Pienākumu nasta kļuvusi krietni smagāka: kā novērst draudus Afganistānai kļūt par vietu, kur gatavo teroraktus? 9
Uldis Šmits, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados latviešiem, tāpat kā pārējiem PSRS karaklausībai pakļautajiem, pastāvēja visas iespējas nonākt Afganistānā, lai tur pildītu “internacionālo pienākumu”.
Vēlāk neatkarību atguvušās Latvijas iesaistīšanās šajā Centrālāzijas zemē bija saistīta ar Ziemeļatlantijas līguma organizācijas jeb NATO militārajām un Eiropas Savienības civilajām misijām.
Tagad arī šī lappuse ir pāršķirta. Naktī uz 31. augustu tika pabeigta amerikāņu karavīru izvešana, kas vismaz pagaidām pieliek punktu Rietumu politiskajai klātbūtnei.
Taču pienākumu nasta paliek, tā pat kļuvusi krietni smagāka.
Palīdzēt palīgiem
Tas pirmām kārtām ir pienākums pret Afganistānā joprojām kaut kādu iemeslu dēļ esošajiem eiropiešiem un amerikāņiem. Arī pret daudziem afgāņiem.
“Mērķis ir palīdzēt tiem, kuri palīdzēja mums un ir pakļauti talibu vajāšanai, bet ne akceptēt imigrāciju, kas nav kontrolēta,” tā otrdien pēc ES iekšlietu ministru sanāksmes rezumēja Francijas ministrs Žeralds Darmanēns.
Konkrētajā gadījumā NATO, ES, diplomātiskās vai citas darbības ietvaros Francija piesaistīja (algoja) vairākus simtus afgāņu, kuriem un kuru ģimenes locekļiem minētā palīdzība būtu jāsniedz vai jau ir sniegta, turklāt Elizejas pils nostāja paredz, ka patvērums piešķirams, piemēram, māksliniekiem, žurnālistiem un pilsoniskās sabiedrības aktīvistiem un īpaši aktīvistēm, ko talibu režīms sliecas iznīcināt. Līdzīgas nostādnes pauž Vācija un vēl dažas valstis.
Latvija, cik zināms, līdz šim uzņēmusi divas ģimenes, kuru piederīgie strādāja līgumdarbos Eiropas Civilās aizsardzības un humānās palīdzības operāciju ģenerāldirektorāta jeb ECHO Kabulas birojā. (ECHO atrodas Eiropas Komisijas padotībā.) Uzņemto skaits, visticamāk, pieaugs.
ES iekšlietu ministri paziņojuši, ka rīkosies kopīgi, lai nepieļautu “plaša mēroga nelegālas migrācijas kustību atkārtošanos”.
Tāpēc Eiropas Komisijai jānāk klajā ar priekšlikumiem par Afganistānas kaimiņvalstu atbalstīšanu, kas varētu izmaksāt desmitiem miljardu eiro no ES daudzgadu budžeta attiecīgās sadaļas.
Tikmēr ANO pareģo pusmiljonu papildu afgāņu bēgļu, un tā ir situācija, ko centīsies izmantot teroristu grupējumi. Tādējādi jo steidzamāk jāstiprina Eiropas robeža un līdz ar to pilsoņu drošība.
Jānovērš draudi, lai Afganistāna atkal nepārtaptu par vietu, kur tiek gatavoti terora akti, kādus pieredzējām pirms divdesmit gadiem.
Neiespējamās misijas
Nav lieki atgādināt, ka talibu režīma gāšana 2001. gada nogalē (operācija “Enduring Freedom”) bija ASV atmaksa par uzbrukumiem Dvīņu torņiem un Pentagonam, ko 11. septembrī sarīkoja Afganistānas Islāma Emirāta paspārnē izmitinātais bin Ladena grupējums “Al Qaeda”.
Toreiz NATO pirmo reizi aktivizēja Ziemeļatlantijas līguma 5. pantu, un jau decembrī Afganistānā izvietojās “Starptautiskās drošības atbalsta spēki” jeb ISAF (International Security Assistance Force).
Latvija tajos iesaistījās 2003. gada sākumā un piedalījās līdz pat 2014. gadam, kad formāli tika pasludinātas kara beigas, kaut gan karadarbība nemitējās.
ISAF pulcēja daudzas valstis, tai skaitā gandrīz visas Eiropas Savienības dalībvalstis, kuras piedalījās arī 2015. gadā uzsāktajā NATO misijā “Resolute Support”, lai apmācītu un pielāgotu mūsdienu prasībām Afganistānas armiju. Pati ES gādāja par policijas atbalsta misiju “EUPOL Afganistan”.
Līdztekus Kabula dažādām vajadzībām saņēma milzu naudas summas – aplēsts, ka ASV divdesmit gados Afganistānā izsējušas 2,3 triljonus dolāru.
