Kā ievilināt un saspēlēties 0
Bet ko mēs paši kā mediji piedāvajam auditorijai? Cik mūsu saturs ir kvalitatīvs? Vai reaģējam uz auditorijas pieprasījumu vai tomēr veidojam to?
J. Jerohomovičs: – Savu saturu veidojam paši, tomēr cenšamies arī reaģēt uz notiekošo. Veidojot katru “KDi” numuru, mūsu mērķis ir sniegt pēc iespējas pilnīgāku un visaptverošāku kultūras ainu konkrētajā nedēļā. Vēsturiski jau vairāk nekā 20 gadu “Dienai” kultūra vienmēr ir bijusi viens no prioritārajiem virzieniem. Kādreiz bija gan “Kultūras Diena”, gan “Izklaide”, tagad tās ir savienotas vienā izdevumā.
– Kādi ir jūsu secinājumi, jau vairākus gadus iznākot šādā formātā?
– Manuprāt, tas pat ir labi, jo varbūt kādu interesē Linda Leen, kura ir uz izdevuma vāka, un tad, to tālāk šķirot, viņš arī uzzinās par oriģinālliteratūru un izlasīs JRT izrādes recenziju.
U. Adamaite: – Sākotnēji tas bija visai riskants lēmums, tomēr pēdējos gados redzams, ka redakcionālās nostādnes svaru kausi ir nosvērušies par labu kultūrai, nevis izklaides viendienīšiem. Protams, “Dienai” kopš Sarmītes Ēlertes laikiem, kultūra vienmēr ir bijis kaut kas ļoti svarīgs, tomēr atceros laikus, kad man pašai “TV Dienā” cītīgi bija jāraksta par visiem realitātes šoviem, jo tas skaitījās “stilīgi”. “KDi” lielākais spēks šobrīd, manā skatījumā, ir recenzijas, intervijas un pasaules konteksts. Tas mums šķiet ļoti svarīgi, lai neieslīgtu šaurā provinciālā skatā.
Ilmārs Šlāpins: – Pateicoties finansējuma modelim, “Satori” ir diezgan unikālā situācijā, jo nepārdod klikšķu skaitu un varam atļauties arī netikt lasīti. Tomēr cilvēku izvēlēm rūpīgi sekojam – ir novērots, ka, piemēram, teātra recenzijas vienmēr izlasīs vairāk nekā klasiskās mūzikas recenzijas. Taču no satura uzbūves viedokļa redzam, ka ir nepieciešams arī publicēt recenziju par LNSO koncertu, kas noticis pirms divām nedēļām, lai arī to izlasīs varbūt 70 cilvēki. Pirms dažiem gadiem izstrādājot “Satori” attīstības koncepciju, formulējām, ka vēlamies ne vien atspoguļot kultūras procesus, bet arī ietekmēt tos – tas vistiešākajā veidā notiek ar literatūru, publicējot autoru darbus un samaksājot viņiem. Tāpat labprāt sadarbojamies ar kultūras notikumu organizatoriem – arī konceptuāli – ar idejām un padomu.
– Profesore Ilva Skulte reiz ir rakstījusi, ka “kultūras žurnālistikai jābūt ar rezistences, pretestības elementu”. Vai tas nozīmē, ka publikas gaume nav kritērijs?
Ilva Skulte: – Tieši otrādi – drīzāk ir jādomā par to, kā izprast šīs gaumes tendences, arī nomainoties paaudzēm. Darbošanos kultūras žurnālistikā saredzu kā zināmu virzīšanos pret neoliberālisma un patērētājsabiedrības tendencēm. Tomēr nebūtu pareizi teikt, ka tikai darbosimies pret tiem, kas izvēlas skandālu. Vērts domāt par saspēli ar auditoriju, nevis piedāvājot to, ko tā sagaida, bet, empātiski izturoties, censties to ievilināt, bet tajā pašā laikā nedegradējot. Neupurējot ne savus ideālus, ne auditorijas gaumi.
