Piena vietā gaļa – ērtāk un ienesīgāk. Kā “Niedrupītēs” veiksmīgi mainīja darbības profilu 0
“Mēs bijām pirmie, kas mūsu pagastā sāka darboties ar gaļas liellopu audzēšanu. Patlaban Dunavas pagastā ir septiņi gaļas liellopu ganāmpulki,” teic bioloģiskās ZS “Niedrupītes” saimnieks Juris Marcinkevičs. “Niedrupītes” izceļas ar veselīgo ganāmpulku, ik gadu Daugavas applūdinātām ganībām un saimnieka tālredzību ikdienas darbos. Juris Marcinkevičs un viņa dēls Mārcis intervijā stāsta par savas uzņēmējdarbības pieredzi un nākotnes izredzēm, kā arī sniedz valsts lauksaimniecības atbalsta politikas vērtējumu.
– Kāpēc pievērsāties gaļas liellopu audzēšanai?
Juris Marcinkevičs: – Vai vajadzēja turpināt slaukt govis? Piena cena kritās, mēsli jāstumj, dzīvnieki jābaro. Patlaban ar traktoru pusstundas laikā no rīta aizvedam uz lauku barību. Dzīvnieki visu laiku pavada ārā, ziemā uz atnešanos nāk nojumē ar aploku. Teļam ir jābūt sausumā. Vienu reizi dienā ganāmpulku pabaro, un esi brīvs. Peļņa iznāk lielāka nekā no piena govīm. No piena govs bez piebarošanas labi ja 5000 kg piena gada laikā var slaukt. Patlaban vēl vienas subsīdijas noņēma. Ja no vienas govs izaug viens bullēns, par ko var saņemt 1000 eiro, tad līdzvērtīgi no govs būtu jāslauc 5 tonnas piena. Vēl visu dienu esi piesiets pie piena govs. Mūsu gadījumā ir tikai jāskatās, vai elektriskie gani normāli strādā un vai lopi nav izbēguši no aploka. Ar kvadriciklu var apbraukt ganības, un viss.
Mums patlaban ir 120 gaļas liellopi, tostarp 55 zīdītājgovis. Apsaimniekojam 95 ha lauksaimniecības zemes, tostarp 30 ha zemes esam paņēmuši nomā.
– Kā notika pāreja no piena lopkopības uz gaļas liellopu audzēšanu?
– Piena govis līdztekus gaļas liellopu ganāmpulkam mums bija līdz 2012. gadam. Man ir veterinārfeldšera izglītība. Pēc valsts neatkarības atgūšanas darbojos sovhozā līdz tā likvidēšanai 1996. gadā. Vēlāk mātei piederošajām trīs govīm paņēmām klāt vēl pāris piena devēju. Tolaik par pienu brīžiem maksāja, brīžiem nemaksāja. Cik naudas bija, tik bija. Pakāpeniski, ap 2000. gadu, sākām govis sēklot ar gaļas šķirni. Radās krustojumi. Vēlāk iepirkām 5–10 zīdītājgovis. Sākumā no krustojumiem iegūto bullēnu pārdevām, telīti atstājām ganāmpulka paplašināšanai. Mums piena ganāmpulks izauga līdz 15 govīm. Tolaik dzīvus gaļas buļļus pārdot nevarēja kā patlaban. Pārdevām gaļā. Vedām uz Zaubi. Sākumā mums bija pieci seši buļļi. Uzpircēji pēc dzīvniekiem brauca arī pie mums uz mājām. Vēlāk audzējām buļļus līdz pusotra gada vecumam. Kad sākās eksports uz Rietumeiropu, turpinājām. Secinājām, ka labi izdodas, dzīvnieku ganāmpulkā rodas aizvien vairāk.
