Piensaimnieku savienība: Situācija nozarē pašlaik ir traģiska 60
Situācija piena pārstrādes nozarē izejvielu augsto izmaksu un energoresursu cenu kāpuma dēļ pašlaik ir traģiska, ,piena pārstrādātāji strādā zem pašizmaksas un iespējams vairāku uzņēmumu bankrots, aģentūrai LETA atzina Latvijas piensaimnieku centrālā savienības (LPCS) valdes priekšsēdētājs Jānis Šolks.
“Nevis nopietna, bet traģiska,” uzsvēra Šolks. “Šodien ļoti aktuāli nozarē ir tas, ka ir pienācis brīdis, kad notiek nozares dziļa un nopietna krīze, kuru, diemžēl, valsts institūcijas, kurām mēs par šo esam mēģinājušas stāstīt, vēl nav sapratušas un apzinājušās,” skaidroja LPCS vadītājs.
Viņš uzsvēra, ka pēdējo pāris gadu laikā jeb kopš pandēmijas sākuma notikuši vairāki būtiski procesi, tostarp negaidīti paaugstinājušās piena iepirkuma cenas. Pēc viņa paustā, līdz šim piena iepirkuma cena bija stabila un prognozējama -aptuveni 30 centi par kilogramu, taču patlaban piena iepirkuma cena sasniegusi jau 35,8 centus par kilogramu. Savienības aplēses liecina, ka piena iepirkuma cena decembrī palielināsies līdz 38 centiem kilogramā, savukārt nākamā gada sākumā tā pieaugs līdz 40 centiem par kilogramu.
“Nekas neliecina, ka janvārī vai februārī kaut kas mainīsies uz otru pusi, tātad tā sasniegs iespējams pat 40 un vairāk centus. Šāds cipars Latvijā vēl nav bijis,” sacīja Šolks.
Tāpat nozares krīzi pastiprina dažādu energoresursu un loģistikas pakalpojumu maksas pieaugumus, augošās iepakojuma cenas, ārvalstu konkurence, un iztukšotie industriālā piena produktu krājumi pasaulē.
“Pasaulē patlaban ir iztukšoti visi industriālo piena produktu krājumi, kā, piemēram, industriālais siers, visa veida sausie piena produkti un arī sviests. Praktiski nekā lieka nav – ja kādreiz mēs runājām, ka ir tūkstošiem tonnu gan privātuzglabāšanā, gan arī intervencē iepirktais, tad pašlaik tur ir nulle,” norādīja kooperatīva vadītājs, Vienlaikus nedaudz ir samazinājies piena ražošanas apjoms Austrālijā un Jaunzēlandē un attiecīgi arī produktu izlaide, kas kopā ir novedis pie tā, ka pasaulē ir gan industriālo, gan arī pārējo piena produktu neliels, bet tomēr, deficīts.
Grūtības sagādā arī augošie konkurences apstākļi. Latvijas tirgū ienāk arvien vairāk Lietuvā, Igaunijā un Polijā ražoti produkti, ar kuriem pašmāju ražotāji konkurē nevienlīdzīgos apstākļos.
“Mūsu piena pārstrādātāji uz kopējā konkurences fona ir salīdzinoši mazi uzņēmumi,” sacīja Šolks. Latvijā vidēji dienā tiek pārstrādātas aptuveni 1500 tonnas piena un vairāk nekā 900 tonnas tiek izvestas uz Lietuvu un Poliju. Kā skaidroja piensaimniecības nozares pārstāvis, viens efektīgs uzņēmums Polijā dienā pārstrādā no 4000 līdz 7000 tonnām piena, kas ir vairāk nekā visi Latvijā esošie 20 līdz 30 piena pārstrādes uzņēmumi kopā.
“Tas ir galvenais iemesls, kāpēc pie absolūti līdzvērtīgas situācijas piena cenā un citu izmaksu pieaugumā mēs nevaram tiešā veidā konkurēt ar jau minētajām valstīm,” uzsvēra piensaimnieku organizācijas valdes priekšsēdētājs, pieblistot, ka Latvijas piena iepirkumu cena pietuvojusies jau kopējam Eiropas Savienības (ES) līmenim.
Vaicāts par uzņēmumu apvienošanos un optimizācijas procesiem, Šolks sacīja, ka Latvijas uzņēmumu apvienošanās un produktu paketes optimizācija, ciktāl to atļauj bizness, ir jau notikusi. Vienlaikus nozares šķietamā sadrumstalotība veidojusies vēsturiski un piespiest veikt papildus apvienošanos ar varu nav iespējams.
Šolks arī pauda, ka pašlaik izdevīgāki ir tieši eksporta tirgi, taču tiem uzņēmējiem, kas tos nav apguvuši un ir pilnībā atkarīgi no produkcijas realizācijas Latvijā, situācija ir slikta. “Latvijas tirgus mums ir pašlaik lielākais grāvis jeb, kā saka, bedre. Tie, kas kaut kādu produkcijas apjomu eksportē, viņiem ir mazliet vieglāk, bet tikai mazliet. Nozares pamata ieņēmumi ir vietējais tirgus,” komentēja valdes priekšsēdētājs.
