Piepildīts mirklis – nevajag vairāk. Pārdomas par dzīvi 0
Ir divu veidu laiks
Pārdomās daļās Austris Juris Rāviņš, Krimuldas evaņģēliski luteriskās draudzes mācītājs
* Pārkāpjot kādu robežu, bieži domājam par mainīšanos. Arī jaunā gadā ieejot: darīšu labāk un pareizāk. ceru, būs vairāk naudas, draugu un gandarījuma, vairāk laika. Vai tas ir svarīgākais – citādi, vairāk?
Man savulaik bija stāstīts, ka Vidzemes jūrmalā kāda sieviete grib novēlēt draudzei māju. Iegadījās, ka drīz lasīju lekciju Tūjā. Pēc tās mani ielūdza uz kaimiņsētu. Izrādījās – tā pati ēka, par kuru jau dzirdēts. Īpašnieces dēls divpadsmit gadus bija iekalts gultai. Puisis vēlējās, lai mājas tuvumā, pie pašas jūras, ierīkotu nelielu kapeliņu, kur krasta ļaudīm noturēt dievkalpojumus.
Tas mani dziļi uzrunāja. Kopā ar pazīstamu gleznotāju, kurš arī bija gatavs dzīvot laukos, sākām darboties, mēģinādami saimniecību kaut cik sastutēt. Tas apēda visu naudu, un maizei bieži vien santīmu vairs nebija.
Rudenī, ar dakšām ņemoties pa kartupeļu lauku, spriedām, ko darīt. Loģika teica, ka turpināt iesākto būtu neprāts. Bet iekšējā sajūta pretojās: jādara un jāpaļaujas.
Blakus laukam atradās mežiņš, ko no kartupelāja šķir traktora izdangāts grāvītis. Iegribējās turp aizskriet. Mirklis, lecot pāri slīkšņai, pēkšņi izstiepās – it kā pasaule būtu ieraudzīta rentgena attēlā. Un cauri smadzenēm izzibsnīja – depozīts.
Piezemējos ar nelielu klupienu. Acu priekšā mālos ieķepušas lapas. Bet pa vidu – šaura svītriņa malahīta krāsā. Vara divkapeika? Pacēlu un sāku tīrīt. No sūbējuma iznira uzraksts – Livonija. Parakājoties mālos dziļāk – vēl viena naudiņa, vēl, līdz kļuva redzams pods, pilns ar zviedru laika monētām.
Par atraduma atdošanu vēstures muzejā dabūju prēmiju. Mirklis, kurā acis sastapās ar zaļu stīdziņu, deva iespēju turpināt mājas atjaunošanu. Kamēr vien puisis bija dzīvs, kapelā notika dievkalpojumi.
Šis nav stāsts par naudu vai vairāk naudas. Tās ir pārdomas par laiku.
Jau senajiem grieķiem laika jēdziens bija ļoti svarīgs. Viņu fi lozofi norādīja, ka ir divu veidu laiks – hronos un kairos.
Paiet gads – mēnesi pa mēnesim tiek aizskaitīts. Nedēļu pa nedēļai. Pa dienai, stundai, minūtei… Pa mirklim vien viss mūžs. Laikā censtos, mirkli nekādi nav iespējams satvert un noturēt. Jebkurš impulss, kamēr no jutekļiem nonāk līdz apziņai, jau ir pagātne. Tagadne ir ilūzija, sajūtam tikai pagātni. Tas ir hronos – nepielūdzamais un neatgriezeniski gaistošais laiks.