Patlaban ik gadu pārdodam aptuveni 50 dzīvnieku. Vienu laiku gaļas liellopus ļoti labi pirka Turcijas uzņēmēji, tad iestājās pārtraukums. Nu jau dažus mēnešus Turcijas tirgus atkal ir vaļā un cena bullēnam pārsniedz 3 eiro/kg dzīvsvarā. Pirmos šā gada martā dzimušos bullīšus pārdosim septembrī. Jāskatās pa porcijām – kad kāda grupa dzīvnieku ir sasniegusi noteiktu vecumu vai svaru, parasti aptuveni 300 kg, tad pārdodam. Lopus esam vairākiem turku uzņēmējiem pa tiešo pārdevuši, viņi ieradās pie mums saimniecībā.
Atceros, sākumā SIA Baltic Calves gadiem ilgi no mums pirka bullīšus, tos nesverot. Vienojāmies par cenu – 600 latu un viss, mašīnā iekšā. Daudzus dzīvniekus pārdodam Izsoļu namam, telītes vairāk lauku saimniekiem.
Kopš 2005. gada ar gaļas liellopiem darbojamies nopietni. Iemesls bija liellopu gaļas cenas kāpums un pieprasījums Rietumeiropā. Pie mums Latvijā nav, kas liellopa gaļu pērk par tādu cenu. Patlaban par 6–7 mēnešus vecu bullīti saņem 900–1000 eiro. Dzīvnieks dzimst martā, septembrī pārdod pirmos bullīšus. Nākamo dzīvnieku grupu – decembrī. Pēdējos audzētos lopus pārdodam nākamā gada martā. Četrās piecās reizēs iztirgojam visus dzimušos un arī brāķētos dzīvniekus.
Esam bioloģiskie saimnieki. Mums ir daudz pļavu – 30–40 ha ar zālāju šķirņu daudzveidību, par tām kādu laiku maksāja labāk nekā bioloģiskajiem saimniekiem, tāpēc no bioloģiskā saimnieka statusa kādu laiku atteicos. Patlaban naudas ziņā izdevīgāk atkal ir saņemt bioloģiskās saimniecības maksājumu. Bioloģiskos jaunlopus augstāk nekā konvencionālos Izsoļu namā nevērtē. Govis gan vērtē un maksā labāk nekā par konvencionālajiem dzīvniekiem.
– Kādu gaļas liellopu šķirni izvēlējāties un kāpēc?
– Izvēlējāmies Šarolē šķirni, jo cena šīs šķirnes dzīvniekiem ir gandrīz visaugstākā. Šarolē lops barības ziņā gan ir prasīgāks nekā Herefordas šķirnes. Vissvarīgākais, lai jaunlops vasaras periodā dabū paēst zāli. Pārsvarā mums visas govis atnesas pavasarī. Ganāmpulks vasarā dzīvo pļavā.
Mums vienmēr ir bijuši tīršķirnes Šarolē buļļi. Patlaban ganāmpulkā ir divi. Pērkam jaunbuļļus no šķirnes saimniecības Rubeņos, pievēršam uzmanību, lai nebūtu tuvradniecības. Vienam bullim ir piektais gads, otrs ir divus gadus vecs.
– Cik maksājāt par buļļiem?
– Par pirmo, vecāko, maksājām 1700 eiro, par jaunāko, vienu gadu vecu bulli – 1500 eiro. Patlaban jau cena būs vismaz 2000 eiro.
Mums ir vēl palikušas vairākas krustojuma govis. Ja tās normāli ražo, teļi ir, nebrāķējam. Sūtām uz kautuvi, kad govs kļūst vecāka un ir jābrāķē. No telēm galvenokārt atstājam vien tīršķirnes dzīvniekus.
– Vai Niedrupītes varētu pārveidot par šķirnes saimniecību?
– Noteikti nevēlos to darīt. Tad vēl nopietnāk būtu jādarbojas. Teles var patlaban pārdot vaislai kā tīršķirnes dzīvniekus. Pēc sludinājuma. Pārdot buļļus vaislai neesam domājuši.
– Cik saimniecībā ir darbinieku?
