“Citi uz balli, mēs – uz medībām”. Sieviete – medniece par to, kā atdot godu medījumam 13
Dace Raipale uz sarunu par medībām ierodas kā uz svētkiem – saposusies, ar gardiem eklēriem, pie kafijas našķojamiem, un rozēm rokās. Dace ir ļoti jauna medniece, tomēr jau ar savu pieredzi, ar savu izpratni šajā cilvēcei tik senajā nodarbē un ar cerību, ka vismaz savējie sapratīs. Te gan jāpiebilst, ka plašākā nozīmē savējie, jo paši tuvākie ģimenes pārstāvji jau ir mednieki.
Dace beigusi Talsu ģimnāziju, studējusi Latvijas Universitātes Juridiskajā fakultātē, un šīs augstskolas Juridiskajā departamentā strādā par juristi.
Esat četru mazu meitenīšu māmiņa. Vai tad vispār drīkstu vaicāt, kad atliek laiks medībām?
Ja ņem vērā, ka dvīnītēm ir tikai pusotra gada, vecākajām seši un pieci, ar laika izbrīvēšanu patiešām ir grūti. Tomēr, ja medībās piedalīties gribas, laiku var atrast. Tāpat ir dažādi darbi, piemēram, barības aizvešana uz barotavām, tornīša būvēšana, kur meitas var ņemt līdzi. Viņas ir dabā, svaigā gaisā.
Jūs jau arī pati kopš bērnības zināt, kas ir medības.
Kā tad! Mans tētis bija un joprojām ir aktīvs mednieks, un esmu gan pie mājās atnestas gaļas pieradusi, gan skaistām ādiņām. Vistīkamākā bija lūša āda – mana rotaļlieta. Caunas, lapsas ādas atceros tik mīkstas un pūkainas paijājot. Un tad vēl mammas gatavotās gardās vakariņas no meža dzīvnieku gaļas!
Jums pašai tā kļūšana par mednieci gan tāda neierasta, toties mīļa un saprašanos ar vīru apliecinoša.
Vīrs bija nesen iestājies Zemessardzē, un sarunas par un ap militārām lietām un ieročiem nemanot vienmēr aizvirzījās arī uz medībām – paziņu un mana tēva pieredzi un veiksmes apspriežot. Tad bija decembra vakars pirms pusotra gada. Pieļauju, ka tā gadās vien retajām sievām, ka vīrs atnāk mājās no darba un pavēsta: “Zini, Dace, mums abiem ir jākļūst par medniekiem!” Lūk, nevis viņam vienam, bet – mums kopā. Ja es vēl kādu mirkli domāju, Agris – vīrs – argumentēja, ka ir jāturpina mana tēva tradīcijas, kad tad stāsies medniekos, ja ne tagad, cik skaisti būs, ka mēs abi medīsim, un tamlīdzīgi. Janvārī pieteicāmies kursos, sākām mācīties, jau ar dvīņiem puncī noliku gan teorijas eksāmenu, gan veiksmīgi šaušanu ar gludstobru, vītņstobru, un apliecība bija rokā. Tad lepni braucām uz Talsiem mūsu panākumus pavēstīt vecākiem. Tētis bija ļoti pārsteigts, taču pozitīvi, mamma atzina, ka mūs, bet galvenais mani, apbrīnojot, jo tas nu esot kas īpašs.
Tagad jūs ar Agri kā pilntiesīgi mednieki vienmēr ejat kopā medībās?