Viņš arī norādīja, ka, lai arī Latvijas produktu cenas bieži vien ir tādas pašas vai līdzīgas kā, piemēram, Vācijā vai Polijā, Latvijā cenu veidošanās sistēma ir atšķirīga. Būtiskākās atšķirības cenu veidošanās sistēmā ir samazinātais pievienotās vērtības nodoklis (PVN) piena produktiem minētajās valstīs, attiecīgi Vācijā tie ir 7%, bet Polijā – 5%, kā arī tirdzniecības ķēžu uzcenojums, kas, valdes priekšsēdētāja ieskatā, attiecīgajās valstīs ir mazāks nekā Latvijā.
“Ar to es negribu nevienam pārmest – katram sava situācija -, bet tirgotājs jau nav zaudētājs, viņš strādā ar pozitīvu rezultātu arī šajos grūtajos laikos un tāpēc mēs, pārstrādātāji, kā tāds vidus posms, nevaram kaut vai pietuvoties pašizmaksai,” uzsvēra Šolks.
Līdztekus Latvijā izveidojies princips “jo vairāk ražo, jo vairāk piemaksā”. Šāda situācija ir, piemēram, slēdzot iepirkuma līgumus ar slimnīcām vai citām veselības iestādēm, pašvaldības iestādēm un cietumiem. “Līgumu slēgšanā ir ļoti ierobežotas iespējas mainīt produkta cenu un, pat ja mēs viņu mainītu, neviens nepiekristu tādam cenas pieaugumam, lai tas nosegtu izmaksas,” sacīja kooperatīva vadītājs, piebilstot, ka jau pašlaik nozare strādā zem pašizmaksas.
Pēc savienības aplēsēm, nozares lielākie uzņēmumi patlaban cieš vairāku miljonu eiro zaudējumus.
“Protams, liels uzņēmums spēj to kaut kādu laiku pieciest un turpināt darboties, bet tas nav ilgtermiņa projekts. Tas ir īstermiņa pasākums,” atzīmēja LPCS vadītājs.
Vaicāts par atbalsta iespējām, Šolks norādīja, ka ik dienu saņem zvanus no uzņēmējiem ar jautājumiem par to, vai gaidāms valsts atbalsts krīzes pārvarēšanai. Viņaprāt, ņemot vērā, ka lielā mērā piena nozares kritisko situāciju ietekmējusi Covid-19 pandēmija, valdībai būtu nopietni jāattiecas pret nepieciešamā atbalsta apsvēršanu un izmaksāšanu. Pretējā gadījumā Latvijai var nākties zaudēt piena pārstrādes uzņēmumus un nozari kopumā.
“Ja mēs šo piena asinsriti kaut kādā posmā pārraujam, tas nozīmē, ka tās ir darba vietas, tās ir valstij papildus problēmas ar bezdarbniekiem, tie ir uzņēmuma bankroti. Es runāju atklāti. Man ir īpaši bail par atsevišķiem mazajiem uzņēmumiem, bet nu jau tā situācija attīstītās tā, ka ir grūti šķirot, kas ir mazs vai vidējs uzņēmums,” sacīja valdes priekšsēdētājs.
Lai atspoguļotu piena pārstrādes nozares devumu Latvijas tautsaimniecībai, Šolks uzskaitīja vairākus aspektus. Tostarp līdz šim nozare valstij gadā nodokļu veidā devusi 15-20 miljonus eiro, neskaitot PVN. Vienlaikus piena nozare gan 2019., gan 2020.gadā eksportējusi produkciju par 160 miljoniem eiro, uz vairāk nekā 70 pasaules valstīm.
Nozare tiešā veidā nodrošina aptuveni 3000 darba vietas. Savukārt netiešā veidā tie ir vairāki tūkstoši zemnieku saimniecību un tajās esošie darbinieki, kas strādā piena lopkopības sektorā. “Ja pieņem, ka katrā saimniecībā ir vismaz trīs vai četri cilvēki, kas tiek nodarbināti, ja mums ir starp 5000 un 6000 saimniecībām, kas nodod pienu pārstrādei, tad tie ir tomēr vairāki desmiti tūkstoši lauku iedzīvotāju, kuri turpina attīstīt un uzturēt lauku vidi,” uzsvēra LPCS priekšsēdētājs.
Viņš arī sacīja, ka LPCS nosūtījusi vēstuli valdībai, Saeimai, Zemkopības ministrijai, Ekonomikas ministrijai un Finanšu ministrijai, ar lūgumu rast iespēju nozari atbalstīt. “Mēs tomēr esam stratēģiska nozare, kas nodrošina valsti ar ļoti svarīgu pozīciju – piena produktiem. Ja šeit kaut kas jūk, tad tas ir ļoti slikti,” piebilda Šolks.
Vēstulē, kas nosūtīta 15.decembrī, norādīts, ka LPCS sadarbības stratēģija ar nozares partneriem ir sadarboties savstarpēji izdevīgi un vienam otru atbalstoši ilgtermiņā. Viens no šādas sadarbības elementiem ir elastība.
