Piens iet pāri! “LA” diskusija par piensaimniecības nākotni Latvijā 15
Pirms pusotra gada – tad iesākās piena krīze – pieredzējušie statistiķi ar piena cenas līknēm un eksperti ar pārbaudītām patiesībām pierādīja, ka te, lūk, zemākais punkts un ka pēc brīža cenas svārsts celsies augšā. Nepacēlās. Ne pēc brīža. Ne visu pagājušo gadu. Ne arī šogad. Gluži pretēji: viens aiz otra nāk drūmāki pieredzējumi: Igaunijā piens veikalā par 29 centiem, piena iepirkuma cena Latvijā tiek samazināta – vietumis jau līdz 10 – 14 centiem, “līdzšinējie pasākumi nespēj stimulēt tirgus stabilizēšanos” (J. Dūklavs). Seko paredzējumi: ja neko nedarīsim, piensaimniecību varētu piemeklēt cukurfabriku liktenis (I. Pilvere), piena saimniecību skaits saruks uz pusi (Vjačeslavs Dombrovskis).
“LA” sadarbībā ar “Swedbank” uz diskusiju par pienu “Piensaimniecības nākotne – ražot mazāk vai labāk?” bija saaicinājusi nozares spēlētājus un zinātājus. Diskusijas laikā uzlikām vārīties pienu, tas vilkās ap katliņa malu, burzguļoja, mazliet uzvirmoja sviluma smaka, bet… pāri malām nepalaidām.
Katrai saimniecībai savas krustceles
– Vai šobrīd situācija ir tik draudīga, kādu to iezīmē iepirkuma cenas pazemināšanās un liekā piena uzkrāšanās?
Mārtiņš Cimermanis, LLKC valdes priekšsēdētājs: – Piena nozare ir krustcelēs, un mēs savā ziņā maksājam par to labo dzīvošanu iepriekšējos gados.
To cenas kritumu, ko piedzīvojām pērn, kompensēja ES atbalsta un valsts budžeta maksājumi. Tirgus spēlētāji saņēma ap deviņiem desmit centiem pie litra, kas bija pietiekami, lai uzturētu ganāmpulku un ļautu norēķināties par saistībām. Šogad nekādi solījumi “no augšas” nav sadzirdami, un vēl straujāks cenu kritums zemnieku lēmumus var ļoti nopietni ietekmēt. Nekādas izmaksas vairs nav samazināmas, izņemot samaksu par darbaspēku, ko var izdarīt, pārtraucot strādāt. Ja par to cenu, ko maksās piena pircējs, zemnieks vairs nevarēs samaksāt par elektrību un “Latvenergo” fermā atslēgs strāvas padevi, tad viss apstāsies. Jau tagad esam zem ūdens, bet katrai saimniecībai ir savs slieksnis. Kāda, kura nemaksās algas un slauks ar rokām, varbūt ar desmit centiem izdzīvos, bet ne jau uz tādu tirgus lauksaimniecību ejam.
Harijs Panke, AS “Food Union” padomes priekšsēdētāja vietnieks: – Manā praksē tik traka situācija nozarē nav bijusi nekad. Tā nav lokāla, tā nav pat Eiropas, bet visas pasaules problēma. Ir iestājies disbalanss starp klasisko tirgus likumu: piedāvājums–patēriņš–cena. Sākām to just 2014. gada maijā, kad pircēji sāka atteikt industriālos produktus. Viens iedzīvotājs pasaulē patērē vidēji 100 kg piena gadā. Kopš 2000. gada patēriņa pieaugums ir bijis par 2,3 kg gadā, bet 2011. un 2012. gadā piena ražošanas apjoma pieaugums ir bijis straujāks par patēriņa pieaugumu. Mūsu reģionā šo tendenci pastiprināja Krievijas paziņotā pārtikas blokāde.
Ilze Aizsilniece, LPKS “Piena ceļš” valdes priekšsēdētāja: – Esmu tikusies ar kolēģiem Igaunijā un Lietuvā un pārliecinājos, ka piena iepirkuma cenas kritums gaidāms visās trīs Baltijas valstīs. Igaunijā vidējā cena ir par diviem centiem augstāka nekā pie mums. Martā viņiem vēl bija 22,6, mums – 20,4 centi.