Jā. Citi pāri galvenokārt plāno, kā izbrīvēt laiku restorāniem, teātriem, skaistām ballēm, starp citu, arī mēs šādai atpūtai reizēm atlicinām brīžus, bet šis kopīgais vaļasprieks – medības – ir pavisam kas cits. Tie ir skaisti mirkļi, kamēr gatavojamies, aizbraucam, izpētām pēdas, medības pašas, lai kādos laika apstākļos, tas, ka esam dabā, tās daudzveidīgajās izpausmēs. Skaisti. Es kā sieviete esmu lepna arī par to, ka vīrs man uzdāvināja ieroci – pusautomātu dzinējmedībām, bet tēvs – 16. kalibra franču bisi putnu medībām. Vēl man ir arī kloķējamā karabīne gaides medībām. Arī vīram ir savi ieroči, bet mēs varam tos atbilstoši vajadzībai lietot abi. Un vēl man ir savi naži. Es pati apstrādāju medījumu, un man izcili padodas bebra dziedzeru izgriešana un sagatavošana kaltēšanai. Pēc tam atdodu tētim, viņš labāk zina, kur tos likt lietā.
Kādas tad bija pirmās medības?
Satraucošas, iespaidiem bagātas. Gājām uz Jāņu dienas stirnāzi. Cik tā novakare bija fantastiska! Jūnija daba, miers. Pļavā iznāca vairākas stirnu kazas, aļņu govs ar diviem teļiem. Izjūtas neaprakstāmas. Kamēr es nebiju medniece, zināju, kas ir alnis, stirnas, bet vērot to visu dabā ir pavisam kas cits. Nepateikšu jau neko jaunu, un mednieki sapratīs, taču medības patiešām ir process, dzīvesveids un pasaules uztvere. Ja esi mednieks, ieraugi daudz ko tādu, kam citi pat nepievērš uzmanību. Piemēram, braucot ar mašīnu, es vienmēr redzu, kur tumsā ceļmalās spīd acis, jau diezgan lielā vakara krēslā ieraugu briežu siluetus attālā pļavā, lapsas.
Ja lūša ādas skaistums iepazīts, tad jau, iespējams, tas bijis pat īsti neapjausts mudinājums tomēr kādreiz kļūt medniecei?
Ai, tā lūša āda ir vesela vēsture. Tētis lūsi nomedīja deviņdesmito gadu sākumā. Trofeju vērtēšana tad vēl nenotika, bet āda iepatikās kādam cilvēkam un viņš solīja 500 dolārus – tolaik milzīgu naudu. Bet nebija lemts. Ādu iznesa laukā, lai izvējojas un… lūsim uzklupa vārnas. Burtiski acumirklī visapkārt mētājās tikai spalvu kušķi no smukās un vērtīgās vēdera daļas. Tā mēs palikām bez dolāriem, toties ar trofeju un stāstu uz mūžu.
Kā nokļuvāt Lady HUNT sabiedrībā?
Īsajā variantā – aizsūtīju iesniegumu un mani uzņēma. Garākajā – joprojām esmu sajūsmā par Lady HUNT sirsnīgajām, atraktīvajām, atvērtajām, priecīgajām, mīļajām dāmām. Braucot uz pirmo tikšanos, protams, biju satraukusies – nevienu nepazinu, nezināju, kā izturēties, kā būs. Bet mani uzņēma kā senu paziņu un es pēkšņi sajutos tik labi, tik piederīgi. Nu jau esam kopā medījušas, kopā ūdeņus bridušas, kopā svētkus svinējušas. Uz Minhauzenu pērn paņēmu līdzi abas vecākās meitiņas. Lēdiju mednieces viņas izrotāja ar īpašiem vainadziņiem, ko darināja no putnu spalvām un pērlītēm, un manas meitas divas dienas rotu no galvas neņēma nost, ar to pat gulēt gāja, kamēr pērlītes nobira.
Uz tradicionālajām Lady HUNT fazānu medībām arī esat bijusi?
Vēl ne, bet būšu. Dvīnes vēl ir pārāk mazas, lai uz ilgāku laiku viņas atstātu vecmammai un es izbraukātu uz visām medībām. Šā iemesla dēļ arī Agris medībās ir piedalījies vairāk nekā es. Taču nesatraucos – ar laiku visu paspēšu.
Foto: Ilze Galkina un no personīgā arhīva
Esat trāpīga šāvēja? Kā ar treniņiem?
