“Man ir bail par atsevišķiem uzņēmumiem.” Šolks uzsver, ka pienrūpnieki cer uz valsts atbalstu 25
Sandra Dieziņa, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
To sarunā ar “Latvijas Biznesu” norāda Latvijas Piensaimnieku centrālās savienības (LPCS) valdes priekšsēdētājs Jānis Šolks.
“Man ir bail par atsevišķiem uzņēmumiem, kas nonākuši grūtībās. Mazos piensaimniekus notiekošais skāris dramatiski, viņi nespēj norēķināties nedz ar piegādātājiem, nedz valsti. Vienlaikus mazumtirgotāji viņus neņem vērā, tādēļ nav iespējama cenu palielināšana, kas atbilstu situācijai,” to izklāsta Šolks.
Problēmas pamatā, pēc Šolka teiktā, ir vairāku apstākļu kopums. Pirmkārt, energoresursu – gāzes un elektrības – cenas ir 2,3–2,4 reizes augstākas nekā gadu iepriekš. Otrkārt, inflācija ietekmējusi graudu un lopbarības cenas un dzen strupceļā piena ražotājus, kas meklē iespējas paaugstināt cenu.
Pagaidām piena iepirkuma cena Latvijā mainījusies nedaudz – šī gada janvārī tā bija 29 centi par kilogramu, bet septembrī – 32,5 centi, taču Šolks domā, ka īstā aina būs redzama novembrī un decembrī, kad paredzams cenu kāpums.
Visbeidzot, pēdējā problēmas šķautne ir tā, ka aktivizējušies citu valstu, tostarp poļu un lietuviešu, piena uzpircēji, kas par vienu kilogramu piena sola maksāt gandrīz 40 centus.
LPCS vadītājs nesaprot, kāpēc pārtikas rūpnieki, to skaitā piena produktu ražotāji, ir izslēgti no valsts atbalsta programmas. “Tas ir absurds, ka dažas nozares tiek atbalstītas, bet pārtikas nozare ne.
Neviens nav iedziļinājies, kādas ir nozares problēmas, kā veidojas naudas plūsmas, kas notiek ar banku aktivitātēm. Iepriekšējā atbalsta kārtā pieļāva atliktos maksājumus, bet tagad par to nerunā.
Visu sarežģī arī tas, ka pārtikas nozare ir specifiska, te nevar procesus ātri apturēt,” skaidro pienrūpnieku pārstāvis.
Pašlaik daļai uzņēmumu apgrozījums saražotās produkcijas tonnās ir ievērojami sarucis, bet apgrozījums naudas izteiksmē palicis tāds pats, jo cenas mainījušās.
Varētu rasties jautājums, kāpēc atbalsts būtu jāpiešķir tieši piena pārstrādei, nevis ražošanai.
Tāpēc, atbild Šolks, ka katru dienu gandrīz 1000 t piena tiek izvestas ārpus valsts un šis apjoms nebūtu jākompensē. Izeja no situācijas būtu atbalsta piešķiršana piena pārstrādei energoresursu un piena iepirkuma cenas daļējai kompensācijai. Tas ļautu piena piegādātājiem maksāt atbilstošu cenu par piegādāto pienu.
Šāds atbalsts īstermiņā ļautu saglabāt nozares asinsriti, nodrošinātu stabilitāti gan pārstrādātājiem, gan piegādātājiem ar cerību šo grūto situāciju pārvarēt. Šolks lēš, ka nepieciešamā kompensācija būtu pieci eirocenti par katru piena kilogramu jeb 50 eiro par katru tonnu piena.
Šāda shēma būtu jāievieš uz vairākiem mēnešiem, lai uzņēmumi varētu pārlaist ziemu un tas būtu drošības spilvens visai nozarei. Šobrīd neesot iespējams pacelt cenas tā, lai produktu cenas veikalos atbilstu resursu cenu pieaugumam. Spiediens uz ražotājiem īpaši jūtams pēc jauna veikalu tīkla ienākšanas Latvijā.
“Nezinu nevienu piena pārstrādes uzņēmumu, kas operatīvās bilances līmenī kopš jūlija strādātu ar peļņu. Tādu nav, visi strādājam ar zaudējumiem. Nav sviru, kas mums palīdzētu izdzīvot. Tas iespējams vienīgi ar valsts atbalstu,” vērtē pienrūpnieku pārstāvis.
LPCS jau nosūtījusi vēstuli premjeram Krišjānim Kariņam un citām valsts amatpersonām, aicinot pārskatīt noteikumus par apgrozāmo līdzekļu grantu ārkārtas situācijas laikā ietekmētajiem uzņēmumiem.
Pilnīgi pretējās domās par to, kurp būtu jāvirza atbalsts, ir piena ražotāji, kas īpaši nepārsteidz. ZS “Mežacīruļi” saimnieks Juris Cīrulis uzskata, ka atbalsts būtu jāmaksā zemniekiem piena ražotājiem.
“Ja dos atbalstu primārajam ražotājam, tad arī sekundārais pie tā tiks. Pārstrāde ir modernizējusies, ražo un nav skaidrs, kāpēc viņiem būtu nepieciešams atbalsts,” tā uzskata “Mežacīruļu” saimnieks.
Jāatgādina, ka Valsts kontroles revīzija šī gada pavasarī secināja, ka atbalstīto lauksaimniecības nozaru ieņēmumu faktiskais samazinājums nebija tik liels, kā Zemkopības ministrijas sākotnēji prognozētais.
Līdz ar to secināts, ka atbalsta maksājumi no valsts budžeta ne tikai kompensēja nozaru ieņēmumu samazinājumu, bet atsevišķām lauksaimniecības nozarēm pat palielināja ieņēmumus salīdzinājumā ar attiecīgiem iepriekšējo gadu periodiem.
Pēc revidentu aplēsēm valsts atbalsts piena lopkopības nozarē par vismaz 7,3 miljoniem eiro pārsniedza ieņēmumu samazinājuma apjomu.
Šiem Valsts kontroles secinājumiem nozare gan nepiekrita, apgalvojot, ka atbalsts nācis pašā laikā.
Līdzīga situācija arī lopkopībā – lopkopjiem par piena govīm, gaļas liellopiem un nobarojamām cūkām bija plānots atbalsts 19 miljonu eiro apmērā, bet reāli atbalstā tika izmaksāti 26 miljoni.
