Risinājums: Latvija kā liels “Straupes” kooperatīvs 15
M. Cimermanis: – Tā kā mēs vairāk nekā pusi eksportējam, jāveicina eksportspēja. Un otrs – kooperācija. Tiklīdz “Latraps” apvienoja 30% kopievākuma, viņi sāka diktēt graudu cenu. Līdzīgi iepriekšējās piena krīzes laikā sāka veidoties piena kooperatīvi, sāka izvest pienu no Latvijas, kas stabilizēja tirgu. Kāpēc mēs nevaram kā poļi vienu miljonu nolikt tirgus meklēšanai? Nevis sadalīt pa galviņām, bet izveidot eksporta veicināšanas biroju kā krīzes laika biroju Baltijas mērogā, kas meklētu ceļus, kā pārdot pienu ar Baltijas zīmolu ārpus Eiropas. Piemēram, uz Āziju, kur reizes četras piecas mazāk ēd piena produktus nekā mēs. Visiem ir jāmetas palīgā avotiņam, kas var pāraugt par piena upi.
H. Panke: – Kooperatīvs “Straupe” pārstrādā 1% Latvijas piena un jūtas labi – ir savi piegādātāji, ir sava pārstrāde un vairāk nekā 50 tirdzniecības vietas. Šādu “Straupes” modeli, manuprāt, Latvijai jāpārnes pasaulē. Mēs “Food Union” šādu procesu esam iesākuši, un tas nemaz nav tik vienkārši. Ķīna ir lielākais importētājs, bet 90% importa ir pilnpiena, vājpiena un sūkalu pulvera. Tikai 10% ir siers un sviests. Ko tas nozīmē? To, ka viņiem pietrūkst olbaltumvielu, cukura un tauku, bet pietiek celtnieku, lai uzbūvētu pienotavas, ieliktu pārstrādes iekārtas un strādnieku, kas strādātu šajās rūpnīcās. Mēs esam konstatējuši, ka pietrūkst tikai investora, kas to apmaksātu, lai mēs ar savu pusfabrikātu varētu piedalīties. Un pietrūkst vēl kā – tā, kas “Straupei” Latvijā ir, – viņu kiosku. Mums Ķīnā un citur trūkst struktūras, caur kuru piekļūt patērētājiem.
– Vai jūs saskatāt kooperācijas iespējas visas Latvijas mērogā?
– Kad sākām strādāt ar Krieviju, sāka darboties “Latvijas piens”, kam ir izveidota laba piena savākšanas loģistika no lojāliem klientiem, un tad kooperācija izskatījās šādi: vienojāmies, ka viņi ražo piena koncentrātu un krējumu, bet neiet tālāk tirgū, savukārt mēs tālāk no tā ražotu produktu un izietu ar to tirgū. Ja šāds modelis “piena ražošana–savākšana–pirmapstrāde” veiksmīgi darbotos, tad mums nevajadzētu paralēli vākt pienu, bet “Latvijas pienam” – iet tirgū ar saviem produktiem. Nu tagad tā stratēģija cita.
D. Freimane: – Latvijā ir visi priekšnosacījumi, lai mēs saražotu labu pienu. Tā kā saražojam divreiz vairāk, nekā varam apēst, eksports ir nepieciešams. Ir EK programma eksporta veicināšanai ne tikai uz ES, bet arī uz trešās pasaules tirgiem, kurā palielināts finansējums piena un cūkgaļas sektoriem.
J. Cīrulis: – Mēs, kaimiņi, jau tagad sadarbojamies un pa vairākiem nopērkam vienu iekārtu. Vislielākais ieguvums no kooperēšanās ilgākā termiņā būtu ražotāju grupu vai kooperatīvu sadarbībai produkcijas kopīgā pārdošanā un eksporta tirgus veicināšanā. Jāveicina arī kooperatīvu apvienošanās. Desmit gadus esmu gaidījis šo brīdi, kad zemnieki būs sapratuši, ka ir lietas, ko katrs pats nevar izdarīt. Gaidu to brīdi, kad arī Latvijā, tāpat kā Eiropā, varēs veikt vienu zvanu, uzrādīt lauka numuru un saņemt nepieciešamo pakalpojumu.
K. Birznieks: – Vai “Trikātas” kooperatīva bankrots nav negatīvi iespaidojis citu kooperatīvu biedru gatavību sadarboties, ieguldīt naudu kooperatīvos? Viņi nejautā: vai mēs arī neaiziesim pa skuju taku?
I. Aizsilniece: – Protams, ka šādi jautā. Divpadsmit gadus esmu kooperatīvā. Kopš dibināšanas. Mums ir smagi gājis, jo, kad nopirkām Jaunpils pienotavu, bija pirmā krīze un visi nebija gatavi ieguldīt: 32 aizgāja, 94 palika. Svarīgi, lai ikvienā kooperatīvā ir kodols, kas domā vienā virzienā. Mūsu kooperatīvā “Piena ceļš” notiek tas pats, kas visā Latvijā, – saimniecību skaits samazinās, bet piena daudzums pieaug. Kooperatīvu meklē, kad klājas slikti, bet mēs nevaram uzņemt jaunos uzreiz, kad saslēgti līgumi.
M. Cimermanis: – Svarīgi, lai būtu pastāvīgi piegādātāji. Nav vajadzīgi staigātāji, kas vienu dienu ir pie viena, otru – pie cita. To mucu, kas savāc pienu, bet katrreiz ved citam nodot pienu, nevar saukt par kooperatīvu. Stabilitāte un partnerība ir būtiska.
– Vai Latvijā ir iespējams viens tik plašs ietekmīgs kooperatīvs piena lopkopībā, kāds graudkopībā ir “Latraps”? Ar tikpat plašu pakalpojumu klāstu.
J. Cīrulis: – Ir, un šī situācija to veicina. Vismaz puse no bijušajiem “Trikātas” biedriem pienu pārdod caur kooperatīvu. Bet ir vajadzīga kopīga stratēģija, nevis kā tagad, kad pieci seši kooperatīvi dara katrs savu. Gaidu, kad sevi pieteiks jauns spēcīgs līderis, kas spēs kooperatīvus apvienot.
I. Aizsilniece: – Par to esam daudz runājuši kooperatīvu asociācijā, arī Baltijas mērogā. Bet kādus tad produktus ar Baltijas zīmolu varam parādīt kā savus ražojumus? Tādu nav. Vien Latvijā daži. Turklāt kooperatīvs jau nav tikai tas, kas savāc, pārstrādā un pārdod. Mūsu meitasuzņēmums “Agrera” iepērk lopbarību un apgādā ne tikai savējos, bet arī citus uzņēmumus, piemēram, “Balticovo”. Kas nevar atļauties paplašināt ganāmpulku, tā grūsnās govis aizdodam prom uz Gruziju. Mēs rīkojam seminārus, mācām zemniekus – jo tajā redzam kooperatīva misiju.