Uzskatu, ka trenēties vajag, un es patiešām izmantoju katru brīvāku brīdi prasmju izkopšanai, jo man patīk visas disciplīnas. Mums pat mājas pagalmā ir neliels stends, kur šaujam lapsas mērķī ar pneimatisko ieroci. Ar ieroci ir jāsarod un jāsadzīvo, lai zinātu, kad to lietot. Uz savām pirmajām dzinējmedībām aizgāju ar karabīni un sapratu, ka vēl nevaru uzņemties tik lielu atbildību, lai dzinējmedībās rīkotos ar šo ieroci droši, jāiegūst vairāk pieredzes. Tagad izmantoju gludstobra pusautomātu. Vispār man bija laba šaušanas skola Mārkulīčos pie Viļņa Jaunzema. Bieži ar vīru pārrunājam un atceramies Viļņa pamācības, lai neaizmirstas, kā rīkoties medībās.
Nesen studenšu korporācijā Selga, kur darbojaties pati, saorganizējāt tikšanos par medību tēmu. Kāpēc?
Vairākumā gadījumu korporāciju pasākumi notiek atsevišķi, taču šoreiz Selga kopā ar studentu korporāciju Patria, kurā darbojas mans vīrs, nolēma izdarīt kaut ko netradicionālāku – runāt par medībām un visu, kas ar tām saistīts. Mans stāstījums Sieviete medniece harmonijā ar sabiedrību un dabu bija par medību vēsturi, medījamiem dzīvniekiem, ādām – starp citu, aizvedu tēva lūša un caunas ādas un daudzi tādus brīnumus ne tikai aptaustīja, bet arī redzēja pirmo reizi –, par svilpītēm medījamā dzīvnieka pievilināšanai, par lietām, kas nepieciešamas medniekam, ekipējumu, apģērbu, visu, ko redzu mežā, pļavā. Vīrs savukārt visus cienāja ar delikatesēm. Kamēr vēl mājās pildījām milzīgos šķīvjus ar gardumiem no staltbrieža, aļņa, bebra un mežacūkas gaļas, mazliet šaubījāmies, kas to visu apēdīs. Taču šķīvji iztukšojās neticamā ātrumā, un esmu priecīga, ka novērtēja. Uz pasākumu uzaicinājām arī žurnāla Medības galveno redaktori, mednieci un Lady HUNT vadītāju Lindu Dombrovsku, un viņas stāstījums bija kā punkts uz i.
Vai Selgas dalībnieces tagad nav jums jautājušas, kā iestāties medniekos?
Pagaidām nav, jo līdz tādam solim ir vai nu jānobriest, vai jāmetas uzreiz iekšā, taču atsauksmes par pasākumu ir ļoti pozitīvas. Tas nozīmē vajadzību dažreiz runāt arī par pilnīgi svešu tēmu un lauzt iesīkstējušos mītus. Daudzi taču ir pārliecināti, ka mednieki tikai šauj, šauj, šauj uz visiem dzīvniekiem bez kādas jēgas, un nesaprot, faktiski pat nemēģina saprast, cik īstenībā viss process ir pakārtots, kāda disciplīna, noteikumi. Ieroča mēlītes nospiešana – tā šaušana – visā medību procesā ir īss mirklis atbildīga lēmuma pieņemšanai, dažkārt pat ne sekunde. Pārējais viss ir ilgstoši. Tu dodies uz medību vietu, dažreiz brauc pat vairākas stundas un vēl kilometriem ej kājām, protams, ne jau pa asfaltu, bet krūmiem, purviem, mežiem. Tad gaidi, vēro. Pat ja sagaidi dzīvnieku, izvērtē, pieņem lēmumu, vai medīsi, vai izvēlēts pareizais šaušanas attālums, lai trāpītu. Tagad ir labi apģērbi, apavi, bet tāpat gadās piesmelt zābakus, kājas salst, taču jāiztur un izturam. Ārpus medībām, taču saistībā ar medībām, ir dzīvnieku piebarošana, sāls un minerālvielu kluču nodrošināšana, infrastruktūras veidošana un tas viss tiek darīts brīvajā laikā un par savu naudu. Medības nav teātris, kur dzīvnieki kā aktieri iznāks, nostāsies rindiņā un mednieks izvēlēsies.