– Visus darbus veicam paši – divatā ar dēlu Mārci. Strādnieku saimniecībā nekad nav bijis.
– Kādu barību saņem lopi?
– Gatavojam skābbarību vai sienu. Šajā gadā 1,4 ha platībā audzējam auzas, citus gadus tās aug divos hektāros. Auzas barojam atšķirtajām telēm. Atšķiršana parasti notiek gadumijā vai arī bullēnu nodošanas laikā – pie vienas reizes, lai dzīvnieki lieki nav jādzenā. Atšķiram un turam nojumē, barojam. Citādi buļļi ir jāšķir nost, tie var teles aplēkt. Placinu auzas un beru silē, kad nojumē atrodas teles un citi dzīvnieki netiek klāt. Tad tās kļūst drošākas. Ir mums dažas, kurām nevar pietuvoties. Ik gadu sev atstājam 8–10 teles.
Mārcis Marcinkevičs: – Parasti telītes un bullīši dzimst pusi uz pusi. Šajā gadā dzima vairāk bullēnu.
J. M.: – Bullēnam ir labāka cena. Lai gan pēdējās telītes pārdevām dārgāk nekā bullēnus, tām cena lēkā. Pērn par bullēnu vidēji maksāja 2,65–2,80 eiro/kg. Telītes šāgada martā pārdevām par 2,80 eiro/kg.
– Kā Niedrupītēs šogad gāja ar lopbarības gatavošanu?
– Bija sausāks nekā citus gadus. Mēs vietās, kur citugad pļāvām 10–15 ha platībā, zāli nepļāvām. Jutu, ka pļaujot lopiem nebūs ko ēst. Gaidīju līdz beidzamajam brīdim, dzīvnieki ēda veco zāli. Lietus nebija, kur nopļauts, nekas neauga. Atstāju rezervi ganībām, lai būtu zāle un lai nav jādod siens. Jutām, ka būs cauri. Mēnesi nebija lietus ne pilītes. Zemajās palieņu pļavās zāle nav augstvērtīga, tomēr tā ir. Lopi sāka ēst pat neēdamo – niedres.
– Cik lielai būtu jābūt minimālajai zemes platībai un cik daudz gaļas liellopiem ir jābūt ganāmpulkā, lai darbošanās šajā nozarē būtu ienesīga?
– Tas ir individuāli, atkarīgs arī no cilvēku spējām. Viens var no rīta līdz vakaram darboties, cits darbos ir mazāk čakls.
– Vai gaļas liellopu audzēšana Latvijā iet plašumā?
– Mūspusē aizvien mazāk paliek saimnieku, kuri slauc 8–10 govis. Ir saimniecības, kas pāriet uz gaļas lopkopību. Uzreiz gan visu piena ganāmpulku likvidēt nevajag, kādu laiku ir jādarbojas abās nozarēs. Es pagastā biju pirmais, kurš izveidoja gaļas liellopu ganāmpulku. Patlaban esam jau septiņi gaļas liellopu audzētāji, ieskaitot arī tos, kuri sāka to kā jaunu biznesu. Viņi ir gan mana vecuma cilvēki, gan arī jaunāki. Jaunieši vairs nevēlas ar piena govīm darboties, šāda tendence arī ir redzama.
– Tātad nevaram teikt, ka cilvēki iet projām no lauksaimniecības?
– Ja ģimenes saimniecībai ir salīdzinoši daudz zemes, parasti jau atrodas kāds, kas turpina iesākto. Ar 10 ha četras piena govis var pabarot. Izvelk saimniecība ar vienu piena govi – vismaz sevi paēdina, sociālo pabalstu neprasa. Ko citu darīs – darba nav. Slauc govi un baro.
Par pārdoto pienu maksā. Nav pareizi jautāt, vai viņi dzīvo labi vai slikti. Viņi iztiek ar to, cik ir. Un saņem subsīdiju – tā nav peļņa, bet nauda, ko var ieguldīt. Ja neieguldīsi, atdeves nebūs. Sākumā naudu ražošanā vajadzēja tikai ieguldīt.
