Piens un graudi vienuviet. “Lejas Zosēnu” saimnieks par biznesa risku dalīšanas priekšrocībām 0
Tirzas pagasta “Lejas Zosēnu” saimnieks Jānis Jēgers nesteidz veidot Holšteinas melnraibās šķirnes slaucamo govju ganāmpulku. Iemesls ir uz brūno govju šķirnes bāzes sasniegtais augstais izslaukums un lielais olbaltumvielu un tauku daudzums, kas šķirnes ganāmpulkā kritīsies. Jānis Jēgers intervijā Agro Topam stāsta par risku dalīšanu savā saimniecībā, par dabas apstākļu ietekmi uz Lejas Zosēnu darbību, kā arī vērtē procesus piena ražošanā un graudkopībā.
– Pēdējos divos gados Lejas Zosēnos piena izslaukums kāpis par vairāk nekā tonnu, un patlaban ir 9000 kilogramu no govs. Kā sasniedzāt šādu izaugsmi?
– Izaugsmi skaidroju ar labāka bioprodukta izmantošanu – mainījām bioprodukta piegādātāju un vairāk uzmanības sākām pievērst ģenētikai. Patlaban bioproduktu mums piegādā Siguldas CMAS un Vidzemes veterinārais serviss. Mums gatavo pāru atlases, ir vairākas izvēles iespējas. Pēdējos trīs mēnešus darbojamies ar šķiroto bioproduktu, tas telīšu īpatsvaru palielina. Mums dzimst vienādā skaitā telītes un bullīši, ar to nepietiek straujai ganāmpulka ataudzēšanai.
Mūsu ganāmpulks ir pašu audzēts. Patlaban tajā ir 120–130 slaucamas govis. Vēl ir 110 jaunlopi, ataudzējamās teles, pavisam – 240 liellopu ganāmpulkā. Bullīšus pārdodam jau mazus. No Vācijas 18 gadu laikā, kopš darbojamies, nav iepirkts neviens tīršķirnes lops. Sākām darboties 2001. gadā ar trim četrām manas mammas govīm. Tolaik slaucām vidēji 4500–5000 kg piena no govs gadā.
Patlaban somatisko šūnu daudzums pienā ir aptuveni 200 000, tauku – 4,99%, olbaltumvielu – 3,47%. Ir vēl mums piena devējām apakšā brūno govju ģenētika, tāpēc tik labs tauku un olbaltumvielu rādītājs. Šā iemesla dēļ nevēlos pāriet uz tīršķirnes Holšteinas melnraibo ganāmpulku, tad piena kvalitātes rādītāji tik augstvērtīgi nebūs. Piekrītu, piena automātiski būs vairāk, ja govij dos vairāk un kvalitatīvāku barību. Svarīgi, cik maksās lielā olbaltumvielu un tauku daudzuma ražošana šķirnes govju ganāmpulkā. Ar zāli lielu daudzumu un augstas kvalitātes piena rādītājus sasniegt nevarēs, būs jādod papildu barība, turklāt daudz vairāk nekā patlaban. Lūk, salīdzinājums – Vecauces LLU mācību saimniecībā govij ik dienu baro 3 kg sojas, mēs barojam 1 kg sojas. Vissvarīgākais ir, cik naudas beigās nopelna.
Mūsu govīm ir vidēji 3–5 laktācijas. Nav mums īsti rūpnieciskā piena ražošana, un nevēlamies to ieviest. Protams, uzlabojot ģenētiku, govs ir ieprogrammēta dot vairāk piena. Tad vienā brīdī attopies, ka slauc 9 tonnas. Mans mērķis nav slaukt 15 t piena no govs gadā.
Graudus pats audzēju, zāli paši sējam un pļaujam, mums ir tikai zālāji, kukurūzu neaudzējam. Piepērkam rapšus, kukurūzu, miltus un soju. Protams, arī minerālbarību pērkam.
Sējam āboliņu un lucernu, ir arī pļavas zāle, ne visu var pārsēt. Ir upju palienes, kur atstājam sienam zāli. Kad barības vielu sētajos zālājos ir daudz, tad pļaujam sienu, kad nav, visu rullējam skābbarībā. Šajā gadā visas platības pļāvām, lai būtu skābbarība, sienu nesagatavojām. Rudenī vien auzu salmus sapresējām. Tos barojam kā sauso barību. Siens nedaudz no pagājušā gada ir palicis, barojam to mazajiem teliņiem.
