“Pienācis laiks vīru lomām.” Saruna ar aktieri Daini Grūbi 0
Izcilajam Dailes teātra aktierim DAINIM GRŪBEM jaunajā sezonā trīs skaistas lomas – Francijas karalis Filips viesrežisora Aleksandra Morfova iestudētajā Džeimsa Goldmena lugā “Lauva ziemā”, mācītājs Džons Heils režisores Lauras Grozas-Ķiberes iestudētajās Artūra Millera “Salemas raganās” Dailes teātrī un jauns vīrietis mūsdienu Latvijā Dāvis Avots-Avotiņš, kurš no Rīgas pārceļas uz Skaistkalniem, pieredzējušās producentu kompānijas “Platforma Filma” jaunajā seriālā “Viss pa jaunam”, kas kopš pirmdienas ik vakaru skatāms kanālā TV3.
Daini, ne vienā vien agrāk spēlētā lomā bijāt paslēpts tādā maskā, ka grūti pazīt, bet nu teātrī jums divi no iepriekšējiem pavisam atšķirīgi, turklāt vēsturiski varoņi reālpsiholoģiska stila iestudējumos. Kā pašam šķiet, cik lielā mērā jums kā aktierim tie pieguļ?
D. Grūbe: Esmu pieradis būt jauniešu lomās, kas man līdz šim arī bijušas, – Alans Strengs izrādē “Equus”, Mihaels iestudējumā “Visas viņas grāmatas”, Pīters Pens… Man ir trīsdesmit pieci gadi, vecums, kad jāpāriet no puiku uz vīriešu tēliem. Francijas karalis Filips gan arī ir septiņpadsmit gadus vecs jauneklis, taču karalis. Un tas, kam jaunajam valdniekam tajā laikā jāiziet cauri, padara viņu par tādu pašu vīru kā mācītājs Heils “Salemas raganās”, kur arī tāpat kā Anglijas galmā valda liekulība, meli un nodevība…
Un kaislības un šausmas. Artūra Millera 1953. gadā sarakstītais pasaulslavenais stāsts par raganu medību baisajiem notikumiem 17. gadsimta beigās Amerikas ciematā Salemā vēl līdz šim rada neizpratni, kā varēja nonākt tik tālu, ka it kā jau apgaismības laikmetā par it kā saistību ar sātanu tika pakārti seši vīrieši un trīspadsmit sievietes.
Mācītājs Heils, kurš arī bija iesaistīts nelaimīgo tiesāšanas prāvā, viņa domāšanas un apkārtējās situācijas dēļ man nāca krietni grūtāk nekā karalis Filips. Bet ir interesanti. Tā ir nākamā latiņa manā karjerā.
Kas, jūsu skatījumā, ir izrādes pamatvēstījums?
Pietiek laikabiedriem pasludināt kādu mācību par dogmu, vispārēju mūžīgu patiesību, un drīz vien to var sākt pierādīt ar varu un šausmām. Jebkurš citādi domājošais tiek pasludināts par ienaidnieku, tajos laikos – par raganu. Un pūļa spēks ir vājprātīgs. Tas ir tāpat kā grupu kautiņos – atliek vienam mest akmeni, un sāk velties arvien lielāka lavīna.
Jauna meitene Mērija Vorena beidzot uzdrošinās un vēlas pateikt patiesību, bet tik un tā dabū atgriezties pie meliem. Manam mācītājam Heilam neizdodas glābt nevainīgus cilvēkus no nāves. Un izrādes galvenais varonis Džons Proktors, gudrs, tiem laikiem mācīts un, cik var nojaust, turīgs vīrs, ja jau reiz baznīcai jumtu uzlicis, galu galā tiek pakārts. Par nepakļaušanos, par turēšanos pie savas patiesības.
Diemžēl vienam, pat ja tavā pusē ir patiesība, ir neiespējami nostāties pret pūli, kas slēpjas aiz vairākuma maskas.
Stāties pretī var tikai tad, ja tev ir ārkārtīgi liela, stipra un spēcīga aizmugure. Bet kādēļ tāda nerodas, lūk, jautājums, uz kuru īsti nav atbildes. Visādas valstiskas lietas tiek kārtotas aiz stūriem, kāds kaut ko un par kaut ko apsūdz, te vainu uzveļ vienam, te otram, te trešo ceļ amatā, jau zinot, ka drīz metīs lejā. Atvērti čekas maisi. Bet cik daudz tajos patiesības?
