Pienākumā pārvērsts bērnu (ne)lasīšanas stress! Rožukalne recenzē “Literatūre/Sākumskola” 11
Anda Rožukalne, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
“Literatūre/Sākumskola” ir 15 minūšu garš mēģinājums pastāstīt skolas bērniem, cik forši ir lasīt, cik aizraujoši ir latviešu rakstnieki. Tas ir stundas ceturksnis, kurā lemts atbildēt uz pāris desmitgades nerimstošu globālo stresu – ko darīt, lai bērni lasītu grāmatas! Raidījuma varoņi ir četri mazliet mulstoši, ļoti pieklājīgi un paklausīgi skolēni. To vada pieaugušo “Literatūres” idejas autore Marta Selecka un viņas kolēģis projektā Gustavs Terzens. Jaunais “LTV1” svētdienas rītu raidījums ir arī mācību materiāls skolēniem, paredzēts skolotāju darba atvieglošanai. Vai tas veicina lasīšanu? Vai tas iepazīstina ar mūsdienu rakstniekiem? Paskatīsimies!
Nebeidzama aprūpe
Raidījumā visa ir ļoti daudz. Lai tas taptu, visticamāk, bija nepieciešamas vairākas producēšanas nedēļas un garas stundas tā uzņemšanai. Pirmais laidiens veltīts bērnu rakstniecei Luīzei Pastorei, kuras citu grāmatu vidū ir mākslas detektīvu sērija ar brīnišķīgām idejām un tēliem. Stāstījumā grāmatas formātā izcelta mākslas darba un mākslinieka personības unikalitāte, kura jāatklāj detalizētā izziņas, meklējumu un šaubu procesā, kas raksturīgs detektīva darbam.
Jaunajā un ilgi gaidītajā TV formātā bērniem izvēlēts Pastores varonis mākslinieks Voldemārs Irbe, kurš pasniegts kā neparasta personība, pirmkārt izceļot viņa ārējo izskatu un mūžam basās kājas.
Raidījumā pēc sarunām par Irbi un viņa gleznas motīva meklēšanas piedalās arī kāds mākslinieks Laimonis Akmens, kas “netīšām” tiek satikts stacijas tunelī. Viņš īsā laikā uzglezno it kā Irbes darbam līdzīgu bildi, kuras pamatā ir bērnu atstāstījums par tās saturu – tramvajs, sarkana baznīca, ziema. Kā balva par bērnu pūlēm raidījumā ierodas arī rakstniece Luīze Pastore, lai mazliet pastāstītu, kā un kāpēc top viņas grāmatas bērniem. Beigās vajadzētu būt kulminācijai, kad bērni, tāpat kā Pastores grāmatās, nokļūst pasaulē, kas paslēpta aiz gleznas. Rezultāts ir dzīvs attēls, kura varoņu lomās nonāk raidījuma dalībnieki, bet video redzama improvizēta bērnu ballīte ar pārģērbtiem un nogrimētiem raidījuma dalībniekiem.
Raidījuma problēma nav fragmentārisms, dažādas vides, situācijas un personas, kuras nākas iepazīt un aptvert, bet pieaugušo raidījuma veidotāju čaklums. Vadītāji ir iesaistoši, saprotoši, iedrošinoši. Savukārt viņu kolēģi, raidījuma radītāji, par visu padomājuši, visu sarūpējuši, neatstājot nekādu iespēju bērniem patiesi ieinteresēties par grāmatām, pašiem kaut ko padomāt, uzdot savus jautājumus, veidot savas asociācijas. Pirmais raidījums ir kā brīvdiena ar ģimenē neesošu vecāku – tiek piedāvātas visas iespējamās izklaides, seko saldējums, tam virsū uzbērtas saldas dražejas un beigās vēl pāri uzlieta šokolāde.
Bērni, jums uzdevums! Atkal?
Es pieļauju, ka it kā rotaļāšanās, rakstnieka vārda un viņa grāmatas varoņa iekļaušana raidījumā nozīmē, ka raidījumā dzirdētie jaunie vārdi (rakstnieka un viņa grāmatas vārds) varētu izraisīt bērnos interesi, rosināt meklēt grāmatu un iepazīt arī rakstnieku. Tā piepildītos mērķis – aizvest lasītāju pie viņam paredzētās grāmatas, veidojot ciešu saikni ar stāstu un attīstot paradumu lasīt. Es ceru, ka tā patiesi notiks un prasmīgi skolotāji, bērniem to nemanot, izmantos šo metodisko materiālu lasīšanas un intereses par lasīšanu veicināšanai.
Tomēr, pirms esam pietuvojušies ideālajai pasaulei, kurā visi bērni aizrautīgi lasa, tā attīstot savu vārdu krājumu, teksta izpratni un domāšanu, ir tikai raidījums, kas cenšas izdomāt uzdevumus bērniem, runāt par bērnu grāmatām un rakstniekiem, gandrīz nepieminot lasīšanu.
“Literatūre/Sākumskola” ir kā atrakciju parka pilsētas versija, kurā ļoti profesionāli izklaidētāji piedāvā vienu pārsteigumu pēc otra, nedodot ne mazāko iespēju padomāt, iedomāties, pasapņot, tātad veidot to savu, vienīgo ar grāmatu un tās varoņiem kopīgo pasauli, bez kuras daiļliteratūras lasīšana nav iespējama. Bērni tiek vesti no viena uzdevuma pie otra, pieauguši cilvēki smagi strādā, lai izklaide kā uzdevums izdotos. No bērniem mēs nedzirdam neko citu kā visnotaļ pareizas atbildes. Labāks šajā ziņā ir otrais raidījums, kurā ornitologs Viesturs Ķerus ir izdomājis ceļojumu gar Mārupīti un putnu iepazīšanas izaicinājumus, kura pamatā ir viņa grāmata “Meža meitene Maija”. Tajā bērniem ir lielākas iespējas pašiem domāt, kaut ko darīt.
