Pierakstīsim mutvārdu dzīvesstāstus 1
Latvijas simtgadē ir pieaugusi interese arī par valsts un tās cilvēku dzīvesstāstu vēsturi. Uzklausīti daudzi politisko represiju un citu laikmeta notikumu liecinieku stāsti. Daudzi fakti un iespaidi ir zināmi, tomēr ikkatrā nākamajā stāstā atklājas kāds jauns neievērots notikums un atziņa.
Tā pēc kādas sarunas ar režisoru Gitu Skadiņu, kuras iestudētā Blomes teātra izrāde “Austras grāmata” pēc Austras Jurgenas atmiņu stāsta tika iekļauta kā ļaužu pieprasīta arī Vispārējo latviešu dziesmu un Deju svētku amatierteātru kultūras programmā, lai rādītu to atkal Rīgā, represēto mūža skaudrums izjūtās iedzēla no garām paslīdējuša skatījuma. Sarunā par represēto likteņiem G. Skadiņa uzsvēra: “Katra represētā sapnis taču ir mitināties savā istabiņā, kurā, kad vien vēlies, ir savs brīdis vienatnē.” Pēc sava stūrīša ilgojas katrs, kurš gadiem mitis barakās un kamerās.
Arī pēc šīs sarunas atmiņu stāsti bagātinājās. Tāpat, kā apkopojot manas mātes Līvijas Kalējas, kura 11 gadu vecumā 1941. gada 14. jūnijā tika deportēta no Abrenes uz Krasnojarskas apgabalu, atmiņas Smiltenes novada politiski represēto atmiņu grāmatai “Kāpēc”, man papīrs un pildspalva pa rokai, lai pēc sarunas pierakstītu būtisko. Jāpieraksta uzreiz, jo ar laiku mūsu atmiņas spēlītes tomēr sajauc galvu un faktu pareizību.
Nav viegli atraisīt cilvēkus atmiņu stāstiem. Bieži vien pirmajā sarunā tas neizdodas. Jātiekas atkal un atkal, līdz cilvēks ir gatavs atmiņu stāstam. Vācot atmiņu stāstus grāmatai “Kāpēc”, nereti ļaudis tā arī nevēlējās ļauties atmiņām. Iemesli – nevēlēšanās runāt par smago pieredzi, aizmirsti fakti, slimības u. c.
Veltiet laiku sarunām ar vecākiem, vecvecākiem un citiem laikabiedriem, lai uzklausītu dzīvesstāstus un piefiksētu tos. Katra stāstītāja pieredze ir daļa no visa latviešu tautas dzīvesstāsta. Pierakstiet ģimenes un dzimtas mutvārdu vēsturi. Lai jūsu apkopotie dzīves stāsti būtu vēl viens no labajiem darbiem Latvijas simtgadei.
Margita Krišjāne, apvienības “Trimdinieks” valdes locekle
