Piepildīt bērnu dienu sapni. Vai nonākt cietumā? Kas notiek ar seno mākslas darbu apgrozījumu Latvijā 0
Anita Bormane, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde (NKMP) ir uzsākusi informēšanu, kuras gaitā runā par kultūras priekšmetu nozīmi, to apdraudējumu un nepieciešamo rīcību ar tiem saistītu nelikumīgu darbību mazināšanai. Tomēr vēl nesen NKMP varēja droši teikt, ka mūsu kultūras priekšmetiem lielākie apdraudējumi ir zādzības, nelikumīgi izrakumi un nelikumīga tirdzniecība. Tagad Krievijas karš Ukrainā ir skaidri parādījis, ka iebrucējs nežēlīgi iznīcina gan civiliedzīvotājus, gan arī vēsturiskās vērtības.
Kas ir uzskatāms par kultūras priekšmetu vai aizsargājamu senlietu, kā rīkoties, tādu atrodot, un kādi ir noteikumi kultūras priekšmetu izvešanai vai ievešanai valstī? Vai tagadējais Ukrainas kara laiks arī šajā jomā ir ieviesis kādus īpašus noteikumus?
Par šiem un citiem jautājumiem diskusijā, kas tematiski bija sadalīta trijās daļās, viedokļus pauda jomas profesionāļi – NKMP Kultūras priekšmetu aprites daļas vadītājs JĀNIS ASARIS, Latvijas Nacionālā vēstures muzeja (LNVM) direktors ARNIS RADIŅŠ, klasiskās mākslas galerijas “Antonija” īpašnieks NORBERTS SARMULIS, vēstures entuziasts un pēdējā laika kultūrvēsturiski nozīmīgākā monētu depozīta atradējs AUGUSTS GERDTS, Valsts policijas Galvenās kriminālpolicijas pārvaldes Kriminālizmeklēšanas pārvaldes 2. nodaļas priekšnieks MĀRIS PRIEDNIEKS. Diskusiju vadīja NKMP kultūras priekšmetu aprites daļas eksperts Mārcis Kalniņš.
Dažādi veidi, atšķirīgas vērtības
Mārcis Kalniņš: – Kas tad ir kultūras priekšmeti un kādi ir to veidi?
Jānis Asaris: – Visaptverošākā definīcija ir saistīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2019. gadā izstrādāto regulu par kultūras priekšmetu importu un eksportu, kurā teikts, ka kultūras priekšmeti ir tie, kam ir arheoloģiska, aizvēsturiska un vēsturiska, literatūras, mākslas un kultūras vērtība. Tātad tas ir ļoti plašs objektu klāsts.
– Tātad pastāv daudz un dažādi unikāli kultūras priekšmeti. Bet kas veido šo priekšmetu vērtību, jo, kā jau dzirdējām, tā ir dažāda – zinātniskā, kultūrvēsturiskā, monetārā? Radiņa kungs, kas nosaka šīs dažādās vērtības un ar ko tās atšķiras?
Arnis Radiņš: – Muzeju likums nosaka, ka tiek saglabātas kultūrvēsturiskas, mākslinieciskas, memoriālas un zinātniskas vērtības un to vērtību nosaka daudz un dažādi apstākļi. Ja runājam vispār par šīs vērtības noteikšanu, tad to nosaka tirgus, bet dažām šo priekšmetu kategorijām tas Latvijā nav iespējams, tādēļ tā tiek noteikta relatīvi. Muzeju rīcībā ir dažādi līdzekļi to noteikšanai. Vispirms – apzinoties, vai tam attiecīgais priekšmets ir vajadzīgs – ir priekšmeti, kas muzejam jāņem obligāti, bet ir arī tādi, kad notiek izvēle, ko ņemt, to nosaka mūsu krājuma politika. Ir arī lietas, ko mēs vairs nevācam, jo muzejam jau ir to eksemplāri. Viena no lietas vērtības noteikšanas metodēm ir muzeju iespēja to interpretēt, ievietojot noteiktā vidē.
– Kas nosaka to, ka vieni kultūras priekšmeti nonāk muzejā un citi ne?
