Saskatīt svarīgās eņģeļu zīmes, pateikt ķermenim svarīgo. Pilna saruna ar Diānu Bērzu 0
“Esmu izvirzījusi sev uzdevumu – samazināt dzīves tempu, lai nebūtu nepārtrauktās elpas pakausī, sajūtas, ka man viss jāpaveic, jāpaspēj,” saka Latvijas Radio režisore un Jūrmalas Kultūras centra projektu vadītāja Diāna Bērza.
Daudzi dzirdējuši par Diānu saistībā ar eņģeļiem, lasījuši viņas pierakstītos eņģeļu vēstījumus, iedvesmojušies un guvuši svarīgas atbildes. Diāna dzīvo jūras tuvumā, no tās mācās plašumu, bet klusumu smeļas dabā. Viņa stāsta par saviem prieka un spēka avotiem.
Radīt radio tuvplānu
Radio ir viens no maniem dzīves priekiem – prieks, ko varu gūt no darba. Pirms desmit gadiem aizgāju no Latvijas Radio, uzmetu galdā atlūgumu, jo bija aplūzuši spārni. Pēc tam atgriezos, spārni atauga. Esmu tik ilgi bijusi radio pasaulē, ka bez tās nevaru.
Patlaban esmu Latvijas Radio I ārštata režisore. Veidoju audioseriālu bērniem Burtu burvis – kopā ar Lindu Rutuli, Tomu Auniņu un Mārci Maņjakovu palīdzam pieburt lasītprieku. Ziemassvētkos tas skanēs jau 193. reizi. Man ir svarīgi, lai bērnam rodas sajūta, ka lasot var būt jautri.
Jaunajā gadā sāksies radiospēle vidusskolēniem Faktu mednieki, ko vadīšu kopā ar savu dēlu Kristeru Bērzu, kurš mācās 12. klasē. Līdz Latvijas simtgadei uzzināsim, kurā novadā ir Latviju mīlošākie un zinošākie jaunieši.
Radio ir skaņu pasaule, kas pārpilna ar fantāziju un vizualizācijas iespējām. Studijā ierunātus tekstus var apvienot ar skaņām un trokšņiem tik ticami, ka klausītājam pat nerodas šaubas, ka tas notiek lidojumā vai pazemē, Ņujorkas centrā vai lauku viensētā. Režisors rada kopējo bildi, ļauj aktierim saprast, kā jārunā, lai iekļautos šajā bildē. Izjūtu milzīgu baudu, ja izdodas.
Kā teica kāds franču kolēģis, radio ir kino, tikai uz daudz lielāka ekrāna. Tuvplāns, kurā nav iespējams samelot.
Uzdāvināt bērniem vecākus
Esmu mellužniece, un man patīk Mellužu estrāde. Jau septiņus gadus šajā parkā rīkoju pasākumus bērniem. Vasarā ik svētdienu viņi ierodas kopā ar vecākiem, lai pavadītu pāris interesantu stundu.
Loloju ilūzijas, ka šie bērni izaugs un nedemolēs estrādi, kā to dara iepriekšējās paaudzes. Dēls gan smejas, ka esmu sasodīta perfekcioniste, ideāliste. Nenoliegšu, esmu diezgan liels donkihots. Savulaik rīkoju kampaņu pret vardarbīgām multfilmām, toreiz visa Jūrmala atsaucās, notika pat īpaša konference. Tāpat eju cīņā ar datorspēlēm un internetu. Izjūtu baudu, ja bērni nevis sēž pie datora, bet atrodas ārā, svaigā gaisā un priecīgi darbojas kopā ar vecākiem.
Atvērt durvis eņģelim
Kādreiz to būtu saukusi par savu sirdsbalsi, bet tagad zinu, ka tie ir eņģeļi. Es nedzirdu eņģeļu balsis, bet uztveru viņu domas kā pilnīgi noteiktu pārliecību, kā īstās atbildes uz jautājumiem, ko vēl neesmu paguvusi pajautāt skaļi.
Pēteris Kļava reiz vaicāja, kāpēc domāju, ka runā eņģeļi. Viņaprāt, tā ir Visuma informācija. Droši vien, bet man vieglāk šo informāciju uztvert, uzskatot, ka sarunājos ar eņģeļiem.
Kad pierakstu eņģeļu vēstīto un pēc tam to izlasu, nereti mulstu, jo ir vārdi, ko ikdienā nelietoju, kāds ķīmisks termins vai informācija par planētām. Reizēm pat nezinu, kas tas ir. Tad zvanu akadēmiķim Andrim Buiķim vai meklēju internetā. Arī izteiksmes veids mēdz būt svešāds.
Viss sākās it kā nevilšus, bet tad vēlās kā sniega lavīna. Man rokās nonāca Mārgaretas Neilones grāmata Eņģeļu maģija. Tajā šķietami neparastais bija vienkārši paskaidrots. Pieminēts arī tas, ka eņģeļi mēģina ar cilvēku sarunāties, tāpēc vērts pierakstīt to, kas tajā brīdī nāk prātā. Es tiešām pierakstīju, visu līdz pēdējam sīkumam. Man šķiet, ka eņģeļi tieši tāpēc sāka dot vēstījumus, ka redzēja – es nešauboties visu pierakstu.
Buiķis stāstīja, ka prasījis Imantam Ziedonim viņa pēdējā dzīves gadā – vai tu vēl raksti, Imant? Nē, atbildēja Ziedonis, es vairs nepierakstu, es tikai baudu.
