jūru, citreiz pa mazajām ieliņām vai gar Lielupi. Ļaujos, lai kājas mani nes, kur deguns rāda. Nūjoju pilnīgā klusumā un vienatnē. Prāts atpūšas, dvēsele uzelpo.