– Mēs esam tā sauktais kompleksais muzejs, kas glabā ļoti dažādus priekšmetus, un ir specializētie muzeji, kuru intereses varbūt zināmā mērā pārklājas ar mūsējām, tomēr mēs neveidojam tik milzīgas kolekcijas kā viņiem. Protams, nevaram visu paņemt savā krājumā – pēdējā laikā nereti dzird par izraktiem kuģu vrakiem, tomēr Latvijā nav nevienas specializētas institūcijas, kas varētu šādu kolekciju veidot. Nav jau liela māksla paņemt, muzejs, to darot, uzņemas arī atbildību, ka šis priekšmets tiks saglabāts. Ir jārunā vēl par vienu aspektu – muzeja krājums sastāv no ļoti daudzām kolekcijām un ir svarīgs šīs kolekcijas pilnums – piemēram, nevis viena Latvijas pastmarka, bet gan, ka ir savāktas visas. Arī tas kolekcijas vērtību paaugstina. Tāpat mēs, piemēram, nemeklējam Triju Zvaigžņu ordeni vispār, bet gan no kāda attiecīgā gada.
– Tas nozīmē, ka liela mākslas un antikvāro priekšmetu daļa būs privātās kolekcijās. Kā priekšmeti tiek aizsargāti šādā īpašuma statusā?
J. Asaris: – Jāpiemin, ka ir priekšmetu kategorijas, piemēram, arheoloģiskās senlietas, attiecībā uz kurām Likums par kultūras pieminekļu aizsardzību nosaka, ka priekšmeti, kas datējami līdz 17. gs. ieskaitot, pieder valstij un būtu jāglabā publiskajos muzejos. Nav runa, ka visiem tiem būtu jānonāk LNVM, kur jau šī kolekcija ir bagātīga. Mēs cenšamies, lai gadījumos, kad mūs informē par kādiem arheoloģiskajiem izrakumiem un veicot arī arheoloģisko izpēti, lai šie priekšmeti nonāktu arī pašvaldību muzejos, kur ir iespēja tos gan konservēt, gan eksponēt.
– Tomēr mūsu valstī privātās rokās taču atrodas arī valsts aizsargāti priekšmeti.
– Jā, protams – arī Likums par kultūras pieminekļu aizsardzību neaizliedz, ka arī valsts aizsargājami kultūras pieminekļi atrodas valsts, pašvaldības un arī privātās kolekcijās. Mums ir nekustamie kultūras pieminekļi un arī kustamie – piemēram, gleznas –, kas atrodas privātās rokās.
– Ja priekšmets atrodas privātās rokās, tad piekļuve tam ir iespējama tikai tad, ja īpašnieks to atļauj. Bet – kā šajā ziņā ir ar muzejiem? Vai arī tajos priekšmeti tiek, kā nereti izskan, nobēdzināti tālu krājumos? Vai LNVM tie ir brīvi pieejami sabiedrībai?
A. Radiņš: – Tas nedaudz ir mīts. Likums nosaka, ka ikviens cilvēks, uzrakstot iesniegumu, drīkst iepazīties ar priekšmetiem muzeja krājumā. Ir norādīts, kādos gadījumos tas nenotiek – piemēram, ja priekšmets ir izstādīts vai deponēts kādam citam muzejam, atrodas restaurācijā vai arī ir tādā fiziskā stāvoklī, ka to nevar rādīt. Tomēr tie ir mazi izņēmumi. Ir jārunā arī par šo priekšmetu saglabāšanu – glabātavās, plauktos, ar pareizu klimatu, novietojumu. Tas ir nepieciešams, lai muzejs varētu garantēt, ka priekšmets saglabāsies maksimāli ilgi.
Gribu papildināt Jāni – arheoloģiskajos izrakumos atrodot priekšmetu, ne vienmēr spējam novērtēt visu informāciju, ko no tā varam dabūt – piemēram, no kauliem, augsnes paraugiem.
– Kas būtu jādara, ja kādam ir izdevies atrast kādu vērtīgu kultūras priekšmetu?
J. Asaris: – Vispirms – kā tas likumā noteikts, piecu dienu laikā jāinformē Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde. Tas arī attiecas uz gadījumiem, ja cilvēkiem ir šaubas, vai priekšmets ir ar kultūrvēsturisku vērtību. Tāpēc jau mums ir eksperti, lai to izvērtētu. Jo, ja šīs vērtības nav, varam sagatavot atbilstošu dokumentāciju, un cilvēks var šo priekšmetu paturēt.
