Pieņemt, ka esam dažādi. Saruna ar Kristīni Kārkli 1
Vasaras skaistākajā laikā dziedātāja KRISTĪNE KĀRKLE kopā ar grupu “Raxtu raxti” būs atgriezusies no Eiropas Latviešu 2. kultūras svētkiem Dublinā un 20. jūnijā muzicēs Mazmežotnes muižā.
Tā kā Kristīne Kārkle, privātajā dzīvē Kalniņa, ir ne tikai dziedātāja un mūziķe, bet ieguvusi arī grādu etnomuzikoloģijā, izmantoju šo ieganstu, lai aicinātu viņu uz sarunu ne tikai par muzicēšanu vai koncertu Mazmežotnē, bet arī par dziļākiem latviskās identitātes jautājumiem, mūsu vēlmi visu klasificēt un visbeidzot – par saulgriežiem un to enerģētiku.
– Eiropas Latviešu kultūras svētki notiks otro reizi. Vai piedalījāties arī pirmajos vai šī būs pirmā reize?
Kristīne Kārkle: – Mēs ar “Raxtu raxtiem” bijām Eiropas Latviešu kultūras svētkos Briselē pirms vairākiem gadiem. Toreiz arī spēlējām pavadījumu, savu mūziku, piespēlējām dejām un arī noslēguma ballītē.
– Cik daudz starp klausītājiem Briselē bija vietējo, cik latviešu?
– Pārsteidzoši daudz cilvēku nāca un ar interesi skatījās, jo viņiem redzēt tik daudz cilvēku tautastērpos ir gana neparasti. Mēs esam pieraduši, jo Latvijā ir diezgan daudz festivālu, tāpat cilvēki tautastērpus uzvelk gan 4. maijā, gan 18. novembrī, tiek rīkots pat tautastērpu gājiens. Turpretī citur Eiropā ir tikai dažas valstis, kur tautastērpi vēl populāri. Mēs bijām patīkami pārsteigti, cik daudz cilvēku, kas gāja garām, piestāja paskatīties un palika arī uz koncertu, Ceru, ka Īrijā būs līdzīgi.
– Esat daudz koncertējusi ārzemēs. Vai sanācis vairāk muzicēt citu tautību klausītājiem vai ārzemēs dzīvojošajiem latviešiem?
– Kamēr vēl biju aktīvāka folkloras kustībā, sanāca vairāk braukt uz folkloras festivāliem dažādās valstīs. Pēdējos gados šie ceļojumi bijuši vairāk saistīti ar latviešiem.
Patīkami aizbraukt, paskatīties, kā cilvēki kopj savu kultūru, reizēm pat aktīvāk nekā mēs šeit.
Tas ir interesanti, un vienmēr ar patīkamu sajūtu var braukt mājās, ka ir vēl cilvēki, kurus interesē viss latviskais.
– Iespējams, ar kultūras kopšanu ir līdzīgi kā ar ceļošanu – vienmēr gribas aizbraukt un apskatīt citas zemes, jo šķiet, ka Latvija jau tepat apkārt vien ir, tai pietiks laika…
– Kaut kādā ziņā tam var piekrist, bet, ja pats savu kultūru nekopsi, tad arī nekas nenotiks. Tāpat kā ģimenē – var jau tāpat dzīvot, viss it kā notiek, bet, ja attiecības apzināti neveido, tad arī plūsti pa straumi. Tas ir identitātes jautājums, par ko ikdienā jādomā, ja negribi saplūst ar masu, ja gribi būt šeit, piederīgs zemei, kultūrai. Nav jau noteikti visiem tautastērps jāģērbj, katram ir sava izvēle. Man ļoti patīk ārzemju latviešos, ka viņi ir zinoši par Latvijas norisēm – ne tikai par politiku, arī kultūru, dzīvo visam līdzi. Pašplūsmā neko nedrīkst aizlaist, tad vienā brīdī vari attapties, ka tev nekā vairs nav.
Mēs arī nesen ar ģimeni un draugiem atsākām svinēt saulgriežus 21. jūnijā. Bērnībā svinējām, tad sākās muzicēšanas laiks, kad svētkos braucu un spēlēju. Protams, tā ir mana profesija un man patīk, un kādas dziesmas jau mēs katru gadu saulgriežos nodziedājām, bet ir vesels tradīciju slānis, kas, ja to gadu no gada neatdzīvini, sāk pazust.
