“Pienāks diena, kad no traģēdijas iziesi kā jauns cilvēks”. Psihoterapeite par dzīvi ar vēzi 1
Par to, kā sadzīvot un uzvarēt krūts vēzi ne tikai fiziski, bet arī garīgi, stāsta ārste, psiholoģe, psihoterapeite un Latvijas Psihoterapeitu biedrības biedre Inna Savoņa.
Kāpēc tas notika ar mani, kā es dzīvošu tālāk, vai varēšu uzveikt slimību, vai saņemšu atbalstu no tuviniekiem? Šos jautājumus uzdod katrs, kas kaut reizi sastapies ar onkoloģisko diagnozi. Krūts vēža diagnoze ir viens no spēcīgākajiem stresa faktoriem. Daudzi pētnieki šīs diagnozes uzstādīšanu uzskata par „visspēcīgāko stresu”, „sevišķu psiholoģiskās traumas veidu, kas saistās ar spēcīgu psihes kairinājumu”, „dubulto psihisko traumu”, īpaši gadījumos, kad pastāv nepieciešamība izņemt krūts dziedzeri. Šo situāciju pasliktina arī operācijas nepieciešamība, kas maina sievietes uztveri par savu ķermeni un reizē arī seksuālo pievilcību.
Pēc ziņām par diagnozi un šoka, kas saistās ar to, lielākā daļa sieviešu piedzīvo pretrunīgas izjūtas. No vienas puses, ir nepieciešams iziet cauri smagam ārstēšanas procesam un turpināt dzīvot ģimenē, strādāt darbā, neskatoties uz sekām, bet, no otras puses, ir grūti samierināties un pieņemt kropļojošu operāciju (krūts noņemšana), kas ir milzīgs trieciens katrai sievietei.
Diagnozes apzināšanās saistās ar lielām sievietes ciešanām. Tipiski tas izpaužas kā nemiers, trauksme, kas dažreiz pāriet bailēs, pilnīgas bezcerības un dzīves bezjēdzības sajūtā vai domās par neizbēgamu ātru un mokošu nāvi. Cita veida reakcija izpaužas grūtsirdības un ļaunuma pilnā garastāvoklī. Slimnieki kļūst nomākti, aizkaitināmi, naidīgi, dažreiz bez jebkāda iemesla māc akūtas dusmu lēkmes, kuras var pavadīt agresija, kas ir vērsta pret tuvākajiem (ģimeni, kolēģiem, medicīnisko personālu).
Sievietei, kurai ir noteikts krūts vēzis, ir nepieciešams radu un draugu atbalsts, kā arī profesionāla psiholoģiska palīdzība. Ģimenes locekļi parasti baidās, ka sarunas par slimību tikai sarežģīs situāciju un vēl vairāk satrauks slimo sievieti. Patiesībā ir pilnīgi pretēji.
Problēmas izrunāšana skaļi palīdz noņemt stresu un mazina spriedzi. Ļoti svarīgi, lai tādā brīdī blakus ir cilvēks, ar kuru var dalīt šīs sāpīgās jūtas un atrast iekšējos resursus situācijas pārvarēšanai. No diagnozes uzstādīšanas brīža sieviete un viņas tuvinieki var griezties pēc palīdzības atbalsta grupās onkoloģiski slimajiem un viņu ģimenēm, kā arī saņemt individuāla konsultācijas pie psihoterapeita.
Caur dusmām un depresiju līdz slimības pieņemšanai un uzveikšanai?
Sieviete nonāk līdz slimības pieņemšanai caur noliegšanu, dusmu, kaulēšanās un depresijas stadijām. Tikai tad aktuāls kļūst uzdevums mobilizēt visus organisma spēkus cīņai ar vēzi. Balstoties uz holistisku pieeju personībai un slimības izpratnei, var apgalvot, ka emocionālajam un domu noskaņojumam ir ļoti svarīga nozīme slimības pārvarēšanā.
Bezpalīdzības sajūta, atteikšanās no cīņas ir emocionāla reakcija, kas noved pie fizioloģiskām izmaiņām, nomācot dabisko cilvēka organisma aizsargspēju (imunitāti). Lielākais vairums uzskata, ka dziedināšana ir tas, ko dara ar mums, kad parādās dažādas veselības problēmas, bet mūsu atbildība ir tikai par ārsta apmeklējumu, kurš mūs izārstēs. Zināmā mērā tā ir, bet ne tikai. Mēs ietekmējam savu veselību ar savām idejām, jūtām un attieksmi pret dzīvi. Turklāt cilvēka organisma reakcija uz ārstēšanu ir atkarīga no ticības veiksmīgam rezultātam un uzticības ārstam.
Atšķirība starp pacientēm, kuras izveseļojas un tām, kuras to nespēj izdarīt, lielā mērā ir atkarīga no attieksmes un ticības, ka viņas spēs ietekmēt atveseļošanos. Tas ir jautājums par atveseļošanās motivāciju.
Sapratne, cik lielā mērā slimnieks var ietekmēt savu veselību un slimību, ir pirmais solis ceļā uz izveseļošanos! Pats galvenais ir dzīvotgriba! Svarīgi ir cerēt uz labāko un ticēt savām spējām uzveikt slimību!