– Kādas tehnoloģijas izmantojat fermā?
– Govis sēklojam paši, svarīgi ir īstajā laikā to darīt. Uzlikām automātisko meklēšanās sistēmu, govīm uz kakla atrodas siksnas, raidītājs, kas izķer arī klusās govis un ziņo ar īsziņu uz tālruni, ka jāpievērš uzmanība. Šis naudas ieguldījums atmaksājas. Kaut vai tikai brīdināšana – uzreiz gotiņai pievērs uzmanību. Ne vienmēr var atcerēties, ka sākas 17. vai 18. diena un varētu atkal cikls sākties, iekārta pabrīdina. Mēslu krātuve atrodas zem fermas. Kūtsmēslus izvedam divreiz gadā.
Slaukšanas zālē ir Westfalia skujiņa 2 x 5 vietām. Govis slaucam divas reizes dienā – pulksten pusčetros no rīta un pusčetros pēcpusdienā. Ja būtu trešā reize, izslaukums būtu lielāks; ja vēl kāps izslaukums, tad pirmās 100 dienas, iespējams, ir izdevīgi slaukt trīsreiz. Bet darbināt visu iekārtu 5–10 govīm – vai tas ir izdevīgi? Vēlāk viss ir jāmazgā.
– Kam un par kādu cenu pārdodat pienu?
– Neesmu kooperatīvā, pienu pārdodu Cesvaines pienam, kas atrodas 13 km attālumā no saimniecības. Ar šo uzņēmumu sadarbojamies kopš saimniecības dibināšanas, īsu brīdi gan bijām Valmieras piena klienti. Kad tā līdzīpašnieks Šķēle 2008. gadā uzlika sodu par komercnoslēpuma – piena cenas izpaušanu – 50 000 latu, lēmu atgriezties pie Cesvaines piena. Piena naudām Cesvaines pienā kavējumi nav bijuši. Norēķinu termiņš ir maksimāli 30–40 dienu ilgs. Ja uzņēmumā nauda ir, pārskaita to agrāk, ja nav, pavelk maksājumu garumā. Ja saimniecībai ļoti vajag naudu, to agrāk atskaita.
Cesvaines piena maksātās piena iepirkuma cenas nav diži mazākas par kooperatīvu piedāvātajām. Piemaksu par olbaltumvielām un taukiem gan vēl Cesvainē nav. Esmu par to ar piena pircēju runājis. Patlaban sanāk – es slaucu kvalitatīvāku pienu, tomēr saņemu tikpat, cik kolēģis ar būtiski mazāku tauku un olbaltumvielu daudzumu. Pagaidām mani nevēlas saklausīt, dzirdu vien to, ka man ir labas kvalitātes piens.
Kooperatīvus uzskatu par uzpircējiem, starpniekiem. Kāda piena ražošanā var būt kooperācija? Ja pats ved pienu, transporta izdevumi pašam jāsedz. Tāpēc esam tur, kur esam ar piena kooperāciju, pienu nevar sabērt šķūnī, saliet mucā, piens ik dienu ir jāpārdod.
Mēs ik dienu sūtām uz kombinātu 2,5 tonnas piena. Ir bijis līdz 3 tonnām piena dienā. Cenu mums var izmainīt vien poļi un lietuvieši vai igauņi. Ja viņi pienu no Latvijas nevedīs projām, cena nekāps. Mēs Latvijā krietni par daudz piena savām vajadzībām ražojam. Pārstrādātāju ir par daudz, tie neefektīvi darbojas, vajadzēja valdībai to regulēt, nevajadzēja ļaut visiem attīstīties.
– Valdība jau mēģināja ar “Latvijas pienu”.
– Šajā gadījumā neveiksmīgi sakrita vairāki nosacījumi. Ja uzņēmums būtu gadu darbojies ar normālu piena cenu, bizness būtu aizgājis. Tikko Latvijas piens sāka darbību, sākās krīze. Var diskutēt par tā vadītājiem, tomēr cietumā neviens nesēž. Es biju tālu no tās lietas. Zemniekiem vajag savu piena pārstrādi tāpēc, ka tā ir vieta, kur pārstrādāt pienu. Graudus var glabāt gadu, tie nav kā piens uzreiz jāpārdod. To visi zina un ar to spēlējas. Pārstrādes uzņēmumi tad pielīdzina sev izdevīgas cenas, citādi savus līgumus nevarēs izpildīt.