Mākslas priekšmetu tirgus – Maskavas ēnā
– Kāds ir Latvijas mākslas un antikvāro priekšmetu tirgus? Vai tas ir vairāk iekšējs vai arī tam ir imports un eksports?
Norberts Sarmulis: – Vairāk – iekšējs, bet, ja vairāk salīdzina importu un eksportu, tad eksporta proporcija ir it kā lielāka. Parēķinot izrādījās, ka šā gada janvārī un februārī 70% apgrozījuma bija no Krievijas pircējiem, kuru vairāk, protams, nebūs.
– Vai ir vēl kādas citas specifiskas valstis vai reģioni?
– Latvijas glezniecības skolas pamatlicēji – Purvītis, Rozentāls un citi – Krievijas impērijas laikā ir mācījušies Pēterburgas akadēmijā. Ir tikai loģiski, ka citām valstīm šie mākslas darbi šķiet interesanti tikai tad, ja tas tā šķiet no mūsdienu kultūrvēsturiskās vērtības viedokļa. Pirms senāka laika “Christie’s” vai “Sotheby’s” izsoļu namos parādījās Hāmaņa senlietu kolekcija, ko uz ārzemēm pirms kara bija izveduši vācbalti. Tomēr tagad tādu priekšmetu, kas parādītos to piedāvājumā, Latvijā gandrīz nav, jo ārzemnieki jau vairumā gadījumu pērk tikai tāpēc, ka cenas ir zemākas un priekšmeti ir pietiekami kvalitatīvi.
– Kāds vispār šobrīd ir pieprasījums pēc mākslas un antikvārajiem priekšmetiem? Jūs vairāk nodarbojaties ar gleznām, vecmeistaru darbiem.
– Vispār jau pieprasījums ir, tomēr vietējais pieprasījums samazinās. Teorētiski vajadzētu būt, ka kara dēļ iestājas inerce un ekonomiskās sekas ir jūtamas kādu pusgadu pēc tā sākšanās. Tomēr iznāk tā, ka pagājuši tikai divi mēneši, un sekas jau tagad ir reāli jūtamas. Pieprasījumam samazinoties, sarūk arī piedāvājums, jo potenciālie pārdevēji baidās, ka nevarēs pārdot par kādu vērā ņemamu vērtību.
– Gadās, ka kultūras priekšmeti apritē nonāk arī tāpēc, ka tiek atrasti. Kā tas ir šādas vērtības atrast?
Augusts Gerdts: – Vispirms ir jāzina, ar ko un kur meklēt. Par laimi, manā īpašumā uz laiku tika nodots metāla detektors un tad jau ierunājās interese, kas tad atrodams senču zemē. Pusotru mēnesi staigājot, atradu pirmos priekšmetus un skaidrība par to, kas un kur noticis, jau bija lielāka. Reizēm pat bija grūti saprast, kas tie par priekšmetiem – piemēram, saktiņa, kas bija pārlauzta uz pusēm. Tas raisīja interesi tālāk, galu galā – arī pats šajā īpašumā dzīvoju jau 30 gadus. Lai saprastu, ko tieši esmu atradis, vērsos Nacionālajā kultūras mantojuma pārvaldē, pirmās vēstules aizgāja mēstulē, bet tas nekas, jo tieši tā mēneša laikā tika atrasts depozīta sākums, saprotot, kurā vietā tas ir. (2020. gada 18. augustā A. Gerdts nodeva LNVM aptuveni 300 17. gs. monētu depozītu, ko bija atradis senču zemē Baldones apkārtnē. – A. B.) Biju arī saņēmis vairākus informatīvus e-pastus no NKMP. Atrodot senas monētas, ir sajūta, ka piepildās bērnu dienu sapnis. Bet tas ir tikai daļēji, jo ieslēdzas apziņa – ja neatdosi valstij, stāsies spēkā Krimināllikums. Saproti, ka tā ir vērtība, un sāc domāt, vai to visu kaut kā klusi darīt savā īpašumā, tomēr kļuva skaidrs, ka materiālais ieguvums ir gana niecīgs un ka, ziņojot par atradumu NKMP, tas var būt pat krietni lielāks nekā mans personiskais.