Šī asociācija izrādē ienāk prātā mirklī, kad Proktors ir gatavs nodot savu dvēseli, parakstīties par saistību ar sātanu, tā apmelojot sevi, jo ir taču jāpaliek dzīvam bērnu dēļ, bet, kad viņam liek nodot citus, galu galā izšķiras par nāvi. Tur laikam ir tā lielā robeža – vai esi nodevis citus, vai tevis dēļ salauzti citu cilvēku likteņi…
Ir cilvēki, kuri lielās intervijās apgalvo, ka nav sadarbojušies ar čeku, nav bijuši ziņotāji, neko sliktu nav izdarījuši, bet kartīte ir. Un visa sabiedrība zina, kāpēc ir, jo bez šādas “kartītes” tu nebūtu varējis tajā laikā darīt to, ko darīji, un kādas durvis un iespējas būtu bijušas slēgtas. Bet kāpēc tagad jāmelo? Nedomāju, ka tagad vajadzētu meklēt raganas, bet tiem, kuri parakstījušies uz tām kartītēm par sadarbību ar čeku, būtu jāpārdomā sava nākotne. Valstiskos amatos gan viņiem vietas vairs nav.
Kā pats skatāties uz savu varoni – kas ir jūsu mācītājs Heils?
Kaut lugas oriģinālā viņš ir vecāks, es Heilu izjūtu kā sava gadagājuma vīrieti, kurš svēti tic savai pārliecībai, viņa gadījumā – Visaugstākajam, Dievam, un līdz ar to manis spēlētais mācītājs pieļauj arī sātana esamību.
Par savu misiju Heils uztver palīdzēšanu cilvēkiem izdzīt sātanu. Viņš Salemā ierodas ar pārliecību, ka te ir kāds, kas ļaunumam kritis par upuri. Un, jā, nu Heilam ir iespēja tādā jaunības entuziasma lielā vēlmē arvien no jauna sevi pierādīt un apliecināt! Diemžēl tādā jaunības maksimālismā ļoti daudz ko neņem vērā līdz brīdim, kad jūti – nu gan savārītas diezgan lielas ziepes.
Ambiciozais un mērķtiecīgais Heils diezgan ātri nonāk pretrunās, saprotot – kaut kas te tomēr ar to sātanu nav īsti pareizi, līdz Dieva kalpā mostas sāpīga atskārsme un šausmas: kā uzreiz nepamanīju, ka patiesībā sātana ieperināšanās ir tikai fasāde, aiz kuras slēpjas cilvēciska atriebība? Pamestas jaunas meitenes vēlēšanās atgūt precēto vīru par katru cenu? Kā viņš, Heils, nav pamanījis tik šķietami vienkāršu lietu?
Nu ir jāglābj nevainīgi cilvēki, Proktors un viņa sieva, bet to izdarīt vairs nav Heila spēkos, kaut viņš savu upuru priekšā metas ceļos, lai tie piekāpjas varai, pazemo un nodod sevi, tādējādi par šo nežēlīgo cenu glābjot savu dzīvību… Bet pieņemu, ka cilvēks, kurš nav mīlējis – un mācītājs Heils tāds varētu būt –, nespēj iedomāties, ka atraidītas mīlestības radīta naida dēļ sieviete ir spējīga uz kaut ko tādu, kā pakļaut nāvei nevainīgus cilvēkus.
Varbūt patiesās raganas ir nevis apsūdzētās sievas un vīri, bet tieši jaunās ciema meitenes, baltos kā pati nevainība baleta svārciņos… Dzirdēts, ka izrādes darbība pārnesta uz mūsdienām.
Ļoti nosacīti. Par mūsdienām vedina domāt vienīgi mobilie tālruņi, ar kuriem knipsē izmisumā iedzītos cilvēkus, un meitenes, kuras pa tālruni izmisīgi lūdz vecākiem paņemt viņas no šīs drausmīgās vietas prom uz mājām.
Tikpat labi lugas vēsturiskajā laikā varētu būt iecelti daži “citāti” no mūsdienām.
Moderniem tālruņiem ir gan plusi, gan mīnusi. Man arvien biežāk šķiet, ka derētu atgriezties laikā, kad telefons bija iekārts vadā, tev bija jāpieiet pie aparāta, jāpaceļ klausule… Tad bijām vairāk brīvi. Tagad esam sasieti neesošos vados, un, nedod Dievs, ja kādam neesi atzvanījis.
