Daudzi negatavos lopbarību nākamajai ziemai, arī mūsu kooperatīvā dažs domā izstāties. Tādas saimniecības, kur govis bijušas vēsturiski un to skaits neliels un kur zemes platības ļauj pāriet uz graudiem vai liellopu gaļu. Viena pāries uz zemenēm. Mēs kooperatīvā jau pirms vairākiem gadiem tāpēc nopirkām Jaunpils pienotavu un liekam līdzekļus pārstrādē, lai pašu pienam būtu noiets. Šodien var izglābt tikai pilnā pārtikas ķēde: ražot–pārstrādāt–pārdot. Tomēr mūs iegāza Krievijas tirgus. Pērn sākām braukt uz starptautiskām izstādēm. Aizvietot Krievijas tirgu līdz šim vēl neesam spējuši – vajadzīga liela nauda un ilgs laiks. Mēs mākam saražot garšīgu produkciju, bet tas Latvijas lauksaimniecībai būtu traģiski, ja piepildītos Andra Miglava pētījumā paredzētais – Latvijā ar mūsu zemes platībām un klimata iespējām, mūsu tradīcijām, ar mūsu māku saražot ļoti labu produkciju, kas faktiski ir ekopiens, paliktu tikai 1600 saimniecības. 15
Juris Cīrulis, z/s “Brieži” saimnieks: – Šī nav jauna situācija. Ne cenas kritums, ne tās atšķirības no Eiropas vidējās. Pirms desmit gadiem kolēģiem esmu teicis: pat ja mēs savā saimniecībā izdarām visu uz vislabāko, pārdomāti investējam, neiegādājamies dārgas tehnoloģijas, samazinām darbaspēku pēc iespējas un ražojam vislabākās kvalitātes pienu, tas mums nedod nekādas izdzīvošanas garantijas nākotnē. Nāk divi pretēji signāli: saražot lētāk un… mazāk. Tirgus apstākļi ir mainīgi, un viena risinājuma nav. Tāpēc zemniekiem jābūt kopīgiem mērķiem un kopīgai stratēģijai, jāmeklē risinājumi sadarbībā.
Ieva Alpa-Eizenberga, Salacgrīvas novada z/s “Robežnieki” saimniece, Latvijas Piena ražotāju asociācijas valdes priekšsēdētāja, biedrības “Zemnieku saeima” valdes locekle: – Nepiekrītu Mārtiņa pārmetumam, ka labajos gados vajadzēja uzkrāt. Labajos gados mēs ieguldījām labturībā un vides aizsardzībā. Nebija kad uzkrāt, jo es, piemēram, šogad nomaksāju pēdējo 2008. gada krīzes parāda maksājumu.
M. Cimermanis: – Man norāde uz neizdarītajiem mājasdarbiem attiecas ne tik daudz uz uzkrājumiem, kā uz nozares attīstības stratēģijas izstrādi. Mēs nenovērtējām pārtikas ķēdes nozīmi, par ko runāja Ilze, un neesam to uzbūvējuši.
I. Alpa-Eizenberga: – Ar šiem resursiem, ko līdz šim esam ieguvuši, pārdodot pienu, mums nebija iespējas ieguldīt pārstrādes un pārdošanas ķēdes izveidē. Kādu brīdi domājām, ka tikai kooperēšanās būs risinājums visām piena cenas svārstībām. Abās piena krīzēs pirmo cenu pazeminājumu no piena kombinātiem saņēma tieši kooperatīvi. Tagad piena cenas sarkanā līnija sen ir pārkāpta un mēs nezinām, vai bankā prasīt atlikto maksājumu un uz cik ilgu laiku.
Kārlis Birznieks, “Swedbank” vecākais biznesa analītiķis: – Es nepiekrītu, ka zemnieki pēc iepriekšējās krīzes nebūtu mēģinājuši investēt pārstrādē. Kooperatīvi ieguldīja savus divus trīs miljonus, lai uzbūvētu un iedarbinātu “Latvijas piena” rūpnīcu. Runājot par situāciju šodien, galvenais jautājums ir: vai šī krīze ir citāda nekā iepriekšējā un vai izeja no tās būs atšķirīga? Manuprāt, jā, jo Eiropā mainījušās pieprasījuma–piedāvājuma attiecības. Un mēs esam atgriezušies pirmskvotu laikā – astoņdesmitos gadu sākumā, kad Eiropā bija piena hroniska pārprodukcija.