– Vai visi zemnieki būs gatavi pārdot pienu vien savai rūpnīcai?
– Rūpnīcai ir vajadzīgs noteikts minimālais piena daudzums. To, kas paliek pāri, var pārdot, kam vēlas. Ja rūpnīca var pārstrādāt vairāk, lai pārstrādā. Latvijas pienā piegādātāji pienu neveda uz savu rūpnīcu, bet atdeva Polijas pircējam. Tā bija nodevība. Ja neesi pārliecināts, ka spēj noturēties, tad kooperatīvā nevajag stāties. Tad var skriet no viena pircēja pie otra, kas maksā centa desmitdaļu vairāk. Ir saimnieki, kuri tā rīkojas. Ir arī tādi kā es, kas sadarbību vērtē ilgtermiņā un nemaina sadarbības partneri, kad kāds sola puscentu vai centu vairāk. Nav noliedzams, ka cenas kāpuma laikā kooperatīvs cels cenu. Kad cena kritīsies, pircējs pirmajam cenu samazinās kooperatīvam. Arī man kā pamata piegādātājam bez kooperatīva starpniecības cenu pacels dekādi, pusotru vēlāk, bet man arī vēlāk cenu mazinās. Tas pats vien sanāk. Iespējams, domāju nepareizi. Man vajag stabilitāti.
Piena iepirkuma cenas noteikšana ir ačgārns process. Es arī esmu uzņēmējs, rēķinu, ko man vajag, kāda ir mana ražotā piena pašizmaksa, tomēr man neviens neprasa, vai piedāvātā cena mani apmierina. Kad ražo jebkuru produktu, piemēram, kurpes, rēķina pašizmaksu un peļņu. Ar pienu tāds rēķins nedarbojas. Piena pircējs man pat nejautā, cik zemu cenu es varu atļauties, lai nebankrotētu. Lai mēs abi varētu dzīvot un darboties. Saprotu, ka ir grūti brīži abiem. Cesvaines pienam esmu teicis – mazinot cenu, jūs zāģējat zaru, uz kura abi sēžam. Labi, patlaban vēl Latvijā ir piena pārprodukcija, var atvest to no Liepājas, tomēr cena būs cita nekā 13 km no manas saimniecības vestajam pienam. Vēl viens ačgārnais princips ir tāds, ka viens un tas pats uzņēmums no Liepājas piena mašīnas sūta uz Krāslavu un ražotājam maksā 35 centus par litru, bet Liepājā maksā 25 centus. No Krāslavas cita uzņēmuma mašīnas arī brauc uz to pusi un līdzīgi maksā, tostarp arī savas puses saimniekiem. Labi, ir brīvais tirgus, katrs var darīt, kā vēlas. Valsts teic, ka tā nevar iejaukties. Vai tā ir?
– Kādas Lejas Zosēnos ir piena ražošanas izmaksas?
– Šā brīža piena iepirkuma cena mums ļauj pelnīt. Pārdzīvojām 17 centu cenu, tāpēc – ko nedzīvot ar 29 centiem! Mums piena pašizmaksa ir aptuveni 24 centi par kilogramu. Lētāk to ražot nevaram.
– Pēdējie divi gadi lauksaimniekiem bija skarbi. Eksperti brīdina – nākotnē nebūs vieglāk. Vai šādos apstākļos izdodas pelnīt?
– Par aizvadīto slapjo gadu nesūdzos. Lai ražas ziņā būtu otrs tāds gads! Bija grūti novākt, pieteicos kompensācijām. No 220 ha kviešu tikai 60 ha nevarēja nokult. Rapšus muļļājām, stundas ķērām. Pēdējos rapšus kūlām pa sasalumu – ledus kārta uzsala uz kombaina sietiem.
