Dita Balčus piepilda sapni par savu Muižas teātri 5
Normunds Akots, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Mūsdienu pragmatisma un nenovīdības pilnajā pasaulē nemaz tik bieži tas nenotiek, jo eksistences dienišķo problēmu slogs tik pamatīgi nomācis un izkropļojis sabiedrības prātu, ka dvēsele vienkārši vairs nespēj atvērties neviltotam priekam. Iemānīta un iepīta moderno tehnoloģiju tīklos, tā šodien velkas nopakaļ staigājošai viedierīcei un nemāk vairs atdoties dzīvai un siltai cilvēciskai saskarsmei, kas vienīgā spēj nodrošināt mums tik nepieciešamo emociju gammu. Tādēļ jo patīkamāk, ka dzīve un māksla reizēm piedāvā mirkļus, kuros pagaist prāta uzceltās barjeras un sirdi pārņem sen piemirstu izjūtu viļņi. Kaut ko līdzīgu varbūt izdevās piedzīvot tiem, kas pagājušās nedēļas nogalē iegriezās Ziemeru muižā netālu no Alūksnes, lai savām acīm palūkotos, kā piepildās sapnis, kuru dzīves skarbā realitāte daudzu gadu garumā nav spējusi sabradāt.
Ap gadsimtu miju, cīnoties par savu neatkarīgo teātru (“Kabata”, “Divas acis”, “Trīs māsas”) izdzīvošanu Rīgā, Ditai Balčus parādījās sapnis par teātri muižā. Viņas redzeslokā nonāca tolaik pārdošanā izliktā Ziemeru muiža, kas pēc daudzām īpašnieku maiņām un padomijas laika transformācijām bija stipri bēdīgā stāvoklī. Pilnīgai restaurācijai bija nepieciešamas milzu summas, Ditai tādas nebija, taču, izstaigājusi vēlīnā klasicisma stilā celto ēku un palūkojusies uz parka ainavu, kas paveras pa otrā stāva logu, viņa saprata: jā, šī ir tā vieta, kur es gribu veidot savu teātri.
Ir pagājuši gandrīz divdesmit gadi. Muižas istabas pielāgotas dzīvošanai un viesu uzņemšanai, mājā ierīkotas labierīcības, salabots jumts un restaurēti saglabātie vēsturiskā interjera fragmenti. Iegādātās mēbeles un sadzīves priekšmeti izceļas ar viena vai otra aizgājušā laikmeta stilistiskajām iezīmēm, veidojot savdabīgu eklektiku un mājīgi teatralizētu gaisotni, kas ienākot apņem katru muižas apmeklētāju. Un pats galvenais – ir atjaunota muižas lielā zāle ar visu skatuvīti.
Vispirms 22. jūlijā ar muzikālu izrādi “Sapnis vasaras naktī” uz šīs skatuves tika oficiāli atklāts Ditas Balčus “Muižas teātris”: beidzot viņas sapnis sāka pārtapt realitātē. Uz Šekspīra sonetiem balstītā kompozīcija ir kādreiz “Trīs māsās” spēlēta iestudējuma atjaunināta un pārstrādāta versija, kurā centrālo lomu spoži atveido Ivo Martinsons.
Tomēr režisores saistošākā vīzija bija iestudēt savā teātrī izrādi par kādu izcilu Alūksnes novada personību, un izvēle savulaik krita uz Glika audžumeitu Martu Skavronsku, kuru no vēstures pazīstam kā Katrīnu I. Radošā iecere sadarbībā ar Gunu Zeltiņu dzima pirms vairākiem gadiem, taču realizēt to nemaz nebija viegli. Gunas Zeltiņas sarakstītā luga izvirzīja vairākus nosacījumus, kurus tik mazam teātrim izpildīt pagaidām nav pa spēkam. Kaut vai, piemēram, lugas dialogu un monologu atdzīvināšanai uz skatuves nepieciešams profesionālu aktieru sastāvs vismaz četrām vadošajām lomām, bet viņu algošana prasa līdzekļus, kurus muižas budžets šobrīd nevar atļauties. Lai iecere neaizietu zudumā, nācās meklēt risinājumu, kas būtu salāgojams ar teātra iespējām, un režisore kopā ar lugas autori tādu atrada laikmetīgā teātra neiztukšojamajā formu un stilu pūralādē.
