Atbalsta maksājumi – pārejas laipa vai agonijas paildzinātāji? 15
I. Alpa-Eizenberga: – Būtu nepieciešami tādi paši atbalsta maksājumi kā pērn. Iespējams, pēc citiem principiem. Tie ļautu saglabāt Latvijas piensaimniecību un govis laukos. Ja samazināsim ganāmpulkus, graudu ražas lielākajā daļā Latvijas bez organiskajiem mēsliem necik lielas nebūs. Salacgrīvā tas nebūtu risinājums, jo šeit var nokult vien trīs tonnas no hektāra.
D. Freimane: – Latvija, Lietuva un Somija regulāri Eiropas Komisijai prasa ārkārtas atbalstu arī šogad. Bet ES lauksaimniecības komisārs norāda, ka ne visas valstis izmaksājušas iepriekšējo atbalstu, kura termiņš ir 30. jūnijs. Komisāram ir pamatots aizrādījums: ja iepriekšējais nav iztērēts, tad nav tik traģiski. Attiecībā uz ražošanas regulēšanu nupat ir pieņemta regula, kas būs spēkā sešus mēnešus, kad ražotājs var brīvprātīgi samazināt ražošanas apjomu. Mēs ministrijā uzskatām, ka tas nedos gaidīto efektu – ja viena valsts samazinās ražošanu, bet cita palielinās?
– Vai ārkārtas atbalsta izprasīšana ir vajadzīga? Varbūt tā tikai paildzina atsevišķu saimniecību ekonomisko agoniju?
I. Alpa-Eizenberga: – Nē, tas ir glābšanas riņķis, taču tam ir jānokrīt pareizajā vietā – ne uz visām galvām. Tām saimniecībām, kuras veikušas ieguldījumus labturības prasībās un mēslu krātuvēs un kurām viss sakārtots un jāatmaksā kredīti, ir jāpamet glābšanas riņķis. Šajās saimniecībās ieguldīta nodokļu maksātāju nauda un tām ir jāpaliek tirgū.
M. Cimermanis: – Jā, bet līdz 10 dzīvnieku saimniecībām krātuve nav obligāta un tādi ir vairāk kā 19 000 ganāmpulki. Vai tāpēc šie saimnieki ir vainīgi , ka nav ES fondus krātuvēs ieguldījuši? Pēc šāda kritērija nevaram vērtēt – atbalstīt vai neatbalstīt.
– Vai tām saimniecībām ir jāpazūd no nākotnes piena lielražošanas pēc Vjačeslava Dombrovska uzskata?
– Tas nenotiks tik vienkārši un to piensaimnieki ir pierādījuši! Tā ir gandrīz puse no piena, kas tiek saražots un izdzerts šeit, Latvijā ģimenes saimniecībās un radu, draugu lokā. 44 tūkstoši govju atrodas mazajos ganāmpulkos (līdz 10 galvām), parēķiniet, kas tas ir par piena apjomu, ko cilvēki izmanto pašpatēriņam, viņi liela daļa noteikti izdzīvos un ne jau tas ietekmēs krīzes izejas rezultātu, kas un kā notiks ar mazajām saimniecībām. Lielāks apdraudējums ir saimniecībām, kuru piens tiek eksportēts ārpus Latvijas. Neuzskatu, ka kādai pusei ir jāpazūd no Latvijas un ka kāds to noteiks ar kādu regulējumu, to izšķirs dažādi faktori un pašu saimnieku lēmums būs galvenais.
I. Aizsilniece: – Šajā situācijā atbalsts ir vajadzīgs. Man mēslu krātuve bija jāizbūvē, varēju to atļauties vai nevarēju. Par saviem līdzekļiem uzbūvēju, bet par godīgi samaksātiem nodokļiem pretī gaidu valstisku attieksmi. Piemaksāt tikai par galvām vai astēm un neskatīties uz pārējo, neliekas taisnīgi. Skaidrs, ka šī krīze padarīs mūs tikai stiprākus, bet daudzi neizdzīvos. Arī tāpēc nozarei ir vajadzīgs pamatīgāks izvērtēšanas process, lai precīzāk mērķētu atbalstu.
J. Cīrulis: – Jāpārdzīvo šis smagais brīdis, tāpēc ir izšķirīgi, ar kādiem nosacījumiem atbalsts tiek piešķirts. Bet potenciāls ir – pašlaik uz govi ir 2,5 ha, bet jāpietiek ar 1 – 1,5 ha.
H. Panke: – Lai tirgū palielinātos cena, piena daudzumam ir jāsamazinās. Protams, mēs gribam, lai tas notiktu kaut kur citur. Ceram, ka mūs ar savu 0,1% tirgus daļu neviens nepamanīs. Lai nodrošinātu dzīvotspēju, saimniekiem būtu vajadzīgs pabalsts. Kam nebūtu jādod? Manuprāt, tiem, kam nav kvalitatīva piena, un tiem, kuriem neproduktīvo govju turēšanu padarīs neizdevīgu izmešu kvotu ierobežojumi.
Diskusija notika sadarbībā ar “Swedbank”