– Kā ir patlaban?
– Tehnikā var visu laiku ieguldīt. Saimniecības bilancē mums visu laiku ir zaudējumi. Peļņas nav bijis daudzus gadus. Kad pērc tehniku, tās nolietojumu fiksē bilancē, un viss aiziet mīnusā. Ar nodokli neapliktās subsīdijas ir brīvie līdzekļi. Vienu laiku subsīdiju līmenis bija tāds, ka tikpat daudz saņēmām par pārdoto gaļu. Patlaban lopu ir vairāk, par tiem arī saņemam vairāk nekā valsts un ES atbalstu.
Solīja, ka šajā plānošanas periodā cels subsīdijas. Mums patlaban 97 eiro/ha maksā. Solīja ik gadu celt – nu jau trešais gads, bet vairāk nesaņemam, nekas nav mainījies.
– Pats esat saimniecības īpašnieks un maksājat sev algu?
– Nemaksāju sev algu. Sociālo nodokli maksāju periodiski. Tā arī dzīvoju. Mums ir bezpeļņas saimniecība. Man nevajag algu. Kad sanāk, ka ir naudas ienākumi, samaksāju sociālo nodokli. Kad neesmu lopus pārdevis, nav naudas ienākumu. Man zvana no VID un vaicā – kā tā var būt, krājas PVN, veicat pirkumus, tomēr naudas ienākumu nav? Stāstu, ka uzkrājums ir, kad rudenī sākšu lopus pārdot, tad būs naudas ienākumi. Viņi nesaprot, kas lauksaimniecībā notiek.
– Kas rosināja Mārci palikt laukos un darboties lauksaimniecībā?
M. M.: – Man nekad nav patikusi pilsēta. Kad mācījos Jēkabpils vidusskolā, domāju par atgriešanos uz laukiem. Pērn Višķu tehnikumā neklātienē pabeidzu lauksaimniecības kursu specialitātē Lauku īpašumu apsaimniekošana. Ieceres iet uz pilsētu nekad nav bijis. Saskatu laukos izaugsmes iespējas.
J. M.: – Izaugsmes iespējas var saskatīt vien tad, ja turpina vecāku iesākto. Sākt darbošanos laukos no nulles nav iespējams. Nav ne zemes, ne tehnikas. Gribēju zemi pirkt uz Mārča vārda. Nedrīkst. Iemesls – viņš trīs gadus nav saņēmis vienoto platību maksājumu, tāpēc darījumu oficiāli Zemesgrāmatā nevar nokārtot. Visi, kas spekulē ar zemi, to zina. Viņi ielaiž vienu hektāru vienotajā platību maksājumā un darbojas. Rituļus satin, novāc, neviens uz apjomu neskatās. Vissvarīgākais ir pašu sākumu nokārtot. Ar tādu pieeju jaunos cilvēkus nekad laukos nepaturēsim un nepiesaistīsim. Viņi nevar sākt darboties. Pirms kāda laika valsts deva 40 000 eiro dāvinājumu jaunajiem saimniekiem. Bet arī ar nosacījumiem – naudas ienākumi nedrīkst būt pārāk lieli un arī pārāk mazi, zemes nedrīkst būt pārāk daudz. Ir jāatbilst vidējam rādītājam. Ja agrāk esi vairāk ražojis, kāpēc tevi neatbalstīt? Ražosim vēl vairāk! Kad jaunajiem dāvināja 15 000 eiro, 20 ha jau par daudz, naudas ienākumi pārāk lieli… Nav normāli! Mārcim ir 24 gadi. Vajag lauksaimniecības izglītību, piekrītu. Bet kā iesācējam atbilst noteiktiem nosacījumiem?
Mēs pirkām vienu zemes gabalu ar ALTUM starpniecību. Iznāk kā līzingā pirkt. Procenti ir salīdzinoši mazi.