Šogad, protams, tik labs gads apgrozījuma ziņā kā pērn nebūs. Mani lopkopībā paglāba no aizvadītā gada saglabātā lopbarība. Vēl aizvien dzīvniekiem baroju aizvadītajā gadā gatavoto skābbarību, arī graudi ir palikuši. Nekad septembrī neatstāju tukšus graudu torņus. 30–60 tonnas graudu jāatstāj rezervē, tad šādā gadā ir no kā paņemt, nav ne pie viena jāiet un jālūdz. Arī skābbarība ir jānovāc, ja zāle ir izaugusi. Pērn nenovācām lucernu 40 ha platībā, pavasarī visa bija beigta. Šajā gadā visu pārsējām. Vajadzēja sēt maijā, graudus 500 ha platībā apsējām, parasti sējam 300 ha ziemāju un 300 ha vasarāju. Patlaban rudenī sējām 300 ha ziemas kviešu un 100 ha ziemas rapšu. Pērn rudenī ziemājus nevarēja sēt. Maija vidū sapratu, ka nekas labs nebūs. Bija cerība, ka uzlīs, agrāk tā bija noticis. Šogad lija 1. maijā, nākamo reizi – Jāņu dienā. Vairāk nekā 50 dienas bija bez lietus. Optimālais sējas laiks bija vien piecas dienas – no 3. līdz 8. maijam. Vēlāk sētais nedīga. Jāņu dienā, kad uzlija, viss sadīga. Kad rudenī kūlu, labība nebija vienmērīgi nogatavojusies.
Rapši sāka ziedēt, kad mēs citviet kūlām. Kontrasts bija redzams – pelēkā laukā dzeltens pleķītis. Divas reizes šogad laukus mēslojām un sapratām, ka nav jēgas, un naudu mēslošanai vairs netērējām. Ražas mazākas, tomēr uz sausas zemes bērt minerālmēslus nav jēgas – neiedarbojas, ja nav mitruma, un tie nešķīst. Šādā laikā īpaši nav jēgas arī karot ar slimībām, jo ražas apakšā nav un pasākumam nebūs seguma. Ķīmija tāpat maksā naudu.
– Kāds šajā gadā bija ražas samazinājums?
– Atbildēšu ar pretjautājumu – attiecībā pret ko samazinājumu rēķinām? Lūk, piemērs. Es vien ceturto gadu audzēju ziemas rapšus. Pirmajā gadā kūlu 1,8 t/ha, otrajā – 3,4 t/ha, šogad – 0,6 t/ha. Vai kritums jārēķina attiecībā pret vidējo rādītāju vai pret pērno gadu? Šā gada sākumā rapši izskatījās normāli, sausais pavasaris tos tik ātri uzdzina augšā, ka minerālmēslu iedarbība apstājās. Palika viens dzinums. Parasti rapši, ja ir, ko ēst, cero un aug kā kārtīgs krūms. Šajā gadā tā nebija. Šis gads bija atšķirīgs no citiem gadiem, tomēr kulšana bija laba. Varēja gaidīt, lai saulīte labību izkaltē.
Pirms diviem gadiem graudu raža bija 3,8 t/ha, pērn – 5,4 t/ha, neiekļāvu šajā aprēķinā nenokultās platības, kur bija nogatavojusies tāda pati raža. Šogad ražība bija 2,9 t/ha. Šāgada labā graudu cena tomēr nekompensēja neizaugušo.
Daļai ražas cenu fiksēju. Sadarbojos ar Baltic Agro, ar Lietuvas Imlitex. Tas ir salīdzinoši jauns uzņēmums, Latvijas tirgū darbojas vien trešo gadu. Nedaudz sadarbojos arī ar Latraps, auzas pārdevu arī Dobeles dzirnavniekam. Man tuvāk un ērtāk graudus pārdot Madonā, kur atrodas Latraps graudu vākšanas vieta. Gulbenē darbojas kooperatīvs VAKS, ar to tikpat kā neesam sadarbojušies.
Mēs saimniecībā uz vietas varam veikt graudu pirmapstrādi. Lopbarības graudiem jaudas pietiek, mums ir vecās kolhoza laika kaltes. Varam glabāt aptuveni 800 tonnas graudu. Lopi vairāk par 260 tonnām neapēd. Ir kur sēklu atbērt, tā nav ik gadu jāpērk. Pēc kādiem gadiem sējam atkal jaunāku ataudzējumu.
– Kādas graudu un rapšu šķirnes esat izvēlējušies?
– Sējam ziemas kviešu šķirnes ‘Edvins’ un ‘Skagen’. ‘Edvins’ nogatavojas agrāk, svarīgi, lai abas šķirnes nav vienā laikā jākuļ. Sējam ‘Propino’ miežu šķirni un ‘Peppi’ auzu šķirni. Rapšu šķirnes ik gadu mainām.
– Kādi varētu būt šā gada saimnieciskās darbības rezultāti?
