Uldis Šmits: Maskavas mēģinājumi ekonomiski piežmiegt Lietuvu 0
Un arī pretestība gāzes tirgus atvēršanai ir nesalīdzināmi spēcīgāka. Tās pārvarēšanai būtu vajadzīgas baltiešu kopējās pūles, bet vispirms katras pašas valsts politiskā griba. Savukārt no Maskavas puses šobrīd īstenotie Lietuvas ekonomiskās piežmiegšanas mēģinājumi kārtējo reizi apliecina, ka ir nepieciešama ne jau tāda valsts saimnieciskā attīstība, kuras stopkrāns atrodas Krievijā, kur tas tiek raustīts pēc sirds patikas.
Saistībā ar Eiropas Komisijas pērn sākto izmeklēšanu par varbūtējiem “Gazprom” pārkāpumiem vairāku ES dalībvalstu, tajā skaitā Baltijas valstu, tirgos EK priekšsēdētāja vietnieks un konkurences politikas pārzinātājs Hoakins Almunja, nesen būdams Viļņā, pavēstīja, ka tiek gatavots t. s. iebildumu paziņojums, lai pēc atbildes saņemšanas no “Gazprom” lemtu par tālāko lietas virzību. Eiropiešu “iebildumos” droši vien būs ietverta arī monopolstāvokļa ļaunprātīga izmantošana un negodīga cenu uzspiešana, no kā šobrīd īpaši cieš Lietuva. Tās iepriekšējā valdība iesniedza prasību Stokholmas starptautiskajā šķīrējtiesā, bet tagadējā sociāldemokrātu vadītā valdība konfidenciālajās sarunās ar Maskavu neesot atkāpusies no agrāk novilktajām “sarkanajām līnijām”, kas nepieļauj gāzes tirgus atvēršanas novilcināšanu un uztur spēkā mērķi nākamajā gadā pabeigt Klaipēdas gāzes termināļa būvi. Viļņai arī izdevās mainīt EK sākotnēji visai rezervēto attieksmi pret šo objektu. Lielā mērā šī lietuviešu Dāvida cīņa ar Krievijas Goliātu kļuva iespējama, pateicoties Daļas Grībauskaites politiskajai drosmei un tiešumam. Tikšanās reizē ar Almunju viņa ierosināja tādu ES direktīvas pieņemšanu, saskaņā ar kuru no konkurences noteikumu pārkāpējiem būtu jāpiedzen ne vien soda nauda, bet arī atlīdzība par patērētājiem nodarītajiem zaudējumiem…
Ar Viļņas sāktajiem, kā nesen sacīja Grībauskaite, “enerģētiskās patstāvības procesiem” var daļēji izskaidrot arī Krievijas muitas vēršanos pret Lietuvas kravu pārvadātājiem un Krievijas atbildīgo dienestu straujo sarosīšanos, konstatējot Lietuvas eksportēto piena un citu lauksaimniecības produktu pēkšņo kvalitātes zudumu un neatbilstību Krievijas augstajām prasībām. Agrākā pieredze rāda, ka uz Krieviju importējamās preces tur var kļūt no sanitārā viedokļa apšaubāmas arī, piemēram, tad, ja tajā vai citā t. s. tuvējās aizrobežas valstī tiek sastādīta Maskavas uztverē nepareiza valdība. Iemesli ir atrodami vienmēr. Tāpēc baltieši varētu jūtami atslogot Krievijas uzraudzības iestāžu “Rosseļhoznadzor” un “Rospotrebnadzor” darbu, pameklējot savai, tā teikt, veselībai kaitīgajai produkcijai citus noieta tirgus. Taču “piena kari” parasti agrāk vai vēlāk beidzas. Tiem nav tik lielas stratēģiskas nozīmes kā energoresursu piegādēm.
Igaunijas saistības pret “Gazprom” beigsies aptuveni tajā pašā laikā, kad varētu sākt darbu terminālis Klaipēdā – 2015. gadā. Vēl jāņem vērā, ka Igaunijas pozīcijas enerģētikā kopumā pastiprina degslānekļa krājumu pieejamība un izmantošana. Atliek Latvija, kur agrāk slēgtais valstij neizdevīgais “Latvijas gāzes” privatizācijas līgums ļauj veikt tirgus atvēršanu “piecu sešu gadu perspektīvā” (D. Pavļuts), bet kur “praktiski soļi tirgus atvēršanai sperti tikai pēdējā pusotra gada laikā”.