Ja būs arī miljons eiro, vienalga, zemi pietiekamā daudzumā nenopirksi.
– Kā piesaistīt jauniešus laukiem?
– Viņi var eksistēt esošajās saimniecībās. No mantojuma. Ar vienu hektāru, audzējot zemenes, iespējams, var iztikt. Tādā virzienā jāskatās. Lopkopībā viens hektārs noteikti nav pietiekams. Iespējams, lopus var turēt, ja zina, kas piegādās lopbarību.
– Kā iecerēts Niedrupītes attīstīt?
– Cik var attīstīties, ja nav vairāk zemes? Pirms kāda laikā trīs gados nopirku 20 ha zemes. Vidējā cena bija 2000 eiro/ha. Mūsu zeme graudu audzēšanai īsti neder, tā nesaista graudkopjus.
Sienu vēl varētu dabūt. Ja ganību apkārt nav, ja zaļā masa jāved, tad kukurūzai jābūt. Mums viss te dabiski notiek.
Ziemā ganāmpulkā ir 60–70 dzīvnieku. Patlaban ir atnesušās 54 govis, ir atstātas desmit teles. Piecas govis izbrāķēsies, desmit teles nāks klāt. Nevar pateikt, cik liels ganāmpulks būs. Mums nav lielāku platību. Maksimums 60 zīdītājgovis varam turēt. Iespējams, kādu gadu teles var atstāt vairāk. Nevar celt zīdītājgovju daudzumu līdz 100 dzīvniekiem. Kur tās ganīt?
Mums nav kur izplesties. Zemes barības audzēšanai nav. Ja zeme rastos, aizņemtos naudu kaut vai no ALTUM, tomēr tās nav pārdošanā. Nav piedāvājuma. Iespējams, pēc gadiem kaut kas mainīsies, ja citi saimnieki beigs ar lauksaimniecību nodarboties.
– Valsts lauksaimniecības politikā redzat problēmas?
– Solītais subsīdiju palielinājums nav jūtams. Subsīdiju politiku vajadzētu vairāk veidot, lai ražojošais saimnieks saņemtu lielāku atbalstu. Pie mums vēl zemes ir apkoptas, Latgalē ir daudz nesakoptu zemju. Gan jau cits īpašnieks noriskē, iesniedz un dabū naudu tāpat, citu noķer. Visādi notiek. Nav man īstas pārliecības par stingru subsīdiju maksāšanas kontroli.
Valsts subsīdiju politika nav pareiza. Vienkārša lieta – ar subsīdijām vēlas kā sociālais dienests laukus balstīt… Laukos ražo, pārdod un saņem naudu. Ir naudas ienākumi. Jābūt 200 eiro naudas ienākumiem no viena hektāra, tad var pirkt bezakcīzes dīzeļdegvielu. Cits zemes īpašnieks neražo pilnīgi neko, tur zemi, un viņam maksā bioloģisko maksājumu, zaļo platību maksājumu. Ja ir lopi, vairāk maksā. Patlaban sponsorējam zemes īpašniekus, lai viņi pļauj. Vai nu atbalstām ražošanu, vai visus!
Par graudkopību ir skaidrs, bet tieši ar dabiskajām pļavām glupi sanāk. Es uzskatu, ka tā ir ačgārnība. Daudzi dzīvo pilsētā, tomēr zeme ir laukos. Ja vēl viņi to iznomātu… Pļaut atļaus, tomēr maksājumus saņems īpašnieks. Drīz mums apkārtnē būs tuksnesis, brīvu zemju nav. Trīs kilometru apkārtnē vienam saimniekam ir gaļas liellopu, otram – aitu ganāmpulks. Kad aizies vecie pensionāri, mājas kļūs tukšas. Patlaban nevajag laukos tik daudz cilvēku kā agrāk. Nav ko darīt visiem, ja ar tehniku darbojas.
Šo un citus lauksaimnieku pieredzes stāstus lasiet žurnālā Agro Tops
