“Pierādīju, ka spēju studēt!” Par spīti slimībai Baiba Baikovska ir RSU doktorante un lasa lekcijas 0
Ar Baibu Baikovsku sarunājāmies Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) kafejnīcā. Baiba ir doktorante un jau vada nodarbības citiem studentiem. Viņa kopš pusotra gada vecumā izslimotā meningoencefalīta pārvietojas ratiņkrēslā.
Pēdējā laikā Baibai arvien līdzi ir uzticamā pavadone, biedrībā “Teodors” apmācītā kucīte Elfa. Reizēm auditorijā Elfa iesnaužas un iekrācas, studenti tad smejas, un Baiba kopējā noskaņā pajoko, ka Elfa viņas stāstīto dzird jau kuro reizi, tāpēc aizmieg.
Elfa ir draudzīga, taču uz viņas vestes ir rakstīts latviski un angliski lūgums suni neglaudīt, nenovērst tā uzmanību un izvairīties no acu kontakta. Elfa prot atvērt durvis, ieslēgt gaismu, palīdzēt saimniecei piecelties, atnest dažādus priekšmetus.
Pārsvarā īpaši apmācītie suņi ir palīgi neredzīgiem cilvēkiem, kurus ved pa noteiktu maršrutu, un tādā gadījumā nedrīkst novērst dzīvnieka uzmanību, lai suns neapjūk un saimnieks neapmaldās. Vai, ja cilvēkam ir arī epilepsija un uznāk lēkme, suns var nepagūt reaģēt, un cilvēkam tas var kļūt par dzīvības un nāves jautājumu.
Baiba Norvēģijā redzējusi sociālo reklāmu par šo tematu. Tur salīdzināts, ka suns ved cilvēku un autobusa šoferis ved cilvēku un ka neviens taču nemetīsies glaudīt autobusa šoferi.
Baiba kristīgā vietnē “MansStasts.lv” ievietojusi savas dzīves pieredzes aprakstu.
Viņa ir ļoti pateicīga vecākiem, kuri nav klausījuši padomjlaika mediķu padomu atteikties no meitas.
Baiba atceras, ka skolā daži skolēni pret viņu izturējušies ar ņirgām, teikuši: “Tu jau nekas nebūsi.” Tāpēc meitene ne reizi vien nodomājusi: kaut saplīstu mašīna un šodien nebūtu jābrauc uz skolu. Sākumā viņa mācījās Džūkstes sākumskolā, kas tagad ir Anša Lerha-Puškaiša pasaku muzejs, pēc tam līdz 9. klasei Zemgales vidusskolā. 12. klasi pabeidza 66. speciālajā vidusskolā Rīgā.
“Vairāk priecāties par dzīvi”
Baiba stāsta: “Iestājos universitātē. Mācījos labi. Tā es un mani vecāki gribējām pierādīt pasaulei, ka es varu studēt, arī pārvietojoties ratiņkrēslā, ka esmu tāda pati kā citi. Tomēr sajūta, ka es nebūšu nekas, nepazuda. Viens no iemesliem, kādēļ studēju, bija tas, ka vēlējos šo sajūtu nomākt un pierādīt pasaulei, ka es to varu.”
Baiba vēlējās mācīties, apzinoties, ka tikai ar iegūtu labu profesiju spēs pati pelnīt un dzīvot neatkarīgi.
Kāds puisis pirmā kursa studenti uzaicināja doties uz baznīcu. Tagad Baiba ir piederīga Āgenskalna baptistu draudzei. Viņa teic: “Ārēji nekas īpaši nemainījās. Es turpināju studēt. Taču izmaiņas notika manī, manā attieksmē. Sāku vairāk priecāties par dzīvi, studijām un par sevi. Vēlāk iesaistījos kristīgā studentu kustībā “Agape Studenti”. Tur iesākās mans ceļojums no “Tu nebūsi nekas” uz “Tu esi dārga un vērtīga”.”
