Piens ar kanēli un krustnagliņām 0
Deviņdesmito gadu vidū lauksaimniecības speciālisti uz Limbažu novada Pāles pagasta z/s Ūdri bāzes izstrādāja Vidzemes piensaimniecībām piemērotu tehnoloģiju lopbarības sagatavošanā un izēdināšanā. Sadarbība ar zinātniekiem un eksperimenti šajā saimniecībā turpinās arī šodien.
Tā aizvadītajā vasarā govīm apetītes uzlabošanai tika dots kanēlis un krustnagliņas, diemžēl karstā laika dēļ gaidītie rezultāti izpalika, teic saimnieks Ēriks Kreitūzis.
Viņa slaucamo govju ganāmpulkā nepiesietajā turēšanā ir 238 Latvijas brūnās krustojumi ar Holšteinas sarkanraibajām un melnraibajām. Vidējais izslaukums 2010./2011. pārraudzības gadā 8626 kg no govs.
– Vai gatavojaties ražot Ziemassvētku pienu, ja šovasar savām govīm devāt kanēļa un krustnagliņu ekstraktu?
– Ja šo garšvielu, ko iejauc barībā, izbaro katrai govij pusgramu dienā, tad tai esot deviņas reizes jutīgāki garšas receptori nekā cilvēkam. Tas ir Lietuvā ražots produkts, kas tiek rekomendēts slaucamām govīm, lai palielinātu piena ražību un uzlabotu apēstās barības efektivitāti. Min arī kā tauku procenta cēlāju un piena urīnvielas samazinātāju. Īpaši piemērots tas esot pirmajās 150 slaukšanas dienās. Par ļoti ieteicamu šo produktu uzskata situācijās, kad ir augsts šķīstošā tīrā proteīna līmenis (tas būtu ganību zālē) vai arī rupjā lopbarība, kas galvenokārt sastāv no lucernas. Šis produkts jāvērtē kā priekškuņģa procesu uzlabotājs, līdzīgi kā dzīvais raugs.
Ar kanēļa un krustnagliņu smaržu un garšu piesaista govs uzmanību, lai tā vairāku apēstu. Jo vairāk barības apēd, jo vairāk piena.
– Un apēda arī vairāk?
– Bija grūti, šovasar bija karsta vasara. Domāju nākamgad šo eksperimentu atkārtot, jo tas nedeva solīto rezultātu. Ekstraktu vajag izbarot garāku periodu – gan vasarā, gan ziemā –, lai spriestu par tā efektivitāti. Šovasar to baroju četrus mēnešus.
– Cik vidēji apēd viens dzīvnieks slaucamo govju grupā?
– Slaucamā govs vidēji dienā apēd ap 40 kg, no kuriem 12 kg ir spēkbarība. Grūsnajām govīm dodu mikroelementus un rupjo barību, kad atnāk slaucamas, vēl arī spēkbarību.
Grūsnai govij vajag vairāk kokšķiedru. Apsēklojamām telēm gatavoju speciālu maisījumu – uz tonnu lieku 150 kg mikroelementus, 100 kg sāls, pārējais ir graudi. Šo spēkbarību telēm dodu litru dienā, vairāk ne, lai lops nenobarojas. Sāli vajag, lai būtu apetīte, mikroelementus, lai veselība.
– Spēkbarību gatavojat paši savā saimniecībā?
– Katru dienu pats izstrādāju ēdienkarti atkarībā no piena daudzuma un kvalitātes. Vasarā taisu vājāku, ziemā stiprāku. Ja kāda sastāvdaļa kļūst pārāk dārga, to aizstāju ar lētāku.
Spēkbarībā parasti ir astoņi komponenti – vienā tonnā šobrīd ietilpst saimniecībā izaudzētie graudi (300 kg kviešu un 200 kg auzu), 100 kg alus drabiņu, 90 kg rapšu raušu, 105 kg saulespuķu spraukumu, 40 kg lopbarības rauga, 70 kg sojas spraukumu, 10 kg lopbarības kaļķa, 10 kg krīta, 50 kg kukurūzas, 10 kg sāls.
Kukurūza ir enerģijai, krīts neitralizē, lopbarības raugs un pārējās sastāvdaļas ir proteīna avots. Visdārgākais proteīns ir sojai, bet bez tās nevar iztikt, jo proteīni ir dažādi. Jo daudzveidīgākus proteīnus govs saņem, jo labāk tie tiek izmantoti.