I. Aizsilniece: – Poļi, kuri vēl decembrī paņēma no mums piena kravu, paziņoja, ka līgumus uz vasaru neslēgs. Piena vilnis veļas atpakaļ un vissmagāk tas skāris Lietuvas kooperatīvus. Līdzko iepirkuma cena krītas par, šķiet, 10%, tā pārstrādes uzņēmumiem jāsniedz paskaidrojumi. Iesaistījās ministri un premjers, valdības komisija apbraukāja trīs lielos pārstrādes uzņēmumus un pārbaudīja produkcijas noliktavas. Pēc valdības spiediena Lietuvas uzņēmumi iepirka šo kooperatīvu pienu, kas līdz tam gāja uz Poliju. Man liekas, ka par ļoti zemām cenām ieved arī Latvijā.
Trīs attīstības scenāriji, bet jāgatavojas vienam
Dace Freimane, ZM Tirgus un tiešā atbalsta departamenta tirgus nodaļas vadītāja: – Piena saražots vairāk nekā pirms kvotu atcelšanas. Tostarp Latvijā. Februārī pret iepriekšējā gada šo pašu mēnesi saražots par 10% vairāk. Krievijas embargo dēļ eksports ir samazinājies. Jaunie tirgi – 13 jaunas valstis – nenosedz zaudējumus. Trešais iemesls: pieprasījuma mazināšanās vājpiena pulverim, cena nokritusi par kādiem 25%. Visi šie trīs faktori pasliktināja situāciju visā Eiropas reģionā.
Ilze Aizsilniece: Turklāt katra valsts pabalsta savējos zemniekus no sava budžeta, un mūsu valsts iespējas ir salīdzinoši mazākas. Atcerieties, ka pēc streikiem Francijā zemniekiem pērn ieskaitīja 600 miljonus no valsts budžeta… Ja noņemtu subsīdijas visiem, tad mūsu lauksaimnieki ir konkurētspējīgāki.
K. Birznieks: – Katrs zemnieks, katra valsts pēc piena kvotu atcelšanas ir ieinteresēta maksimizēt savu ražošanu, domājot, ka tieši viņi izdzīvos. Katra valsts centīsies pabalstīt savus zemniekus. Visi centīsies ražot vairāk, tāpēc, manuprāt, Eiropas Komisija velti paļaujas uz to, ka piedāvājums saruks tirgus mehānismu ietekmē. Ja piena piedāvājums pats nesaruks, tad otra iespēja situācijas attīstībai: EK maina tirgus regulējumu vai nu atpakaļ uz kvotām, vai subsidējot eksportu. Trešā iespēja tirgus turpmākai attīstībai, par ko neviens nerunā, saistīta ar veselu lērumu nezināmu faktoru, kas ietekmē piena cenas svārstības. Ja, lai nedod Dievs, Ķīnā kādudien notiek kāds piena skandāls un viņi sāk masveidā pirkt pienu no visas pasaules, tad tajā brīdī iepirkuma cena atkal sasniegs 30 centus. Tas ir faktors, ko nevaram ietekmēt un uz ko nevajag paļauties. Prognozējot piena cenu, zemniekiem šobrīd jāatbild uz diviem jautājumiem: vai kāds ES vēl bez mums piena ražošanu sašaurinās? Manuprāt, ne. Otrs: vai EK kaut ko mainīs tirgus regulējumā? Pat, ja atbilde ir jā, tas nenotiks ātri. Tāpēc mēs rēķināmies, ka piena cenas, iespējams, saglabāsies depresīvas (zem līdzšinējās vidējās) vēl gadus divus.
H. Panke: – Kas sagaidāms maijā un kas jūnija sākumā? Eiropā vienā mēnesī tiek nopirkti 13 miljoni tonnu, sezonas maksimums būs maijā un jūnijā, turklāt pienu izslauc par 5% vairāk nekā pērn, kas ir… lieks Latvijas gada apjoms. Nīderlande un Īrija, gatavojoties uz kvotu atlaišanu, sāka ar “lidojošo startu” – ar virskvotas pienu attiecīgi 17% un 19% apmērā. Vācijā liekais piens tiek realizēts par 14 centiem, Nīderlande – 18 centiem. Piena sagaidāmo cenu var rēķināt pēc piena pulvera un sviesta cenas tirgū. Ja pulvera tonna ir 1500 eiro par tonnu, tad, parēķinot atpakaļ uz piena iegādes cenu, iznāk ap 17 centiem. Tādas ir šodienas indikācijas. Ja beigsies iepirkšana intervencē, tad gan radīsies jautājums, kur to visu likt!