Ticību Dievam Baiba uzskata par savu vislielāko spēka avotu, kā nākamos spēka devējus piemin cilvēkus, kuri daudz palīdzējuši.
Jauniete RSU vispirms mācījās starptautisko attiecību programmā, un bakalaura studiju laikā semestri kā “Erasmus” programmas dalībniece pavadīja mācībās Norvēģijā Oslo universitātē. Tur dzirdējusi no kursa biedriem daudz aplamu pieņēmumu par invaliditāti.
Viens no tiem: ja cilvēkam ir fiziska invaliditāte, tad jābūt arī intelektuālai. “Taču tā var būt un var arī nebūt. Manā gadījumā tā nav, jo citādi es neatrastos te, universitātē,” teic Baiba. Viņa spriež, ka arī Latvijā ļaudis ir vairāk jāizglīto par saskarsmi ar cilvēku ar invaliditāti.
Vēlāk Baiba izraudzījās maģistrantūras programmu komunikācijas zinātnē un arī to sekmīgi absolvēja. Piecus gadus viņa nostrādāja starptautiskā kristīgā studentu organizācijā. Šāds darba stāžs jau ļauj saņemt invaliditātes pensiju.
Baiba kā vieslektore vada nodarbības RSU Rehabilitācijas fakultātes studentiem par tematu – funkcionālo spēju un nespēju starptautiskās novērtēšanas pamatprincipi.
Tajās tiek runāts par invaliditātes biopsihosociālo modeli. Tas skaidro invaliditāti nevis tikai kā medicīnisku diagnozi, bet kā dažādu faktoru kopumu.
Cits cilvēks ar tāda veida diagnozi kā Baibai nedz mācās, nedz strādā, bet pavada laiku galvenokārt dzīvokļa četrās sienās. Jo viņam ir atšķirīgi psiholoģiskie un sociālie apstākļi. “Invaliditātes pieredze ir tik ļoti dažāda,” skaidro Baiba.
“Daži iet un daži brauc”
Salīdzinot, kādi bija nosacījumi kredīta saņemšanai laikā, kad pati sāka studēt, un tagad, B. Baikovska atzīst, ka ir kļuvis labāk. Savulaik, lai tiktu pie aizdevuma studēšanai, vajadzēja galvotāju bez kredītsaistībām. Bet pašreiz jaunietis ar invaliditāti var dabūt kā studiju, tā studējošā kredītu, un galvo valsts. Pēc sekmīgas studiju beigšanas kredītu dzēš, stāsta Baiba.
Kopā ar invaliditātes pensiju un pašas kā vieslektores un dažādos projektos nopelnīto iztikt var. Viņa dzīvo patstāvīgi, nevis kopā ar vecākiem. Turklāt labs atspaids ir arī caur Vītolu fondu saņemtā stipendija.
Sabiedrības attieksme pret cilvēkiem ar invaliditāti kļūst labāka, ir pārliecināta Baiba. Viņa atceras, kā autobusā sešgadīgs puika jautājis tētim par viņas ratiņkrēslu – kas tā par mašīnu, ar ko sieviete brauc? Un kā sunītis viņai palīdz? Tētis atbildējis, ka cilvēki ir dažādi: vieni iet kājām, kā zēns pats, bet daži brauc.
Baiba šim cilvēkam pateikusi paldies par tik labu, bērnam saprotamu izskaidrojumu. Viņa daudz pārvietojas ar sabiedrisko transportu un teic, ka piecpadsmit gadu laikā uz roku pirkstiem skaitāmas reizes sastapusi nelaipnus šoferus, kam varbūt bijusi slikta diena.
Pārējie izturējušies saprotoši un laipni, un Baiba novēlējusi viņiem jauku dienu.
Studentiem lektore rāda video, kur atainotas dažādas situācijas, kuras nodarbībā tad pārrunā. Jaunieši parasti nevēlas neko teikt par sižetu, kurā redzams, ka paši cilvēki ar invaliditāti rada barjeru veiksmīgai iekļaušanai sabiedrībā.
