Noturēties un samaksāt algas. Par koksnes tirgu, celulozes rūpnīcu un malku 1
“Visu laiku ir jādomā, kā strādāt efektīvāk. Un mērķis tam ir tikai viens – noturēties tirgū un spēt samaksāt konkurētspējīgu atalgojumu. Ja darīsim visu kā senāk, kā raduši, tad mūs ātri izkonkurēs,” par aktualitātēm meža nozarē stāsta Latvijas Kokrūpniecības federācijas izpilddirektors Kristaps Klauss.
Koksnes tirgus šobrīd ir ļoti lēns. Kāpēc?
K. Klauss: Koksnes cenas, salīdzinot ar 2018. gadu, ir kritušās. Viens no būtiskākajiem iemesliem ir tas, ka radusies pārprodukcija. Piemēram, skujkoku zāģmateriālu tirgū to ir izraisījusi vējgāze un tam sekojošais mizgraužu masveida uzbrukums egļu mežiem Vācijā un Čehijā. Tur šo problēmu izjūt tik asi, ka pat satraukums par breksitu palicis otrajā plānā. Tagad, glābjot vēl to, kas glābjams, šos mežus intensīvi izstrādā, kas noved pie zāģbaļķu tirgus pārsātinājuma tajā reģionā. Tādējādi Vācijas zāģētavām pieejams būtiski lētāks izejmateriāls nekā Baltijas valstu. Arī Zviedrijas dienvidos būtiskas platības ir skārusi mizgraužu invāzija, kā arī šiem konkurentiem palīdz vēl kronas vājums, tādēļ šobrīd Latvijas skujkoka koksnes produktu ražotājiem nav viegli saglabāt savas pozīcijas tirgū.
Krītoties mūsējo maksātspējai, arī meža īpašniekiem vairs nevaram piedāvāt tik labas cenas. Zāģbaļķu cenas samazinājums ir tikai pusbēda. Lielāki izaicinājumi meža īpašniekiem ir realizēt koku galotņu sortimentus – malku un papīrmalku.
Tomēr esam par sevi droši – iepriekšējo gadu labie rezultāti ir ļāvuši uzkrāt rezerves un kopumā globālajā tirgū pieprasījums nav krities, ir tikai pārāk liels piedāvājums.
Vai malkai cenas arī krītas?
Ja jautā par skaldīto malku, tas ir cits tirgus un tajā nevalda tās likumsakarības, kas rūpniecībā. Pats šovasar to pērkot, cenu kritumu nemanīju.
Ja runājam par malku kā mežsaimniecības produktu – trīsmetrīgu, mazkvalitatīvu baļķi, tad jāteic, ka cena ir pagājusi uz leju, taču tā nekad nebūs tik zema kā deviņdesmitajos gados, jo tagad šādu koksni labprāt pērk granulu un plātņu ražotāji. Granulu rūpniecība ir viena no retajām pirmapstrādes nozarēm, ar kuru šobrīd viss ir pilnīgā kārtībā, jo izejmateriāls ir lētāks, bet noieta tirgi ļoti labi sakārtoti.
Vai Latvijai ir izredzes kļūt par zināšanu līderi koksnes ķīmiskajā pārstrādē – bioekonomikā?
Ar bioekonomiku mēs bieži nepareizi saprotam tikai ļoti sarežģītus procesus un dziļi pārstrādātus koksnes produktus. Bioekonomika – tas ir arī virpots miets, izzāģēts dēlis un arī no bērza tāss ražots betulīns. Bioekonomika ir ļoti plaša lieta. Taču kļūt par līderiem koksnes ķīmiskajā pārstrādē – no šodienas skatpunkta tas ir nereāls mērķis.
Te ir runa par izmaksām, zināšanām un kapitālu. Koksnes ķīmiskā pārstrādē viens no svarīgākajiem izmaksu posteņiem ir elektrība. Lai mēs attīstītu koksnes ķīmisko pārstrādi, elektrībai ir jābūt lētai. Diemžēl, raugoties uz valsts elektroenerģijas politiku, mēs šādu mērķi nesasniegsim. Var būt, ka mēs no dārgā gala aiziesim uz vidēji dārgo, bet tas, ka kļūsim lēti, ir nereāls sapnis.
Par zināšanām. Zināšanas rodas, ja darām un gūstam pieredzi. Latvijas Koksnes ķīmijas institūtā mums ir ļoti spēcīgi zinātnieki, taču koksnes ķīmijas nozare kā tautsaimniecības nozare mums nepastāv.
Piemēram, celulozes rūpnīcas būvniecībai ir trīs lieli izaicinājumi: 1) kā nodrošināt tādu elektrības cenu kā līdzīgiem kompleksiem Zviedrijā un Somijā; 2) kur dabūt vismaz vienu miljardu eiro nepieciešamajām investīcijām; 3) kur iegūt darbiniekus, kam ir kompetence jeb kas zina tos ļoti izšķirošos knifus celulozes ražošanas procesā. Turklāt jārēķinās, ka tāpat kā citos produktu tirgos, arī celulozei ir peļņas gadi un ir zaudējumu gadi.
Ir jābūt kapitālam, ar kuru var atļauties nosegt vismaz trīs līdz piecu gadu zaudējumus. Kuram gan Latvijā ir tik liela nauda, lai investētu šādā riskantā biznesā?