12. augustā publika pēc nelielas ekskursijas pa muižu tika aicināta ērti iekārtoties zāles omulīgajos krēslos un dīvānos, lai barokālas mūzikas pavadījumā piedalītos interaktīvā spēlē ar vēsturiskām atsaucēm par “vidzemnieci ar ķeizarienes kroni”. Laikmetam atbilstoši stilizētos kostīmos tērptais ansamblis (Vineta Līce – muzikālās partitūras autore, taustiņi, Elizabete Balčus – flauta, vokāls, Elizabete Baldiņa – vokāls, flauta, Zenta Evita Timermane – čells) uzbūra telpā vieglu galantā laikmeta atmosfēru, kurā iejusties palīdzēja arī dejotāji. Ar šarmantu smaidu un graciozu manierīgumu muižas saimniece Egija Silāre aicināja klātesošos pievienoties dejotājiem, bet tad atvērās zāles lielās durvis un sekoja lūgums piecelties, jo ciemos ieradusies viņas augstība Krievijas ķeizariene Katrīna I.
Agneses Zeltiņas iznāciens krāšņajā ķeizarienes tērpā nenoliedzami bija iespaidīgs – gaita, stāja, skatiens, kas it kā nejauši apstājās pie kādas atpazītas sejas, un ieslīgšana uz skatuves paaugstinājuma novietotajā krēslā – viss liecināja par valdnieci, kuras stāvokli te neviens nevar apstrīdēt. Interesanti, ka tā saucamā teātra neizlutinātā publikas daļa pilnīgi dabiski un nepiespiesti nolieca galvu vai paklanījās Katrīnas priekšā, tādējādi apliecinot, cik spēcīga var būt labi veidota tēla iedarbība uz skatītāju.
Tālāk spēles vadību savā pārziņā ņēma režisore Dita Balčus, lai kopā ar autori Gunu Zeltiņu īsumā iepazīstinātu publiku ar atsevišķiem vēstures līkločiem, faktiem, versijām un Katrīnas lielo mīlestību pret Pēteri I. Retrospektīvā stāstījuma centrālo vietu aizpildīja pašas Katrīnas atmiņas, pārdzīvojumi, attiecības ar Meņšikovu un Šeremetjevu un neizsīkstošā mīlestība, kas vijās cauri visai ķeizarienes dzīvei. Uz skatuves to visu aktrise iemiesoja jūtīgi izsvērtās izmprovizācijās, kurās reizēm piespēlēt tika lūgts kāds no skatītāju zāles, atgādinot publikai, ka spēle jau nav tikai aktieru privilēģija vien. Nenoliedzami skaistākā izrādes epizode bija A. Zeltiņas izspēlētās atmiņas par divpadsmit Katrīnas dzemdētajiem bērniem, no kuriem izdzīvoja tikai divas meitas. Emocionāli ļoti spēcīga aina, kas dziļi aizkustināja visus zālē sēdošos un ļāva izbaudīt teātra maģijas noslēpumaino pievilcību.
Problēmu loks, ar kuru nākotnē nāksies saskarties Muižas teātrim, joprojām ir neizsmeļams, taču te savas aprises ir ieguvis kāda sapņa piepildījums, par kuru var tikai priecāties un izjust gandarījumu par cilvēkiem, kas to paveikuši tālu prom no Rīgas, lai pilnvērtīga kultūras dzīve atplauktu Latvijas novados un būtu pieejama katram iedzīvotājam.