Teikšu atklāti – jums vajadzēja drosmi, lai sāktu runāt par medībām, kad sabiedrībā valda diezgan negatīvs noskaņojums par šo tēmu. Pat daudzi vīrieši sarunās labāk neatklāj, ka ir mednieki, jo nav patīkami dzirdēt nosodījumu.
Līdz šim ar atklātu nosodījumu neesmu saskārusies. Bet negatīvā attieksme pret medniekiem mani ir aizskārusi vienmēr. Kamēr pati nemedīju, es taču redzēju, kā to dara mans tētis, viņa draugi, un nenotika tā, kā pasniedz medību noliedzēji. Manuprāt, viņi neizprot, kas ir medības. Protams, es nezināju, kā visu uzņems korporāciju biedri, tomēr paļāvos uz viņu inteliģenci, izpratni un citu cilvēku vaļasprieka atzīšanu un cienīšanu. Tādēļ es uzskatu, ka man varbūt ir pat pienākums, tiesības jau nu noteikti, sabiedrībā runājot par medniekiem, uzsvērt, ka viņi vispirms ir dabas draugi un nebendē nost dzīvniekus sava prieka pēc. Manuprāt, lielu labu darbu sabiedrības izglītošanā veic Lady HUNT, piedaloties ar savu stendu, suņu parādēm un darbnīcām Rundāles pils dārza svētkos, Minhauzenā un citur, tādējādi nodrošinot iespēju, it īpaši bērniem un ģimenēm, kaut ko vairāk uzzināt par medībām. Nesen lasīju Māras Zālītes romānu Paradīzes putni. Tur ir rakstnieces atmiņas par darbu putnu fabrikā. Nežēlīgu, šausminošu apiešanos ar vistām. Ticu, ka tā bija, pieļauju, ka tā kaut kur ir arī šodien. Atsevišķi jāpiemin kautuves, to darbība. Un mednieks tad uz tādu fermu un kautuvju fona ir ļoti ētiska un apdomīga būtne. Mednieks nevelk ādu vēl pusdzīvam dzīvniekam, izkopj šaušanas prasmes, lai šāviens būtu precīzs, lai dzīvnieks nemocītos. Plus – atdod godu medījumam un izmanto pilnīgi visu.
Kā ir ar to izmantošanu? Kurš jūsu mājā rosās pie plīts?
Izcili gatavo vīrs, bet arī man patīk. Kopīgi gan virtuvē nedarbojamies. Mums tagad ir divi īpašie ēdieni. Vīra meistarstiķis ir mežakuiļa vai briežu buļļa pauti – izcils baudījums garšas kārpiņām. Droši vien daudzas sievietes šausmās saķertu galvu un uz tādiem pat paskatīties nesadūšotos, bet lai nesatraucas – man šķita tāpat, kamēr nekļuvu medniece pati. Savukārt mana delikatese ir aļņa purns. Kad vīrs pārnesa mājās aļņa galvu, ņēmu rokā Medību žurnāla pavārgrāmatu un sāku rīkoties. Sanāca labi. Kates Šternas vīrs pamācīja, kā gatavo vītinātu aļņa gaļu. Arī izdevās. Vēl manā ģimenē vārām zupu no marinētiem kauliem, kūpinām bebra asti.
Kā meitām, garšo meža gaļa?