– Vai teliņiem dodat pienu?
– Uzreiz pēc piedzimšanas teliņi saņem vienu divus litrus pirmpiena divas reizes dienā. Tagad gan esmu pārgājis uz trīsreizēju dzirdināšanu. Būdiņā teļiem pieejams arī ūdens, spēkbarība un siens. Pilnpienu teļš saņem pirmās septiņas dienas, pēc tam pilnpiena pulveri. To viņš saņem līdz trīs mēnešu vecumam, tad dodam sienu un mazliet arī rupjo barību (rituļskābbarību).
Mazo teļu spēkbarībā (0,5 tonnas) ietilpst: 200 kg kviešu, 100 kg auzu, 60 kg saulespuķu spraukumu (no divu mēnešu vecuma), 70 kg sojas spraukumu (no divu mēnešu vecuma), 50 kg kukurūzas, 12,5 kg mikroelementu, 5 kg kaļķa, 2 kg sāls.
Gada vecumā dzīvnieki vasarā iet ganos, bet ziemā saņem rituļskābbarību, sienu un spēkbarību (to netaisu tik stipru kā govīm).
Bullīši, sasniedzot divu nedēļu vecumu, tiek realizēti tālākai audzēšanai Nīderlandē, Vācijā. Pašiem nobarot nerentējas. Mana galvenā nozare ir piena ražošana.
– Kā govju produktivitāti ietekmē ekstrudētie graudi?
– Ekstrudētos graudus, es tos saucu par popkorniem, gatavo Tukuma Straume, tie ir sīki samalti un uzpūsti miežu un kviešu graudi, kas pēc apēšanas uzbriest. Ļoti viegli, maisā vairāk par 25 kg nevar iebērt. Ekstrūzijas procesā graudos trīskārt palielinās glikozes daudzums un divreiz samazinās NDF (neitrāli skalotas kokšķiedras) īpatsvars sausnā, sekmējot ogļhidrātu labāku izmantošanos govs organismā.
Saimniecībā tika nokomplektētas divas slaucamo dzīvnieku grupas ar 50 dzīvniekiem katrā. Slaucamās govis saņēma 51 kg barības maisījuma – 37 kg stiebrzāļu tauriņziežu skābbarības, 10 kg saimniecībā gatavotas spēkbarības, 8 kg alus drabiņu un cukurbiešu graizījumu. Kontroles grupa spēkbarībā saņēma dabisko miežu un kviešu malumu, bet izmēģinājuma grupas govis 2 kg spēkbarības saņēma ekstrudēto graudu veidā.
Visu izmēģinājuma laiku govīm, kas ēda ekstrudētos graudus, diennaktī bija par 0,7–1 kg augstāki izslaukumi. Katra izmēģinājuma grupas govs, kurai izēdināja ekstrudētos graudus, astoņos mēnešos deva vidēji par 156 kg piena vairāk.
– Vai vienlaikus ar izslaukumiem palielinājās arī olbaltumvielu un tauku daudzums?
– Abu grupu govīm izmēģinājuma gaitā pienā palielinājās gan tauku, gan olbaltumvielu daudzums. Tas gan vairāk saistāms ar piena sastāva izmaiņām, pārejot laktācijas pēdējā trešdaļā, nevis ar ekstrudēto graudu izēdināšanas ietekmi.
– Vai tagad jūs turpināt dot govīm šos graudus?
– Nē, jo tas ir pārāk dārgs prieks. Ekstrudēto graudu izmantošana sadārdzina barības devu par 2%. Vienai govij kontroles grupā astoņu mēnešu laikā izlietotās barības vērtība bija Ls 631,62, bet izmēģinājumā grupā jau Ls 643,72.
Eksperimentus jau var taisīt, bet ikdienas barības devā graudu ekstrudēšana ir pārāk dārga. Ekstrūzijas izmaksas sasniedz Ls 47 uz tonnu graudu, kas bija līdzvērtīgas 32% no graudu cenas. Ja nu mainās laiki un enerģētiskie resursi kļūs lētāki, tad gan varētu, īpaši ņemot vērā, ka graudus es izaudzēju pats. Pētījumā turklāt konstatēts, ka ekstrudēšana pilnībā iznīcina pelējuma sēnītes, kā arī par 99% samazina baktēriju skaitu, respektīvi, uzlabo graudu sanitāro stāvokli. Līdz ar to graudu ekstrūzija var kalpot kā profilaktisks līdzeklis dzīvnieku veselības un ražotspēju saglabāšanai.