– Sarmuļa kungs, kāda ir bijusi pandēmijas ietekme uz mākslas priekšmetu tirgu?
N. Sarmulis: – Aktivizējās pārdošana internetā. Varēja novērot, ka tirgus tā kā sabremzējās, tomēr pēc tam – līdz šiem nesenajiem notikumiem – atjaunojās.
– Kuri ir dārgākie priekšmeti, ko esat pārdevuši izsolēs?
– Nikolaja Bogdanova-Beļska “Jaunas meitenes portretu” pārdevām par 160 000 eiro, Jāņa Pauļuka “Pašportretu” – par 80 000 eiro. Pauļuka darbs bija viens no labākajiem konkrētā mākslinieka darbiem, vairākas reizes izstādīts muzejā. Tādi tirgū parādās ārkārtīgi reti. Ja ņem vērā, ka viņš ir viens no ievērojamākajiem 20. gs. sākuma māksliniekiem, cena, kas nesasniedz 100 000 eiro, ir pat vēl zema. Pasaules reitingos līdzīgi maksā mākslinieki, kas atrodas 2000. vai 3000. vietā. Bet Latvijā šis mākslinieks reitingā ieņem pirmās vietas, atšķirība iznāk vairākus tūkstošus reižu.
Kā nenonākt aiz restēm
J. Asaris: – Ir vesela virkne Eiropas Komisijas regulu, kas regulē kultūras priekšmetu eksportu un importu, kur jau konkrētāk ir noteikts to vecums, kas nedaudz atšķiras no tā, kas ir mūsu likumos, un šo priekšmetu finansiālā vērtība – ja tā ir 18 000 eiro un vairāk, tad tiem ir jāpievērš pastiprināta uzmanība – u. c. Protams, primāri mums pašiem vissvarīgākais ir Likums par kultūras pieminekļu aizsardzību un ar to saistītie Ministru kabineta noteikumi, kas attiecināmi uz priekšmetu apriti.
– Priednieka kungs, kādi ir galvenie pēdējos gados novērotie ar kultūras priekšmetiem saistītie kriminālpārkāpumi?
Mārcis Priednieks: – Līdz 2018. gadam izmantojām Krimināllikuma pantu, kas paredzēts par līķa un kapu apgānīšanu. Melnie racēji neatgriezeniski postīja senkapus, kas ir Latvijas aizsargājamajā teritorijā, liedzot vēsturniekiem izsekot šīs vietas. Pilnā mērā cīnīties ar šiem senlietu izlaupītājiem tomēr nevarējām, jo Krimināllikumā nebija paredzēta atbildība par šo priekšmetu nelikumīgo apgrozījumu. Par to varēja sodīt tikai administratīvi, kas nebija pārāk sāpīgi šī rūpala cienītājiem. Tāpēc kopā ar Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisiju un NKMP izstrādājām grozījumus Krimināllikumā, kas paredz kriminālatbildību par senlietu nelikumīgu iegādāšanos, nelikumīgu tirdzniecību, nelikumīgu izvešanu, nelikumīgu glabāšanu.
– Turklāt tas attiecas ne tikai uz Latvijas, bet arī citu valstu aizsardzībā esošajām senlietām.
– Tieši tā.
– Latvija ir arī iesaistījusies Interpola operācijā “PANDORA”, kuras mērķis ir apkarot nelikumīgo kultūras priekšmetu apriti visā Eiropā. (Kā informēts NKMP mājaslapā, 2020. gadā vērienīgajā Interpola, Eiropola un Pasaules muitas organizācijas operācijā visā pasaulē izdevās atgūt vairāk nekā 19 000 vērtīgu arheoloģisku senlietu – mākslas darbus, zeltlietas un monētas. Kārtības sargi 103 valstīs aizturēja 101 senlietu laupītāju un to tirgotāju. – A. B.)
