Senioru rokdarbu pulciņa “Kamolītis” dalībnieces mācās viena no otras un gūst jaunu pieredzi 0
Parasti jaunībā ar rokdarbiem nesanāk nodarboties, jo jāstrādā un jārūpējas par ģimeni, taču pensijas gadi ir īstais laiks, kad šādi izpausties, atzīst Ogres Pensionāru biedrības senioru rokdarbu pulciņa “Kamolītis” dalībnieces. Par iespēju tajā iestāties interesējušās arī daudzas citas rokdarbnieces, taču pagaidām viņām nācies atteikt: pašreizējās telpās nav vietas vairāk kā 20 cilvēkiem. Par laimi, nesen piešķirta plašāka vieta, kur būs pašām sava virtuvīte. Apsolīts arī televizors un internets.
Lai būtu, kur gūt idejas, Ogres Pensionāru biedrības valde ir piešķīrusi līdzekļus rokdarbu žurnāla pasūtīšanai. Pašlaik abonēta “Rokdarbu Vācelīte”, bet nākamajam gadam noskatīti “Praktiskie Rokdarbi”.
“Kamolīša” dalībnieces sanāk kopā katru trešdienu, mēneša pēdējā reizē ir dzimšanas dienu balle, kad tiek svinētas jubilejas. Tad katra pagatavo kaut ko gardu pēc jaunas vai senas un piemirstas receptes, tādējādi pilnveidojot arī savas kulinārijas prasmes.
Nevis peļņai, bet priekam
Nereti gadatirgos rokdarbnieču darinājumi tiek arī nopirkti, taču seniores atzīst, ka tajos ieguldītās pūles neatmaksājas – galvenais, lai atpelnītu naudu par materiāliem. Atsaucoties “ziedot.lv” aicinājumam, rokdarbnieces līdz 30. septembrim apņēmušās labdarībai atvēlēt vismaz piecus latviskos rakstos adītu cimdu pārus.
Rokdarbnieces teic, ka šis vaļasprieks rada diezgan lielu slodzi mugurai, tādēļ dažas adīšanu nomainījušas pret tamborēšanu, kas fiziski nogurdinot mazāk. Pat tad, ja kādreiz neviens rokdarbs nedēļas laikā nav tapis, ir prieks sanākt kopā, lai paskatītos, kas izdevies citām. Ja kādai nav veicies, pārējās dalās ar saviem padomiem pie kafijas vai tējas tases.
No lupatu deķiem līdz pērļošanai
Katrai dalībniecei kāda rokdarbu joma patīk un padodas labāk nekā citas. “Lonijai un Inārai sanāk ļoti skaistas adītas krelles. Ināra iztamborē arī ļoti skaistus ziediņus – margrietiņas un visvisādas rozītes. Mūsu vidū ir arī knipelētāja Lidija, kura beigusi knipelēšanas kursus. Pārējām tas šķiet par sarežģītu,” stāsta “Kamolīša” vecākā dalībniece Broņislava Brokāne (87), kura pulciņu vadījusi iepriekšējos 22 gadus.
Viņas pašas hobijs ir lupatu deķi, šādā tehnikā pagatavots arī pulciņa karogs, ko dalībnieces nesušas Ogres pilsētas svētkos. “Lupatu deķus darināja arī mana vecāmāte un mamma,” stāsta Broņislava. “No bērnības atceros, ka mums Latgalē bija kārtīgi izberztas koka grīdas un visur lupatu deķi, kurus ik pārdienas vajadzēja nest ārā izpurināt. Jaunībā ar rokdarbiem nenodarbojos, jo bija jāstrādā. Lupatu deķus iemācījos darināt, kad aizgāju pensijā un iestājos rokdarbu pulciņā, kuru tolaik vadīja Janīna Vorska. Materiālu saviem darbiem gatavoju, skatoties televīziju. Agrāk man nebija tik daudz lupatu. Apģērbs tika savalkāts, kamēr caurs. Tagad tās dabūju humpalu veikalos. Gatavoju arī dažādus dekorus. Mazbērniem no kaprona zeķēm uztaisīju tīģeri un lācīti.”
Pulciņa jaunā vadītāja Vita Bormane (65) atzīst, ka kopš marta vēl nav īsti iejutusies savā lomā. Pārējās viņu šajā amatā ievēlējušas tādēļ, ka Vita ir enerģiska, darbojas arī Ogres Pensionāru biedrības valdē un prot strādāt ar datoru. Viņa “Kamolītī” darbojas piecus gadus.
“Man iepatikās draudzīgais kolektīvs,” stāsta Vita. “Aizejot pensijā, likās, ka vairs nevienam neesmu vajadzīga, tāpēc priecājos, ka atradu pulciņu, kurā vienmēr varu uzzināt ko jaunu, piemēram, šeit pirmo reizi redzēju, kā pagatavot oriģinālas krelles un adīt uz grābekļa. Sanākšanas reizēs katra dalībniece pastāsta citām, ko nedēļas laikā izdarījusi. Pēc tam vienmēr dodos mājās ar gandarījuma sajūtu. Galvenā pulciņa sūtība ir radīt iespēju pensionārēm satikties. Daudzām vīri aizgājuši aizsaulē, un, sanākot kopā, rodam mierinājumu.”
Velda Palma (68) gatavo savdabīgus atslēgu piekariņus ar maziem adītiem cimdiņiem, ko iemācījusies no savas meitas. Liels pieprasījums pēc tiem esot Ziemassvētkos, jo tādi labi noder dāvanām.
“Ar gadiem domāšana kļūst gausāka, tāpēc jāstrādā vienkāršāki darbi. Taču patīkami apzināties, ka es savos gados vēl kaut ko varu izdarīt,” atzīst Ināra Klipsone (81). Viņa bijusi tautas daiļamata meistare aušanā, bet, kad sasitusi astes kaulu, sēdēšanai pie stellēm nācies mest mieru. “Televīziju mierīgi nespēju skatīties. Ja rokas nekustas, liekas, ka kaut kas nav kārtībā, jo esmu pieradusi visu mūžu strādāt. Man visvairāk patīk tamborēt un citi darbi, kuri ātri virzās uz priekšu.”
Lonija Purviņa (83) pēc profesijas ir šuvēja un citiem rokdarbiem pievērsusies, tikai aizejot pensijā. Pašlaik viņa galvenokārt nodarbojas ar tamborēšanu un pērļošanu. “Kad es redzu kādu smuku rokdarbu, tā pati tādu gribu pagatavot,” viņa atzīst. “Agrāk tapoju šalles un lakatus, aizrāvos ar čību tamborēšanu un adīšanu, kuras arī diezgan daudz pārdevu. Pēdējā laikā adu mazāk, jo pirksti deformējas un sāp, arī redze pasliktinājusies.”
UZZIŅA
Senioru rokdarbu pulciņa “Kamolītis” dalībnieces katru gadu piedalās Ziemassvētku izstādē pārdošanā, kā arī tautas mākslas un amatu dienās “Baltā laipa” Ogres kultūras namā, Ogres pilsētas gadatirgos un Latvijas Pensionāru federācijas rīkotajos Lieldienu tirdziņos Rīgā.