– Z/s Ūdri savulaik bija arī viena no pirmajām saimniecībām Latvijā, kas govīm sāka dot galegu.
– Tas arī sākās ar eksperimentiem un beigās, pamatojoties uz šo eksperimentu rezultātiem, uzrakstījām pat grāmatu par galegas izēdināšanu slaucamajām govīm. Galegu var lēti izaudzēt, nevajag minerālmēslus, liela zaļās masas raža un daudz proteīna. Galegu joprojām audzēju sešos hektāros.
– Kādreiz taču bija vairāk?
– Grūti ieaudzēt. Es biju iesējis 17 hektārus, uzdīga, maijā uznāca salna, un viss nosala. Sēkla man ir, ieaudzēšu vēl. Savulaik galegu iesēju nomas zemēs, ko saimniecība vairs neizmanto.
– Vai govis galegas skābbarību ēd labprāt?
– Govs pie visiem jauniem barības līdzekļiem ir jāradina pakāpeniski. Galega ir ļoti stipra. Sākumā jāpajauc kopā ar stiebrzālēm un tad ēd labi. Galega ir lēta lopbarība, taču tā barības devā nevar būt vienīgā.
– Savulaik jūsu saimniecībā eksperimentēja, kā vidzemniekiem uztaisīt labākus zālājus. Ko tagad sējat?
– Zālāju sēklu maisījumus nepērku gatavus, bet taisu pats. 2011. gada pavasarī, piemēram, iesēju lucernu, auzeņaireni, timotiņu, auzeni, sarkano āboliņu, balto āboliņu. Šoreiz pieliku klāt diezgan daudz lucernas – 32%. Ne tikai proteīna dēļ, vasaras kļūst arvien sausākas. Lucernai ir dziļa sakne. Āboliņš aug divus gadus un viss, bet lucerna turpina augt.
– Cik pļāvumu sanāk?
– Šogad dažus zālājus nopļāvu četras reizes, bet parasti divas trīs reizes. 27. un 28. maijā iesēju, 29. jūlijā nopļāvu pirmo reizi un 9. septembrī otrreiz. Faktiski šogad bija tik garš rudens, ka varēja vēl vienu reizi pļaut, bet man vairāk nevajag. Cik rituļu skābbarības vajag, tik es pļauju. Katru gadu barību sagatavoju ar rezervīti, lai pietiek līdz nākamā gada septembrim.
Rudenī zālājus appļauju, tas ir zaļmēslojums.
– Vai tad rituļu skābbarība nesanāk dārgāka nekā tranšejās liktā?
– Vienmēr esmu uzsvēris, ka man ritulis izmaksā lētāk nekā tranšeju skābbarība. Jo ritulī ir viss, ko esmu iesējis un nopļāvis, teju katra lucernas un āboliņa lapiņa. Ritulī nelieku slapju, vispirms par 35–40% apvītinu.
Ar presi strādāju jau kopš 1996. gada, tagad man ir lielā McHale rituļu prese, kas sasmalcina un saspiež un līdz ar to vienā ritulī ir 800–900 kg. Turklāt rituļus neglabāju uz lauka, visus vedu mājās. Tad ir mazāki putnu un zvēru postījumi (kādreiz atstāju tīrumā un tad man tos krietni pabojāja staltbrieži). Vienā reizē mājās atvedu 18 rituļus, tas ir, 16 tonnas. Ja vedu skābbarību no tranšejas, tad vienā reizē, nobraucot 6–7 km, varu atvest tikai kādas trīs četras tonnas. Kas ir lētāk? Nemaz nerunājot par to, ka tranšeju skābbarībai ir lieli zudumi, turklāt bedre jāliek pilna neatkarīgi no tā, vai līst lietus vai spīd saule.
Es skatos, ka te saimnieki nopirkuši lētās preses, kas nesmalcina. Tas gan, manuprāt, ir dārgāk, jo tādā ritulī ir divarpus reizes mazāk iekšā nekā manējā, bet plēves aiziet tikpat daudz. Arī siets šīm presēm aiziet divas reizes vairāk nekā manējai.
– Kāda ir piena pašizmaksa?
– Pašizmaksu samazinu ar pašaudzētiem graudiem, paštaisīto spēkbarību, pašgatavoto zāles lopbarību. Piena ražošanā visu izdaru pats no A līdz Z, līdz ar to man nav jāmaksā peļņas daļa par pakalpojumiem, izdevumi par telpu uzturēšanu, administratīvo aparātu.