“Piemēram, cilvēks ar invaliditāti nolamā autobusa šoferi, ka nepietiekami ātri iznācis izbīdīt iekāpšanas platformu… Taču invaliditāte nedod tiesības neciešami uzvesties! Varu atļauties vērtēt skarbi, jo pati pārstāvu šo sabiedrības grupu,” pamato Baiba.
Tiesības pašiem izlemt
Doktorante raksta promocijas darbu, kura pagaidu nosaukums ir “Cilvēku ar invaliditāti identitātes konstruēšana politiskajā diskursā Latvijā”.
“Darba nosaukums droši vien vēl mainīsies,” stāsta Baiba. “Pētu, kā par invaliditāti tiek runāts masu medijos, nevalstiskās organizācijās, kāds sociālais priekšstats ir sabiedrībā par cilvēkiem ar invaliditāti. Atbilstīgi šim priekšstatam tiek veidota valsts politika.”
Viņa uzsver – ja pieņemam, ka cilvēki ar invaliditāti ir sociālās aprūpes objekti, sociālās palīdzības saņēmēji, tad tāda nostāja ir valsts politikā. Tā nebūs vērsta uz izglītību, nodarbinātību. Tāds priekšstats ir bijis daudzus gadus, to diemžēl redzam sociālo institūciju darbībā.
“Bet pašreiz ar ANO konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām ienāk jauns skaidrojums par biopsihosociālā modeļa nozīmi un par invaliditāti kā cilvēktiesību lietu,” norāda Baiba.
“Jo personai ar invaliditāti ir visas tās pašas tiesības kā jebkurai citai. Tas nozīmē, ka cilvēks vairs nav tikai sociālās aizsardzības objekts, bet pilnvērtīgs subjekts, kurš pats var noteikt savu dzīvi. Pašreiz viņam bieži tiek atņemta pašnoteikšanās; pat to, ko ēst brokastīs, viņa vietā izlemj citi.”
Baiba atminas, ka, dodoties mainīt pasi, ieradās kopā ar mammu.. Abas bija iecerējušas pēc tam iegriezties kafejnīcā. Pasu nodaļas ierēdne neuzrunāja klienti, bet tikai viņas mammu, vaicājot, vai meita varētu pagriezt galvu mazliet pa kreisi un vai fotografēšanas brīdī var nesmaidīt.
Mammai ir laba humora izjūta, un viņa atbildējusi, ka meitu nekontrolē. Darbiniece vaicājusi arī, vai Baiba spēs parakstīties. Viņa saka:”Žēl, ka nepajokoju – esmu beigusi maģistrantūru, bet rakstīt nebija laika iemācīties, paraksta vietā vilkšu krustiņu.”
Video – Dima Golubevs (“Apeirons”)
Atbalsts – mecenātu stipendijas mācībām
“Vītolu fonds” ik gadu piešķir vairākas stipendijas, kuras sarūpējusi banka”Citadele” un privāti ziedotāji, lai atbalstītu jauniešus ar invaliditāti.
“Vītolu fonda” valdes priekšsēdētāja Vita Diķe teic, ka naudu stipendijai jauniešiem ar invaliditāti ziedojis gan “Kluso varoņu fonds”, gan Inese Auziņa-Smita ar dzīvesbiedru Rodžeru Smitu.
Pieci jaunieši studē ar “Citadeles” stipendijām. Bankas pārstāve Ieva Prauliņa stāsta, ka 2015./2016. mācību gadam “Citadele” piešķīra stipendijas trīs jauniešiem, bet 2018./2019. mācību gadā – jau pieciem: “Ar šo stipendiju programmu vēlamies jauniešiem sniegt vairāk iespēju un iedvesmot sasniegt savus mērķus.