Savukārt mazie koksnes ķīmijas biznesi, kas attīstīti Skandināvijā, balstās uz to, ka viņiem ir attīstīta celulozes rūpniecība, kurā rodas ļoti daudz blakusproduktu, kam tiek meklēts izlietojums. Tāpat kā zāģu skaidas šodien ir produkts ar vērtību, tā celulozes rūpniecībā rodas daudz blakusproduktu, kas ir lēti, bet uz kuru bāzes var rasties jauni biznesi, kas riskē un attīstās. Taču importēt šos blakusproduktus no Skandināvijas nav loģiski. Tāpēc mēs diezin vai kļūsim par koksnes ķīmijas lielvalsti.
Tad kur slēpjas mūsu potenciāls?
Dažādu koksnes izstrādājumu ražošanā mēs varam kļūt līderi, gan balstoties uz vietējo produktu, gan importējot to.
Ļoti liels potenciāls ir rūpnieciski gatavotas koka mājas, taču tur ir divi “šaurie pudeles kakli”.
Lai klienti uzticētos, ir jābūt pierādījumu bāzei, ka tavs produkts ir labs. Nevar uzbūvēt māju, tad salauzt to un teikt – re, cik stipru mēs uzbūvējām! Vajag realizētus projektus jeb piemērus, kas apliecina tavu varēšanu. Daudzi Latvijas ražotāji šo pierādījumu bāzi jau ir savākuši.
Otrs “pudeles kakls” – kompetenti darbinieki. Mēs esam Latvijā paraduši redzēt tā saucamo slapjo būvniecību, kad visu kopā saliek būvlaukumā, taču būvnieks Eiropā ir kļuvis par dārgu, reāli celtnieku algas ir par lielu. Tāpēc nekustamā īpašuma attīstītāji visu ražošanas procesu pārceļ uz rūpnīcām, tostarp projektēšanu. Savukārt Latvijā cilvēki, kuri mācētu izrēķināt visu, kas vajadzīgs koka ēku konstrukciju veidošanai, nav sagatavoti. Latvijas mācību iestādes šādu mācību programmu nespēj pacelt. Reāli šādus speciālistus var izaudzināt tikai uzņēmumā, balstoties uz pieredzi. Šobrīd daļēji šo iztrūkumu var kompensēt, pērkot kompetenci ārpakalpojumā. Zinu piemērus, kur šos aprēķinus veic lietuvieši.
Ražosim aizvien sarežģītākas lietas?
Baltija kļūst par centru, kur ražos produktus, kas prasa lielu darbietilpību. Visi domā, ka attīstītās valstīs ražo ļoti sarežģītas lietas, bet mazattīstītās valstīs ražo izejmateriālus. Piemēram, domājot par valstīm, no kurām mēs importējam zāģbaļķus, esam pārliecināti, ka tā ir Krievija, Baltkrievija, Ukraina. Un, domājot par valstīm, no kurām mēs importējam dēļus, nosaucam Norvēģiju, Zviedriju. Bet patiesībā ir otrādi – no Norvēģijas mēs vedam iekšā baļķus, no Krievijas dēļus.
Skandināvijā ražo materiālus, kurus tālāk pārstrādā Latvijas vai Igaunijas ražotāji, jo skandināvi bēg no dārgā darbaspēka. Darbietilpīgie procesi pārceļas uz lētākas izmaksas zonām. Norvēģijā zāģētavu bizness ir ļoti panīcis, jo viņi nevar samaksāt Norvēģijai raksturīgās ļoti augstās algas. Tāpēc norvēģi savas egles eksportē un tās pārstrādā Latvijā. Jo bizness nekur nepastāv, ja nevar gūt peļņu.
Pēdējos desmit gados mums nepārtraukti aug algas. Tās augs arī nākotnē. Bet gala produktiem cenu ziņā ir tikai neliels kāpums, kas ne tuvu nesedz atalgojuma kāpumu. Tāpēc ir jāmeklē veidi, kā cilvēks var lietderīgāk izmantot savu darbalaiku, un tāpēc arvien vairāk mēs esam spiesti atteikties no darbiem, kur nekāda vērtība nerodas. Lai samaksātu cilvēkam to atalgojuma līmeni, ko diktē darba tirgus un ko cilvēki sagaida.
Vai kokrūpnieki izjūt darbaspēka trūkumu?
Protams, mēs saskaramies ar to, ka mums cilvēku ir par maz. Bet visu laiku ejam uz priekšu. Piemēram, uzmērīšanā. Mums jau kādu brīdi atsevišķās pārstrādes vietās mazāk vērtīgu baļķu uzmērīšana tiek veikta ar automatizētu lāzeruzmērīšanu. Krava piebrauc klāt, un to noskenē. Vienmēr jau var būt aizrādījums, ka cilvēks, atrodoties uz vietas, var uzmērīt precīzāk, taču ir jāparēķina, cik maksā lielāka precizitāte. Tajā brīdī, kad cilvēka darba laiks maksā tik dārgi, ka viņi nespēj segt šos precizitātes plusus, tad nav vērts vairs to darīt.
Tas notiek pilnīgi visā ķēdē. Mēs ejam uz priekšu un arvien vairāk mēģinām cilvēku noslogot tur, kur viņš rada lielāku vērtību.
Publikācija tapusi sadarbībā ar Meža attīstības fondu.