– Subsīdijas patlaban glābj no zaudējumiem. Parādā šajā gadā nepalikšu nevienam, būs labi (smej)! Mana nostāja ir šāda – saimniecībai vajadzētu novadīt pamatražošanu vismaz pa nullēm. Subsīdijas ir garantētā nauda, drošības spilvens, kas vislabākajā variantā ir jāizmanto izaugsmei. Visticamāk, šajā gadā tā arī būs. Pateicoties tam, ka pērn palika neizmantota ziemāju sēkla, nevajadzēja to šogad gatavot. Mums ir pāri palikuši lopbarības graudi. Pērn bija labs gads, pat nopelnījām bez subsīdijām, šajā gadā pamatražošana būs pa nullēm, iespējams, nelielā plusā.
Ja spēj visu saimniecību pa nullēm novadīt, tad domā, kur un kā subsīdijas ieguldīt. Nākamajā gadā būs grūtāk, jo mums atņēma mazāk labvēlīgā apvidus (MLA) maksājumu, atdeva šo naudu bioloģiskajiem saimniekiem (Zemkopības ministrija Agro Topam paskaidroja, ka lauksaimnieku sabiedriskās organizācijas piekritušas saņemt lielāku MLA maksājumu īsākā laika posmā, tāpēc naudas tiešām nebūs, programmā atlikušos 8 miljonus eiro piešķirs bioloģiskajiem ražotājiem. – Red.). Nākamajā un aiznākamajā gadā saņemsim par 30 eiro/ha mazāk.
Graudu aizvešanai no Kurzemes un Zemgales līdz ostām ir jāveic 100 km vienā virzienā. Šo novadu cilvēki minerālmēslu pievešanai tērē mazāk, arī par graudu aizvešanu mazāk. Mums vienā virzienā ir jāveic 200 km, no Balviem – 300 km. Mēs zaudējam gan par minerālmēslu pievešanu, gan arī par graudu aizvešanu. No mūsu saimniecības līdz Rīgas ostai graudu aizvešana maksā 12 eiro/t. Daļu graudu pārdodu Baltic Agro, tur arī atrēķina transporta izmaksas – 10 eiro. Var dzelzceļa pakalpojumu izmantot. Arī minerālmēslus bez maksas uz šejieni neved. Par sadarbību ar Latraps – redzēs. Viņiem jau arī mani vajag, ne jau tikai man viņus. Var patirgoties. Neesmu nevienam fans, neesmu ne ar vienu salaulāts, varu darīt, ko vēlos.
– Kas traucē izaugsmei?
– Nodokļi – tāpat kā uzņēmējiem visās nozarēs. Mums saimniecībā ir 14 darbinieku. Lai es kā uzņēmējs strādniekiem nodrošinātu 700 eiro algu uz rokas, man vajag 1259 eiro. Tātad 1000 eiro alga ir uz papīra, 300 eiro nodokļos maksā strādnieks, 11% sociālais nodoklis un 20% iedzīvotāju ienākuma nodoklis, man par strādnieku ir jāmaksā 24% liels sociālais nodoklis. Es būtu gatavs savu sociālā nodokļa daļu vairāk atdot strādniekam, lai viņš uz rokas vairāk pelnītu. Mūsu ir tik, cik ir, nodokļu politika ir tāda, ka daļa cilvēku nodokļus maksāt nevēlas.
– Vai jūsu saimniecībā tas ir iespējams?
– Nav iespējams. Mums cilvēki zvana, interesējas par darba iespējām un jautā – vai maksājat algu oficiāli? Kad pasaku, ka maksājam oficiāli, saruna beidzas. Tas tāpēc, ka alimenti ir jāmaksā, ir paņemti ātrie kredīti, tiesu izpildītāji uzreiz sazinās ar darba devēju, trešajā mēnesī ar garantiju un man ir jāietur no tā, ko darbinieks ir parādā. Šādiem darba gribētājiem galvenokārt ir nesamaksāti ātrie kredīti. Ātro aizdevumu reklāmā vienīgā piebilde ir – aizņemies atbildīgi un izvērtē iespēju atdot. Vajadzēja ātros kredītus aizliegt. Daudzi mūsu tautieši no ātrajiem kredītiem aizbēga uz ārzemēm. Daudzi patlaban norēķinu kontus reģistrē citās valstīs un Latvijā izmanto maksājumu karti. Tā ir liela problēma.
– Kā sokas ar ES projektu īstenošanu?