“Šajā brīdī ir pienākusi mūsu kārta elastīgi mobilizēties, lai samaksātu par pienu saviem partneriem konkurētspējīgu cenu, veiktu pārstrādi pie paaugstinātām visu resursu un pakalpojumu izmaksām un izpildītu savas saistības pret mūsu patērētāju iespējami saudzīgā cenu izmaiņu līmenī. Citkārt, tas būtu grūts, bet uzņēmējiem izaicinošs uzdevums, taču šoreiz pārstrādātāju situācija ir kritiska,” rakstīts vēstulē.
Kā norādīts vēstulē, LPCS saprot, ka tuvākajā laikā nebūs iespējams paaugstināt piena produktu cenas līdz līmenim, kas pilnībā nosegtu ražošanas izmaksas. Piena pārstrādes uzņēmumi, pildot savas līgumsaistības gan ar mazumtirdzniecības tīkliem, bet jo īpaši ar citiem pircējiem (slimnīcas, Aizsardzības ministrijas struktūras, cietumi, pašvaldības uzņēmumi u.tml.), ir spiesti ciest būtiskus zaudējumus.
Saistībā ar iepriekš minēto, LPCS aicina Ministru kabinetu rast iespēju šajā ārkārtas situācijā daļēji kompensēt nenosegtās, bet objektīvās izmaksas. Minimālais kompensācijas apjoms būtu 56 eiro uz vienu tonnu pārstrādātā piena. Kopējās kompensācijas apjoms būtu aptuveni 2,4 miljoni eiro mēnesī. Potenciāli šāds atbalsts būtu nepieciešams par 2021.gada decembri, kā arī 2022.gada janvāri un, iespējams, februāri.
Tikmēr Finanšu ministrija, kas pašlaik vienīgā sniegusi atbildi LPCS, oficiālā vēstulē norādījusi, ka, ņemot vērā, ka iesniegums ir adresēts arī Zemkopības ministrijai un Ekonomikas ministrijai, kas ir kompetentas sniegt atbildes pēc būtības uz iesniegumā norādītajiem jautājumiem, iesniegumu pieņem zināšanai un izmantos savā darbā atbilstoši iesnieguma saturam.
Komentējot saņemto atbildi, Šolks pauda neizpratni un pārsteigumu, jo Finanšu ministrija, viņaprāt, izvairījusies no situācijas izprašanas, noveļot atbildību citām valsts institūcijām.
“Šis nav politisks projekts, šis nav saistīts ne ar vēlēšanām, ne ar ko citu. Tas ir reāls sauciens palīgā tai institūcijai, šajā gadījumā valdībai, kas ir atbildīga par to, kas notiek valstī. Šis nav arī pārmetums un mēs noteikti veiksim arī citus pasākumus, lai parādītu situācijas smagumu,” sacīja LPCS vadītājs.
Vaicāts par konkrētāku skaitu uzņēmumu, kas varētu pārtraukt savu darbu nozarē, Šolks sacīja, ka to pašlaik ir grūti prognozēt, taču zināms, ka daži uzņēmumi jau patlaban dzīvo uz visu citu rēķina. Cita starpā piena pārstrādātāji ir spiesti atlikt nodokļu nomaksu, nemaksāt piena piegādātājiem, atlikt maksājumus, un tamlīdzīgi. “Tā traģēdija jau veidojas. Atsevišķi mazie uzņēmumi šodien dzīvo šodienai, bet rītdien domās kā rīkoties rītdien,” atzīmēja kooperatīva vadītājs.
Savukārt, komentējot patērētājiem redzamo cenu kāpumu veikalu plauktos, Šolks sacīja, ka gada laikā piena produktu cenas kāpušas no četriem līdz 11%. Saskaņā ar Agroresursu un ekonomikas institūta aprēķiniem, tie ir vidēji 6%.
Nākotnes aplēses liecina, ka turpmāks cenu kāpums, lai arī veikalu plauktos mērens, gaidāms februārī. Prognoze balstīta uz to, ka nozare un tirdzniecības ķēdes saprot, ka piena produktu cenu kāpināt svētku laikā, kā arī neilgi pēc tiem, nebūs iespējams.
Pēc Šolka sacītā, lēmums par atbalsta izmaksāšanu piena pārstrādes uzņēmumiem valdībai būtu jāpieņem pēc iespējas ātrāk. Viņš uzsvēra, ka piena nozari sagraut ir vieglāk nekā to atjaunot, vienlaikus vēlāk tās atjaunošana prasīs ievērojami lielākus finanšu resursus. “Jautājums vai mums šis vingrinājums pilnā komplektā ir nepieciešams, kamēr to var labot ar minimāliem resursiem, tātad saglabājot darbavietas, nodrošinot normālu un mums pierastu, un atbilstošu produktu apriti, attiecīgi arī turpinot maksāt nodokļus,” komentēja LPCS vadītājs.
LPCS ir 1995.gadā dibināta organizācija, kuras galvenais darbības fokuss vērsts uz piena pārstrādes uzņēmumu interešu aizstāvību. Patlaban organizācijā ir 12 biedri, kas kopā pārstrādā apmēram 80% no Latvijā rūpnieciski pārstrādātā piena.