Varbūt es neatklāšu visu taktiku un metodiku, kā tas notiek, bet virspusēji ir tā, ka valstis sāk savas aktivitātes konkrētajā periodā, koordinējot no Eiropola puses un sākot ar internetresursu monitoringu un pabeidzot ar ieplānotajām procesuālajām darbībām, arī kratīšanām. Kad tā rezultātā tiek iegūti pierādījumi, aizturēti cilvēki, notiek savstarpēja, operatīva informācijas apmaiņa, sākot ar priekšmetu piederības valsts noskaidrošanu un beidzot ar aizturēto personu identificēšanu, noskaidrojot arī, vai viņi figurē kādas citas valsts krimināllietā.
– Vai arī Latvijā ir ticis kas atklāts?
– Šādu operāciju norises laikā tiek iegūti kontakti. Atceros, ka pavisam nesen bija tāds notikums, ka vienā Lielbritānijas izsoļu namā tika konstatēti divi loti, kas bija pieteikti kā vikingu zobeni, kas atrasti Latvijas teritorijā. Šajā saistībā notika ātra informācijas apmaiņa, angļu kolēģi atrada šos zobenus, izņēma tos. No pirmā acu uzmetiena tie šķita autentiski, bet vēlāk, kad eksperti tos izpētīja sīkāk, izrādījās viltoti.
Te jāpiemin, ka pēc Interpola mājaslapā atrodamās informācijas, visā Eiropā pēdējo sešu gadu laikā ir reģistrēti ap 150 000 priekšmetu, kas bijuši nelikumīgā apritē. Latvijā to būs krietni mazāk.
– Pieļauju, ka visvienkāršāk ir pārkāpt tos noteikumus, kas saistīti ar kultūras priekšmetu pārvietošanu – starp valstīm, ņemot vērā, ka esam Šengenas zonā un starp valstīm ir atvērtas robežas. Kādas atļaujas kādu priekšmetu izvešanai ir nepieciešamas?
J. Asaris: – Izvešanas atļaujas izsniedz NKMP. Tās ir nepieciešamas, ja priekšmets ir senāks par 50 gadiem un tā izcelsme ir saistīta ar Latviju. Ja priekšmeti ir vecāki par 100 gadiem, tad tās ir vajadzīgas neatkarīgi no izcelsmes vietas. Atļaujas vajag arī transporta līdzekļiem, kas vecāki par 75 gadiem. Tās izvešanai nevajag, ja priekšmeti ir jaunāki par šiem gadskaitļiem, un arī tad, ja izvedējs var uzrādīt dokumentāciju, kas apliecina šo priekšmetu likumīgu izcelsmi kaut kur citur un pārvešanu uz Latviju no kādas citas Eiropas valsts.
Ja kultūras priekšmeti tiek ievesti, tad ir tāpat, tomēr būtiski ir jau iepriekš pārbaudīt, vai priekšmetu vispār drīkst izvest ārpus valsts un tālāk jau ir katra ievedēja kompetence. Es gribētu atzīmēt arī lielo muitas dienestu lomu šajos procesos.
– Ar kādām sekām būtu jārēķinās par nelikumīgām darbībām ar kultūras priekšmetiem? Un kas visiem kolekcionāriem un dārgumu medniekiem būtu jāņem vērā?
– Vispirms – jāpārliecinās par šo priekšmetu izcelsmi – vai tā ir legāla vai nelegāla. Ja cilvēks var pierādīt, ka kādu priekšmetu ir mantojis, nebūs nekādu problēmu, jo mūsu likumu mērķis jau nav pilnībā aizliegt cilvēkiem kaut ko kolekcionēt. Būtiski ir tikai, lai šie priekšmeti būtu ar drošu izcelsmi.
M. Priednieks: – Tieši tā, priekšmetiem jābūt reģistrētiem un, lai tas notiktu, tam jāpamatojas uz kādu dokumentu. Runājot par atbildību, par katru gadījumu, protams, lemj tiesa, bet likumā ir paredzēta atbildība no gada līdz pat pieciem gadiem ar brīvības atņemšanu.
J. Asaris: – Par kultūras priekšmetu izvešanas un ievešanas noteikumu pārkāpšanu atbildība ir paredzēta arī Likumā par kultūras pieminekļu aizsardzību – tas ir administratīvais sods, brīdinājums vai naudas sods no 20 līdz 200 noteiktajām vienībām.
– Saistībā ar senkapu postījumiem – vai ir noteikts to kopskaits?