– Lielākā daļa pirkumu ir ar fondu naudas atbalstu. Pērn mums neapstiprināja projektu – esmu par vecu un pārāk pieredzējis. Daudz gribētāju bija, visi šūmējās, bija daudz pieteikumu iesniegts būvniecībai un citiem mērķiem, visiem naudas nepietika. Gatavoju projekta pieteikumu šāgada uzsaukumam. Redzēs, vai izdosies. Vēlamies pie lielās pamatnovietnes uzbūvēt arī jaunlopu novietni, lai viss atrodas vienā vietā un lai barība divas reizes nav jāved. Lai vienkāršāk darboties. Vajadzīga arī jauna tehnika. Ganāmpulku paplašināt nevēlos, mums ir vēl ulmaņlaika akmens mūra ferma, kur izmanto roku darbu. Saprotu, ka darbam fermā drīz nevarēs atrast darbiniekus.
– Kā Lejas Zosēnos vērtē Latvijā izveidoto lauksaimniecības apdrošināšanas sistēmu?
– Apdrošinām lauksaimniecības tehniku un telpas. Dzīvnieku apdrošināšanai vienu brīdi it kā biju gatavs, tomēr aizvadītā sausā vasara lēmumu nobremzēja. Patlaban tas būtu lieks naudas tēriņš, lai notiek, kas notikdams. Bet principā jau saimnieki atgūst apdrošināšanā tērēto naudiņu.
Pērn visi pārmeta, ka sējumi nav apdrošināti, tomēr pēc papīriem visi apdrošinātāji atlīdzību varēja nemaksāt. Graudaugus apdrošina līdz dzeltengatavībai. Otrs nosacījums – apdrošināšanas gadījumam ir jāiestājas līdz 1. septembrim. Dzeltengatavība iestājas jūlija beigās. Kad ir jākuļ, tad labība nav apdrošināta. BTA vadītāja Gulbenē teica: gan jau atmaksātu.
– Kā esat iecerējuši attīstīt saimniecību?
– Diži paplašināties negatavojos. Mums lauki atrodas tuvu mājām, vistālākais lauks ir 6 km attālumā. Transporta izmaksas ir lielas, ja barība ir jāved, piemēram, no 30–40 km attāluma. Skābbarība tad jāliek uz tīruma. Es to nevēlos. Vai nu ir betonēts laukums, vai tā nav! Ziemā sasalums ir aptuveni divas nedēļas, lopi bedri šajā laikā neizēdīs. Mans uzstādījums – ja ir skābbarības bedre, tad tikai pie fermas.
Otrām kārtām, visticamāk, pietiek mums ar to, kas ir. Es ar to domāju saimniecības lielumu. Pavisam apsaimniekojam 850 ha zemes, tostarp 600 ha platībā aug graudi, 250 ha ir zālāji un dabiskās pļavas. Ja vajadzētu graudus saviem lopiem audzēt, pietiktu ar 100 ha platību. Aptuveni 560 ha zemes ir mani. Vecākiem un brālim vēl pieder zeme aptuveni 70 ha – par tiem nebūtu jāuztraucas. Ir mums no novada brīvie gabaliņi, ko neviens neapstrādāja. Naudas ienākumi no abām nozarēm sadalās aptuveni vienādi. Izslaukums – ja kāps, tad kāps. Bet ļoti skriet, rauties un cīnīties negribas. Mums ģimenē aug trīs bērni. Par saimniecības paplašināšanos lai domā viņi, kad pārņems saimniecību. Ja vēlas vairāk strādāt, lai strādā. Dēlam ir 19 gadu, vidējai meitai ir 17 gadu, mazajai meitai – 8 gadi. Dēls šogad sāka mācīties uzņēmējdarbības vadību Lauksaimniecības universitātē, viņš nākotnē vēlas pārņemt saimniecību. Es gribēju, lai par veterinārārstu mācās, tomēr neuzspiedu.
Piens un graudi – manuprāt, divas nozares vienā saimniecībā ir priekšrocība. Lopkopji darbojas 365 dienas gadā, graudkopji – piecus mēnešus. Kaimiņos 600 ha lielā saimniecībā darbojas četri cilvēki, man ir 14 darbinieki. Kad notiek pļaušana, vālošana, presēšana un tīšana – vajag darboties četriem traktoriem. Tātad jābūt četriem traktoru vadītājiem. Maija beigās un jūnijā iekrīt arī smidzināšana. Pieciem cilvēkiem ar piecām tehnikas vienībām ik dienas ir jādarbojas. Darba ir daudz.
Vairāk lasiet žurnāla Agro Tops novembra numurā