Viņām iebildumu nav – kas uz šķīvja, to ēd. Tāpat mēs ar vīru jau arī meža gaļu vien pārsvarā esam lietojuši, jo no mana tēva medību veiksmēm tika labums visiem. Mūsu platuma grādos paredzēts, ka latvietim jāēd tas, ko nomedī un izaudzē – gan gaļa, gan dārzeņi. Galvenais, meitām mācām arī to, ka par dzīvniekiem jārūpējas. Lielākās ir piedalījušās bebra dambja jaukšanā, dvīnes turpat guļ savos ratos un elpo svaigu gaisu.
Vai viegli būt medniekiem pārī?
Viegli un skaisti. Mana mamma nav medniece, bet viņa vienmēr ir sapratusi un atbalstījusi tēta vaļasprieku, klausījusies stāstos. Mums ar Agri medības ir viena no tēmām, ko izprotam abi, tādēļ arī pret emocijām un iespaidiem pavisam cita attieksme. Mūsu medību platībās esam uzstādījuši meža fotokameras un tad bildes skatāmies kopā ar meitām. Īpaši aizraujoši arī dalīties ar katra piedzīvoto – Agris, ja bijis medībās viens, es, ja medīju kopā ar Lindas Lēdijām.
Kā ir būt medniecei starp medniekiem?
Interesanti ir ar vīriešu attieksmi pret mani kā dāmu mednieci. Topu gan lolota, gan bažīgi no attāluma vērtēta. Agrākos laikos būtu bijis sagaidāms nosodījums par centieniem iekļūt vīriešu ekskluzīvajā sfērā, bet tagad to aizstāj politkorektums un dzimumu vienlīdzība. Uztveru to ar smaidu. Skaisti, bet savādi putni esam mēs, dāmas mednieces. Reiz tēva draugam, arī medniekam, atrādīju savu karabīni, jo viņš negribēja ticēt, ka sievietei var būt kas vairāk par bisi, un vai vispār viņa spēj atšķirt gludstobru no vītņ-stobra! Tak nē, ar to vēl nepietika, bikli jautāja, vai tik tā neesot mazkalibra šautene. Esmu daļa no pārmaiņu laika, kad sievietes jau ir arī mednieces, bet viņu eksistencei ticēt vēl uzdrīkstas retais. Vēl jau ir arī pretnostatījums man kā mātei un sievietei – dzīvības devējai, jo medības nenovēršami ir arī dzīvības ņemšana. Nevar noliegt, ka pašai bija šādas pārdomas, kamēr dvīņus gaidīju, bet dzīves ritums ir tāds, ka mēs esam daļa no cikla, kur dzīvība nodrošina dzīvības uzturēšanu. Es mīlu dabu, tādēļ no tās ņemu prātīgi, lai nebūtu liekulīga dabas saudzēšana, vienlaikus to piegružojot ar to, kas ar dabu nav savietojams, bet radies it kā dabas saudzēšanai.
Jums ir medījums, ko gribētu iegūt?
Skaistus staltbrieža ragus, ja Dabas māte lems.Jūs – meita – turpināt tēva vaļasprieku. Ja nu visas četras jūsu meitas sadomās būt mednieces?Ja būs lemts, tad būs! Reiz mēs ar vīru pagalmā dīrājām bebru, meitas smilšu kastē kaut ko būvēja. Pēc kāda laiciņa sauc mūs skatīties – no akmentiņiem salikušas bebra dvēselīti… Pašas ar savu izdomu un izpratni par to, ko dara vecāki, ar apziņu, ka gaļa nerodas veikalā plastmasas maisiņā.
Kas jums ir medības?
Diena atpūtai, kad varu nedomāt ne par ko citu. Jā, esmu fiziski nogurusi, taču kā mamma un sieva ar platu smaidu sejā šīs brīvdienas vakarā atgriežos mājās apmierināta. Es būtu ļoti daudz zaudējusi, ja nebūtu medniece. Medības ir mūsu kopējā saikne ar vīru, mūsu dzīvesstāsts un pie galda ar medījuma delikatesēm – mūsu ģimenes svētku brīži.
Vairāk lasiet žurnāla ” Medības” maija numurā