Kad tiks pieminēta lasīšana?
Raidījumā notiek pilnīgi pretējas lietas tam, ko dod lasīšana. Iztēle tiek apklusināta, nevis rosināta. Jau pašā raidījuma sākumā bērniem, kuri piekrituši piedalīties, tiek skaidri pateikts, ka viņiem būs jāpilda uzdevumi un, ja viss tiks kārtīgi un pareizi izdarīts, būs tikšanās ar rakstnieku. Sākas uzdevumu virkne.
Vai es redzēju aizrautību? Vai bija interese? Vai es redzēju kaut mazliet prieka? Vai raidījumā bija vieta draiskulībām? Vai dzirdējām literāru anekdoti, paradoksu, kas apvieno grāmatu un dzīvi? Šaubos. Raidījums, kas varēja kļūt par spēli, kurā mesties atkal un atkal, kļuva par uzdevumu virkni, par šķēršļu joslu, kurā nedrīkst novirzīties vai kļūdīties, jo visi to redz. Prieks, atklājums ar uzdevumu palīdzību kļuva par pienākumu. Tā raidījumā tika nostiprināts “vecās” skolas princips, kurā skolotājam (šoreiz rūpīgiem un pagurušiem vadītājiem) ir absolūtā vara un skolēni grib saprast, ko no viņiem sagaida, lai tiktu tālāk nākamajā līmenī.
Kāpēc jābaidās no lasīšanas? Kas būtu noticis, ja bērni pirms piedalīšanās raidījumā būtu lasījuši, būtu atklājuši kādu jaunu vārdu, kādu nezināmu pasauli? Tad raidījumā viņi varētu meklēt šo pasauli reālajā dzīvē, izstāstīt, uzzīmēt, pārdomāt, kā konkrēti vārdi aizved pie tēliem. Viņi varētu iedomāties rakstnieku un pēc tam viņu satikt, lai iepazītu savu priekšstatu un realitātes konfliktu. Bērni varētu izdomāt rakstnieka stāsta citu nobeigumu vai jaunu turpinājumu, atbildot uz jautājumu, kas notika pēc tam. To varētu filmēt raidījumā. Uzdevumu varētu saņemt rakstnieks, piemēram, iedomājoties, kā uzrakstīt stāstu par to, kā bērni lasa un ko iedomājas, izlasot par neparastiem varoņiem. Starp citu, par katru rakstnieku raidījumā tā arī īsti nav pastāstīts. Par lasīšanas pieredzi – arī ne.
Vārdiem ir nozīme
Pirmais raidījums sākas ar stāstu par mākslinieku Voldemāru Irbi. To nav grūti stāstīt, jo viņam ir cilvēcīga izmēra piemineklis Rīgā pie Dailes teātra. Tur var filmēt, tā mākslinieku vieglāk iedomāties. Irbe bijis pietiekami neparasts, lai daži vārdi palīdzētu viņu atcerēties, kaut vai pēc iesaukas, ko veido uzsvērta pamazināmā forma – Irbīte. Raidījumā tiek stāstīts par viņa idejām, ik pa laikam pieminot nevīžīgo izskatu. Tātad simts gadus vecu stereotipu, kas, protams, pievērš uzmanību, bet novērš no tā, kas ir izvēlētā literatūra, un vēl mazāk pasaka par to, kas ir Irbes māksla, kuru varētu iepazīt, ja vien gribētu.
Un tad, gandrīz pašā raidījuma sākumā, nāca pašas rakstnieces dots uzdevums, kas samulsināja. Vai tas bija domāts kā mūsdienu jēdzienu un priekštata par sen aizgājušu mākslinieku saplūdināšana? Nav ne jausmas. Bet bērniem bija jāuzmin, kas ir cilvēks, kam nav kur dzīvot. Bomzis, bija pareizā atbilde. Un kas dodas uz pasākumiem, lai gan nav aicināts, bet vēlas bez maksas paēst? Jā, “party” bomzis, skaidra lieta. Kāpēc Voldemārs Irbe asociēts ar bomzi, netapa skaidrs, šim vārdam mūsdienās ir negatīva, pat nicinoša nozīme.
Protams, nevar no viena īsa raidījuma par kādu rakstnieku un vienu viņa grāmatu pieprasīt pasaules glābšanu. Nevar cerēt, ka raidījums atklās aizrautīgas lasīšanas kustību. Bet vienā raidījumā var ieplānot arī mazliet vairāk brīvības tā dalībniekiem. Var ieplānot cieņu pret iztēli, ko dod lasīšana. Bērni tajā visā piedalās, lai skatītāji vēlētos ar viņiem identificēties un arī iepazīt grāmatas kopā ar to autoriem. Pēc pirmajiem “Literatūre/Sākumskola” raidījumiem rodas iespaids, ka bērni, visticamāk, ir uzzinājuši, kā top TV formāts, daudz mazākā mērā tam visam ir saikne ar intereses par lasīšanu rosināšanu – dalībniekos un skatītājos.