Tā arī ir atbilde – ja tu neiesaisties, neuzturi tradīciju pastāvīgi, tad no tās arvien vairāk pazūd, un pēc tam ir ļoti grūti restaurēt.
– Jūs man izņēmāt jautājumu no mutes – grasījos jautāt, vai svinat saulgriežus vai Jāņus…
– Viss tas laiks jau ir viena liela svinēšana, un arī spēlēšana koncertos ir svinēšana. Man tikpat kā nekad nav bijis tā, ka es brauktu uz spēlēšanu kā darbu. Tas ir mans hobijs, man tas patīk, bet, jā, 21. jūniju esam izņēmuši no darba grafikiem un veltām to draugiem un ģimenei.
– Tad jau Mazmežotnes muižā sanāks tāda kā ielīgošana. Ko dziedāsiet? Ko jaunu, dziesmas no albumiem vai Jāņu dziesmas?
– Dziedāsim jau arī kaut ko no albumiem, to mums daudz, bet centrālā tēma būs Jāņi. Citā gada laikā Jāņu dziesmas nav tik aktuālas kā tagad, nu varam tās izvilkt laukā un uzdziedāt.
– Pastāstiet man, nespeciālistei, kas tad īsti ir “Raxtu raxti” – pozicionējat sevi kā latviešu mūsdienu tautas mūzikas apvienību, turpat līdzās arī etnomūzika, folks, postfolks – kā to var un vai maz vajag nošķirt?
– Vēl nesen par šo tēmu grupā runājām, ka mēs gribam stāvēt ārpus likšanām kastītēs. Šī doma mani aizķēra, kad nu jau pirms vairāk nekā desmit gadiem bija projekts kopā ar gruzīnu etnodžeza grupu – nevar ielikt mūziku rāmī, jo mūzika ir tava sirdsbalss, kas runā; šodien tā var runāt tā, rīt – mazliet atšķirīgi. Tā ir mūzika, kuru paši radām, paužam, nododam klausītājiem.
Dzīve iet, sajūtas mainās, bērniem dzimstot, pašiem nobriestot, mainās, kā tu dzirdi, kā radi.
Tā ir tava būtība, kas neatbilst kādiem rāmjiem, tāpēc nekad neesam tos likuši un neliksim.
Un kā klasificēt Imanta Kalniņa dziesmas? Tām ir dzejnieku vārdi, Imanta Kalniņa mūzika, un mēs paši ar savām aranžijām, instrumentiem tās darām tuvākas tautai. Es teiktu, ka Imanta Kalniņa mūzika arī ir tautas mūzika, jo tā ir tautai svarīga, patīk, to dzied mājās un svētkos.
Vēl viens pārbaudījums ir laiks. Ir ļoti daudz kompozīciju, kuras tiek radītas, pazūd, bet ir daļa mūzikas, kas dzīvo līdzi laikam, izejot cauri dažādiem stiliem, pārdzīvojot dažādas vēsmas. Lai kā mainās paaudzes, lai kādus līkločus iet vēsture – mūzika tai iet līdzi.
– Reiz intervijā sacījāt par tautas tradīciju apmēram tā, ka tas, ko mēs šobrīd uztveram kā stingru tradīciju, pirms tūkstoš gadiem, visticamāk, nepastāvēja.
– Mēs nezinām, kā bija pirms tūkstoš gadiem, varam tikai izteikt minējumus. Nebūs etnomuzikologam īsti profesionāli tā teikt, bet katru dziesmu kāds ir radījis, tauta nesapulcējās un kopīgi neuzrakstīja tautasdziesmas. Tādēļ arī Imanta Kalniņa “Karsta mana jauna dziesma” ir, protams, viņa radīta, bet pēc simt vai divsimt gadiem to varbūt uztvers kā tautasdziesmu. Tāpat kā, piemēram, Ilga Reizniece – viņa “Iļģiem” sacerējusi tik daudz dziesmu, zem kurām pati vairs neparakstās. Ir bijuši gadījumi, kad es dziedu kādu dziesmu un esmu pārliecināta, ka tā ir tautasdziesma, bet nē, tā ir Ilgas Reiznieces dziesma…
Tā arī ir tā atbilde, ka nevajag likt rāmī: kas ir, kas nav tautasdziesma, pārbaudīs laiks – vai tā iesakņojas latviskajā sajūtā vai ne.
Arī tagad, braucot pie teicējiem, viņi dzied ne jau tikai tautasdziesmas, parādās arī kāda ziņģīte. Mūzika ir izpausme tam, kas palīdz dzīvot, – ieliekam mēs to kādā skapītī vai ne, ja tā palīdz dzīvot, tad arī pati dzīvos.