M. Priednieks: – Līdz 2014. gadam šādu gadījumu bija desmitiem un 2014. gadā bija konstatēts vairāk nekā 40 postījumu visā Latvijā. Šobrīd tas sarucis līdz trijiem četriem gadā, 2021. gadā šis skaitlis bija gandrīz vai nulle.
J. Asaris: – Lai aplēstu, cik apbedījumu ir postīts, svarīgs ir konteksta jautājums. Ņemot vērā tos iepriekšējos postījumus, par ko teica Liepnieka kungs, var teikt, ka noteikti ir postīti vairāki simti apbedījumu.
M. Priednieks: – Lai saprastu šos apmērus – līdz minimumam samazinoties postījumu skaitam, katru gadu mēs izņemam ap 2000 senlietu. Tas viss ir izlaupīts no senkapiem.
– Tātad pircējiem jābūt sevišķi uzmanīgiem, ja tirgotas tiek ļoti senas lietas?
J. Asaris: – Protams, tādā gadījumā jau spēkā stājas kriminālatbildība.
UZZIŅA
Kas jāņem vērā, atrodot, pērkot vai pārdodot kultūras priekšmetu
Ja ir gadījies atrast kādu priekšmetu, kam varētu būt vēsturiska, zinātniska vai kāda cita veida nozīmīga kultūras vērtība, kā arī par visiem priekšmetiem, kas vecāki par 1701. gadu, piecu dienu laikā ir jāziņo NKMP.
Pirms iegādes jānoskaidro darījumā iesaistīto personu – tirgotāja vai pircēja – identitāte, jāpārliecinās par cenas adekvātumu – tas var daudz liecināt par to, vai priekšmets iegūts legāli un vai tas ir oriģināls.
Jānoskaidro, kādi ir pieejamie dokumenti, kas apliecina īpašumtiesības, kā arī to, vai ir visas nepieciešamās atļaujas, kas apliecina, ka priekšmets Latvijā ir ievests likumīgi.
Jāatceras, ka ir priekšmetu grupas, ar kurām no NKMP ir jāsaņem atļauja, lai tās izvestu no valsts.
Ir iespēja pārbaudīt priekšmeta statusu dažādās datubāzēs (piemēram, www.interpol.int vai arī Latvijas zudošo kultūras pieminekļu reģistrā: https://www.nkmp.gov.lv/lv/zudusie-valsts-nozimes-kulturas-pieminekli).
Jāņem vērā, ka valstis, kas atrodas ekonomiskā un militārā krīzē, ir īpaši neaizsargātas pret kultūras pieminekļu nelegālu apriti un tādēļ, pērkot no tām priekšmetus, jābūt sevišķi uzmanīgiem.
FAKTI
Īpaši aizsargājamas ir arheoloģiskās senlietas, kas ir senākas par 1701. gadu.
Senlietas ir senatnē izgatavoti kultūrvēsturiski priekšmeti – rotaslietas, darbarīki, iedzīves priekšmeti, keramikas izstrādājumi, tekstilijas, monētas un citi.
Likums aizliedz arheoloģiskas senlietas iznīcināt, bojāt, pārsūtīt, pārvietot, iegūt, glabāt vai atsavināt, izņemot gadījumus, kad persona var pierādīt to likumīgo izcelsmi.
Uz nelikumīgu izcelsmi var norādīt vairākas pazīmes – priekšmets ir netīrs, izskatās kā daļa no kāda lielāka objekta, uz tā ir kāds apzīmējums, kas var norādīt, ka tas nāk no muzeja, cena ir pārāk pievilcīga, lai būtu patiesa. Pats svarīgākais – vai pārdevējs var uzrādīt dokumentus, kas apliecina priekšmeta izcelsmi.
2018. gadā pieņemtie grozījumi Krimināllikumā paredz, ka kriminālatbildība tiek piemērota arī par valsts aizsardzībā esoša kultūras pieminekļa izvešanu ārpus Latvijas vai tā nelikumīgu atsavināšanu (piemēram, pārdošanu vai nodošanu bez atlīdzības), ja ar to radīts būtisks kaitējums valsts vai sabiedrības interesēm.
Vienlaikus Krimināllikums papildināts ar 229.1 pantu, kas ievieš kriminālatbildību par nelikumīgām darbībām ar valstij piederošām senlietām.