Tiesa, tur radās pilsoniskās sabiedrības iedīgļi, sievietēm pavērās iespēja izglītoties, strādāt un ieņemt amatus valsts pārvaldē, taču arī šie pieticīgie ieguvumi tagad ir apdraudēti.
Varu atguvušie talibi gan sola neizvērst represijas un ievērot cilvēktiesības. Kādas nu tās ir šariata izpratnē… Jo islāma fundamentālistu pārvaldītajai Afganistānai tāpat nepieciešama finansiāla, tehniska un cita veida starptautiska palīdzība.
Minētajā kontekstā uzlūkojams arī solījums izskaust opija magoņu audzēšanu un narkotiku kontrabandu, kas nav izdevies ne agrākajām korumpētajām valdībām, ne amerikāņiem, ne pašiem talibiem, kuri deviņdesmitajos gados ievāca bagātīgus meslus no ražotājiem un kontrabandistiem, bet viņu mēģinājums ap gadsimtu miju ieviest šajā jomā islāmisku kārtību un rūpalu aizliegt izgāzās.
Līdzīgi kā vēlāk Vašingtonas ieguldītie pūliņi, lai liktu afgāņiem magoņu vietā audzēt safrānu vai kviešus. Pēc ANO Narkotiku un noziedzības novēršanas biroja aptuveniem datiem, Afganistāna šobrīd piegādā izejvielas 80 vai 90 procentiem no pasaules melnajos tirgos laistā heroīna, un liela daļa, protams, nonāk Eiropā.
Nauda – vienīgā svira?
Rietumos lauza galvas, kā izturēties pret Kabulas saimniekiem, un vēro norises Afganistānas kaimiņos. Iepriekš afgāņi ir migrējuši galvenokārt uz Pakistānu un Irānu, bet jaunie ceļi, iespējams, vairāk vedīs uz pēcpadomju Centrālāziju.
ES augstais pārstāvis ārlietās Žuzeps Borels nesen intervijā “Corriere della Sera” ieskicēja varbūtēju tuvākās nākotnes ainu, kad “afgāņi, kuri bēg, neierodas tūlīt Romā, bet, ticamāk, Taškentā”, tāpēc “jāsniedz atbalsts valstīm pirmajā līnijā”.
Eiropas Komisijas priekšsēdētāja Urzula fon der Leiena G7 ārkārtas sanāksmē pavēstīja, ka šogad humānās palīdzības apjoms minētajām valstīm būs četrkārt lielāks par sākotnēji plānoto un sasniegs 200 miljonus eiro.
Savukārt Afganistānas attīstības programmām atvēlētie 1,2 miljardi eiro ir iesaldēti, bet var tikt atbloķēti, ja Brisele iegūs pārliecinošus pierādījumus un garantijas par cilvēktiesību un pirmām kārtām sieviešu tiesību ievērošanu.
Tāpat iesaldēti Starptautiskā valūtas fonda un Pasaules bankas naudas piešķīrumi.
Notikumi Afganistānā ir vēl viens iemesls, lai ES vadītāji dzīvāk apspriestu ne tikai patvēruma sistēmas reformu, bet arī Kopējo drošības un aizsardzības politiku.
Viedokļi
Ilva Johansone, ES iekšlietu komisāre: “Vēl neredzam afgāņu ievērojamu pieplūdumu kaimiņvalstīs, bet mēs nezinām, kas notiks tuvākajā nedēļā vai mēnesī, un mums jāgatavojas dažādiem scenārijiem. Labākais veids, kā izvairīties no migrācijas krīzes, ir izvairīšanās no humanitārās krīzes.”
Alešs Hojss, ES prezidējošās valsts Slovēnijas iekšlietu ministrs: “ES joprojām ir apņēmusies atbalstīt neaizsargātus afgāņus, jo īpaši sievietes un bērnus, gan Afganistānā, gan reģionā. Tajā pašā laikā mēs esam apņēmušies novērst to, ka kontrabandisti un cilvēku tirgotāji izmanto šo smago situāciju, tāpēc koordinējam savu reakciju uz jebkādām nelikumīgām migrācijas kustībām un aizsargājam ES ārējās robežas.”
Marija Golubeva, Latvijas iekšlietu ministre: “Neskatoties uz to, ka primāri potenciālās migrācijas plūsmas varētu virzīties uz ES robežām dienvidos, nedrīkst aizmirst arī par ES austrumu robežas stiprināšanu, īpaši ievērojot pašlaik notiekošo Baltkrievijas īstenoto hibrīdoperāciju pret Latviju, Lietuvu un Poliju. Nepieciešams novērst jebkādus mēģinājumus izmantot migrācijas plūsmas kā politiskās ietekmes instrumentus.”