– Nākat no katoļticīgas dzimtas. Esmu pamanījusi, ka tautiskais ar katolisko tradīciju sadzīvo labāk nekā ar protestantisko…
– Ļoti labi sadzīvo. Kad mācījos etnomuzikologos, mums tieši tā arī stāstīja – protestanti visu pagānisko noliedza, bet katoļi bija gudrāki – viņi iefiltrējās starp tautas tradīcijām un tad mēģināja pietuvināt latviešu tēlus savējiem, latviešu svētkus saviem svētkiem. Tā viss savijas.
Man liekas, sadzīvo arī tāpēc, ka kristīgajā baznīcā un tautiskajā dzīvesziņā ir daudz līdzīgu dzīvei svarīgu nosacījumu.
Tie paši baušļi: latviešu folklorā aprakstītas vērtības, dzīvesziņa, kā jāizturas ģimenē, kā jāveido attiecības, tāpat arī kristīgajā kultūrā. Ja proti atsijāt galveno – ko nozīmē būt labam cilvēkam un veidot sev apkārt harmonisku pasauli –, tad es neredzu nekādas problēmas sadzīvot. Arī savā apkārtnē nekad neesmu redzējusi problēmas, Latgalē daudzi mācītāji iesaistīti folkloras kustībā. Drīz vēlreiz rādīs koncertuzvedumu “Latgales gredzens”, un arī tajā uz skatuves būs gan tautas mūziķi, gan mācītāji, gan Latvijas Radio koris.
Es domāju, tā ir tolerance vienam pret otru, pieņemt, ka esam dažādi. Dievs katram iedevis dzīvi, un tas, kā mēs katrs sevi pilnveidojam, ir mūsu pašu izvēle. Viens sēž zem ozola, otrs iet baznīcā; es cienu tevi, un tu cieni mani, un tie daži, kas ir nemierā, – es pieņemu, ka viņi ir nemierā paši ar sevi.
– Lai neaizietu pavisam dziļi teoloģijā, uzdošu personiskāku jautājumu: pati kopā ar brāli un māsu uzaugāt mammas vadītajā folkloras kopā “Ceiruleitis”. Tagad dziedat vairākās muzikālās apvienībās, bet tās ir profesionālas, tas nozīmē, ka jūsu bērni īsti neaug folkloras tradīcijā. Vai viņus tā interesē?
– Es uzaugusi tradīcijā ne jau tādēļ, ka to pati gribēju vai izvēlējos, bet tādēļ, ka mamma mūs tā audzināja. Paldies viņai, ka man bija šāda iespēja, bet tā nebija mana izvēle, citi izauguši tikpat labi cilvēki ar citām izvēlēm. Tāpēc bērniem necenšos uzspiest, ka šis vai tas ir obligāti.
Nevar arī teikt, ka viņi neaug tradīcijā, kaut gan, protams, es uzaugu laukos, viņiem tā ir Rīga, pilsētvide, bet tomēr – tikko manam mazākajam bērniņam bija latviskās krustabas. Vecākajiem katram ir savs tautastērps, viņiem likās pilnīgi dabiski vilkt tautastērpu, piedalīties māsas krustabās, viņi neprašņāja, kāpēc tā, viņiem tas nešķita dīvaini
Protams, šī izjūta transformējas, nav tik padziļināta kā manā bērnībā, bet laiks iet, un, es domāju, viņi paši sajutīs, vai gribēs šo jomu pētīt padziļināti. Varbūt kāds no viņiem folklorai pievērsīsies 20 gadu vecumā. Esmu daudz domājusi par pasaules lietu kārtību, un man šķiet – svarīgi, lai tu izaudz par laimīgu, veiksmīgu cilvēku, lai vari nodzīvot savu dzīvīti laimīgi, veiksmīgi sevi realizēt, lai kurā jomā tas būtu.
– Jums ir Krustpils puses tautastērps. Bērniem arī?
– Jā, protams! Mana mamma joprojām ir folkloras kustībā iekšā, tādēļ tās puses tautastērpa sagādāšana ir vienkāršāka. Vīram senči nāk no Piebalgas un Embūtes. Kā tad izlemt, kādu tautastērpu bērnam šūt – Krustpils, Embūtes vai Pie-balgas? Izaugs, sajutīs, kur ir piederīgs, un uztaisīs savus tautastērpus. Patlaban viņi ir pie mammas.