Kādreiz es pats audzēju arī zālāju sēklas, bet tagad tik daudz nevajag. Sertifikātos redzu, kāda ir dīdzība un tīrība, pats sataisu maisījumu, tad zinu, kas tur ir iekšā. Lucerna un āboliņš maksā, stiebrzāles nemaksā, es taču sēkliņas gatavam maisījumam nepārskaitīšu…
Arī graudus izaudzēju un izkaltēju pats. Tā sanāk lētāk un zinu, kas graudā ir iekšā, – kāda ir tā uzturvērtība, ar kādu ķīmiju mēsloti lauki, kad esmu kūlis un kādā kvalitātē. Labību nokuļu, kad daba to izžāvējusi. Kukurūzu es arī pērku graudos, samalt varu pats.
– Vai plānojat palielināt ganāmpulku?
– Slaucamo govju ir apmēram 230, pārējie ir dažāda vecuma jaunlopi atražošanai. Ganāmpulks paliks šajā pašā līmenī. Man ir doma fermu rekonstruēt un mazliet pārtaisīt, bet lielums būs līdzšinējais – 230 stāvvietas.
Ganāmpulka pamatā bija Latvijas brūnās, kuras sēkloju gan ar sarkanraibajiem, gan melnraibajiem buļļiem. Buļļus izvēlos, lai uzlabotos ģenētika – gan veselība, gan izslaukums. Govis kļūst ne tikai ražīgākas, bet arī lielākas, tāpēc jāpārtaisa guļvietas. Nākamvasar lēnām taisīšu garākas. Tagad zīmēju, kā labāk uztaisīt, lai mazāk izdevumu.
– Govīm kļūstot lielākām, tās nav sākušas arī ēst vairāk?
– Govis vienmēr ēdušas, cik var apēst. Vienīgi pērnruden govis ēda kā negauses, šoruden tā neēd. Varbūt tas saistīts ar laika apstākļiem, iepriekšējā bija gara ziema, varbūt bija jāuzkrāj tauki, varbūt šoruden barība bija pārāk spēcīga, jo tajā ir daudz proteīnu. Pērnruden ēda vairāk nekā ziemā.
Lai gan, tuvojoties pavasarim, katru gadu lopi sāk ēst mazāk.
– Cik reizes dienā slaucat?
– Divas. Uz trīsreizēju slaukšanu nedomāju pāriet, jo, manuprāt, tas nedod pietiekamu efektu. Pienu vairāk var dabūt, domāju, par kādiem 10–15%, bet elektroenerģijas, darba spēka, mazgāšanas līdzekļu izmaksas ir lielākas nekā ieguvums. Arī slaukšanas zāles agregāti nodilst straujāk.
Pirmā slaukšana ir trijos naktī, otrā trijos dienā. Pagriežot pulksteni uz ziemas laiku, mēģināju slaukšanas laiku novirzīt vēlāk, bet sievas kaut kā nemanāmi atgriezās atpakaļ.
– Govis iet ganībās?
– Govis iet pastaigāties katru dienu. Visu gadu apmēram divas stundas dienā. Kamēr tās ārā, es ar traktoru iztīru fermu. Arī ziemā. Vienīgi, kad bija –33 grādu sals, tad atstāju kūtī.
– Cik bieži veterinārārsts iebrauc?
– Viņš jau vairāk kā sēklotājs darbojas. Nagus griežam paši divas reizes gadā. Labāk pašam savas stelles un nazis, lai neievazā no citiem ganāmpulkiem slimības. Piena triekas ganāmpulkā nav, jo es visu gadu dodu melasi. Tā nopirkta Lietuvā, lai pietiek gadam. Govij dodu puskilogramu melases katru dienu. Pirms tam devu glicerolu, bet melase ir labāka.
– Kāds ir vidējais govs mūžs? No kāda izslaukuma sākat brāķēt?
– Vidēji trīs četras laktācijas. Brāķēju tad, ja govij ir kāds defekts. Lielā barā jau nevar ucināties. Kādreiz jau man arī bija žēl, bet katrā barā ir savs barvedis, tas vienalga to vārgākos izstumj ārā. Izdevumi par ārstēšanu arī ir lieli, un pēc kāda laika govs tāpat ir jābrāķē. Jaunie nāk vietā, nav ko žēlot. Teles es citiem nepārdodu, paturu ganāmpulka atražošanai.