Kā savulaik norādīja invalīdu un viņu draugu apvienības “Apeirons” valdes priekšsēdētājs Ivars Balodis, “ja jaunietis ar invaliditāti ir ticis līdz studijām, tas jau ir milzīgs sasniegums, drosme un uzņēmība, jo tas nozīmē, ka viņš jau ir ieguvis vidējo izglītību un gatavojas iet tālāk”.
Aptaujāju trīs “Vītolu fonda” stipendiātus, vaicājot, kādi studiju laikā ir bijuši izaicinājumi un grūtības un par ko ir vislielākais gandarījums, un ko vēlas darīt pēc absolvēšanas.
Kristīne Štrausa stāsta: “Vislielākais izaicinājums bija izlemt, ko tieši studēšu – tiesību zinātnes, medicīnu, sociālās zinātnes vai informācijas tehnoloģijas. Pieteicos Ventspils Augstskolas profesionālajai bakalaura studiju programmai “Tulkošana” ar specializāciju angļu – latviešu – krievu/vācu valodā. Pašlaik, studiju laikā, lielākais izaicinājums ir mācības apvienot ar atpūtu, tāpēc ir ļoti svarīgi plānot laiku.
Vislielākais gandarījums ir par novērtētu darbu un izaugsmi. Lai gan šis ir vien otrais akadēmiskais gads un esmu tikai pusceļā, izaugsme neapšaubāmi ir jūtama – spēju tekstu pārtulkot ātrāk un kvalitatīvāk, man ir lielāka izpratne par valodu uzbūvi un to dažādām likumsakarībām. Vārdu krājums (it īpaši angļu valodā) ir bagātīgi papildināts, kā arī esmu uzzinājusi un iemācījusies daudz ko jaunu, piemēram, par ekonomiku un koučingu.
Pēc absolvēšanas vēlētos saistīt savu darbu ar valodām, neatkarīgi no tā, vai tā būs rakstveida vai mutvārdu tulkošana, valodu mācīšana, tekstu korektūra un rediģēšana vai kāds pavisam cits darbs. Strādāt vēlos Latvijā, kā arī, ja būs iespēja, turpināt studijas maģistrantūrā.”
Krišjānis Ivbulis: “Grūti pierast pie tā, ka “brīvais laiks”, kas ir pēc lekcijām un nodarbībām, nav gluži brīvs, arī tas ir jāizmanto, lai studētu.
Cerams, ka studiju laikā un pēc tam būšu spējīgs darboties NMPD un slimnīcā kā mediķis. Šobrīd neesmu izlēmis, kurā medicīnas nozarē došos. Kad būs kaut kas tāds, kas patiesi ies pie sirds, tad arī lemšu, kas es vēlētos būt.”
Viena uzrunātā studente nevēlējās publiskot savu vārdu, taču aptaujā atbildēja: “Studēju Rīgas Stradiņa universitātes Medicīnas fakultātes programmas “Medicīna” 4. kursā. Lielākais izaicinājums bija uzsākt studijas, jo zinām, cik sarežģīta ir medicīnas studiju programma. Māca bažas, vai varēšu tikt galā ar informācijas slodzi, vai būs laiks sev un ierastajām ikdienas aktivitātēm – vingrošanai, peldēšanai, pastaigām ar suni. Pirmajos kursos bija nebeidzami grāmatu kalni un auksti anatomikuma soliņi rudens puskrēslā.
Vislielāko gandarījumu izjūtu par paveikto ceļā uz ārsta grādu. Par katru nokārtoto kolokviju; par katru nomoda nakti, mācoties eksāmeniem; par katru dienu baltajā virsvalkā, nemitīgā steigā starp pacientiem un grāmatām; par katru sekundi, kad likās, ka padošos, bet aizvien atradu jaunus spēkus turpināt.
Pēc diviem gadiem stāšos studēt rezidentūrā. Tie ir vēl četri pieci studiju gadi. Turpināšu cīnīties, lai kādu dienu izglābtu cilvēka dzīvību.”