Izrādē spēlē arī kādreizējā Jaunā Rīgas teātra aktrise Inga Alsiņa-Lasmane. Vai jūtat cita teātra skolu?
Mazliet. JRT iestudējumos vairāk jūt to, ka izrādi veido viss ansamblis. Dailē izrādi taisa režisors. Inga ir lieliska aktrise, labi zina, ko savā lomā vēlas pateikt. Un to jūt arī seriālā “Viss pa jaunam”, kur arī kopā filmējamies.
Pāris seriālos esat filmējies Ukrainā, abi ar Jēkabu Reini būsit galvenajās lomās seriālā “Sarkanais mežs”. “Viss pa jaunam” pirmās sērijas pirmajās sekundēs jūsu atveidotais Dāvis Avots-Avotiņš gan nešķiet visai vīrišķīgs, jo pārmet sievietei, ka tā viņu nav pamodinājusi un viņš, lūk, tāpēc nokavējis tikšanos sakarā ar svarīgāko projektu dzīvē.
Pilsētas ritma stress… Dāvis ir mērķtiecīgs, ambiciozs darbaholiķis, lielā kompānijā lielu klientu menedžeris. Taču to darbu viņam jau ir par daudz. Uz brīdi vajadzētu apstāties, bet – par vēlu. Kārtējā spriedzīte… un notiek nelaime.
Infarkts. Slimnīca, palātā blakus gultā cilvēks, kas, man šķiet, izrādās mazliet blēdīgs.
Kāpēc blēdīgs?
Pārdod par 90 tūkstošiem eiro siltumnīcu saimniecību laukos ar visiem klientu līgumiem un māju, kur esot vajadzīgs vien neliels remontiņš, bet grīdas, jumts kārtībā. Taču jau pirmajā vētras naktī Dāvim jāmeklē visi spaiņi ūdensstrūkliņām no griestiem.
Bet kas ir jumts? Dzīves sīkumi! Pusstunda, un jau salāpīts. Pats piedzīvoju cauru jumtu 31. decembrī pirms gada. Aizbraucu uz “Depo”, sakausēju visādus draņķus un līdz vasarai izvilku, pēc tam uztaisīju, kā vajag. Bet Dāvis pārceļas uz laukiem ar apņēmību – visu vai neko. Protams, viņš ir mazliet nomaldījies cilvēks, lielos darbos iegrimis līdz kaklam, nogurums sakrājies pārpārēm, un brīvdienu nav.
Lauki arī nesola vieglumu. Pēc vētras siltumnīca krāsmatās, kāds vietējais teic – jābūt lielam neveiksminiekam, lai šitā gadītos.
Bet, kā Dāvis saka, tagad tas viss ir mans! Pavisam cita sajūta, ka strādā nevis kādam, bet sev. Tieši tāpat ir mums ar maniem kompanjoniem mūsu veikalā kafejnīcā “Kadagi” Āgenskalnā Nometņu ielā 44.
Mums arī ir divi varianti – mest plinti krūmos vai iet līdz galam.
Februāra beigās vērsim kafejnīcu vaļā pa otram lāgam un ar to brīnišķīgo sajūtu, ka tas ir tavs. Viens no mums ir profesionāls pavārs, man uzticētas publicitātes lietas… Meklējam ko tādu, ar ko pilnīgi atšķirtos no citiem, kā Latvijā vēl nav.
Vai jūsu piekrišanai filmēties seriālā “Viss pa jaunam” kāda nozīme bija tam, ka to veido Andreja Ēķa un Aigara Graubas kompānija?
Tas bija viens no iemesliem. Brīnišķīga komanda – Andrejs Ēķis, Aigars Grauba, jaunie režisori Reinis Ūbelis un Zanda Seņkova. Otrkārt, spēlē aktieri, kuri citos seriālos līdz šim nav daudz redzēti. Un, treškārt, Latvijai adaptētais portugāļu scenārijs ir tieši tāds, kāds vajadzīgs seriālam – viegls, silts, dabisks un labsirdīga humora pilns.
Kas būs lielākā intriga? Dāvja attiecības ar Rīgā palikušo draudzeni un otru laukos, arī bijušo rīdzinieci, vienu no trim jaunatvērtā viesu nama īpašniecēm?
Sievietes nāk un iet! Mans varonis Dāvis ir simtprocentīgs rīdzinieks. Un kas tādam čalim sanāks laukos? Lūk, tā lielā intriga.
