“Piena upes ķīseļa krastos ar šokolādes tiltiem.” Konflikts valdošajā koalīcijā 1
Olafs Zvejnieks, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pagājušajā nedēļā Jaunā konservatīvā partija (JKP) ar savu nepiekāpību prasībā par 500 eiro liela neapliekamā minimuma ieviešanu no 2021. gada aizcirta durvis uz turpmākajām diskusijām par iecerēto nodokļu reformu, kurai būtu jāstājas spēkā nākamā gada sākumā.
“Latvijas Avīzes” aptaujātie politiķi neziņā rausta plecus par to, kā šīs durvis atkal atvērt.
JKP vēlas ar nodokļu reformas palīdzību ieviest 500 eiro lielu neapliekamo minimumu, kā arī risināt jautājumus par ģimeņu pabalstiem un mediķu algām.
“Uzskatām, ka tagad, izmantojot Eiropas Komisijas vieglāko pieeju budžeta deficīta jautājumiem, ir iespēja ar vienu rāvienu atrisināt visus svarīgākos nodokļu reformas jautājumus.
Tas kopā varētu maksāt apmēram 300 miljonus eiro, kas tiktu finansēti ar budžeta deficīta, proti, aizņemšanās palīdzību.
Šo parādu varētu atdot ilgtermiņā, piecu līdz septiņu gadu laikā.
Neapliekamā minimuma palielināšana palīdzētu gan mazajiem uzņēmumiem, samazinot nodokļu slogu, gan arī cilvēkiem būtu vairāk naudas tēriņiem, sekmējot PVN ieņēmumus,” skaidro partijas valdes loceklis un deputāts Gatis Eglītis.
Pēc viņa vārdiem, partijas nepiekāpīgā nostāja šajā jautājumā saistīta ar “Kariņa un Reira vēlmi likvidēt mikrouzņēmumu nodokļa (MUN) režīmu, kā arī citus alternatīvos nodokļu režīmus”.
G. Eglītis gan atzīst, ka neapmierinātība ar alternatīvajiem nodokļu režīmiem ir daļēji pamatota, taču partija vēloties ar nodokļu sloga samazināšanu atvieglot uzņēmumiem pāreju no MUN uz standarta nodokļu režīmu.
Piena upes ķīseļa krastos
Tieši minēto priekšlikumu finansēšanas mehānisms arī ir konflikta būtība, jo, kā norāda Finanšu ministrijas parlamentārais sekretārs un partijas “KPV LV” vadītājs Atis Zakatistovs, saskaņā ar Eiropas Savienības un eirozonas funkcionēšanas pamatprincipiem Latvijas valsts budžets ir jāsaskaņo ar Eiropas Komisiju (EK).
“EK ir pateikusi, ka uz vienu gadu budžeta deficītam ir brīvāki noteikumi, taču šis deficīts saistīts ar vienreizējiem izdevumiem. Savukārt JKP piedāvātās izmaiņas saistītas ar izdevumiem, kas būs nepieciešami katru gadu.
Jau šobrīd komisija ir pateikusi, ka 2022. gada budžetā būs jāatgriežas atpakaļ pie visiem ES budžeta noteikumiem un kritērijiem, tam jābūt sabalansētam.
Ja šogad palielināsim budžeta deficītu par 300 miljoniem, tad ko darīsim nākamgad?
Par 300 miljoniem atkal samazināsim? Uz kā rēķina?
Tā arī ir visa konflikta būtība – Gatis Eglītis sapņo par piena upēm ķīseļa krastos ar šokolādes tiltiem, bet mēs jautājam – kas notiks pēc gada?
Šī ir uz vienu gadu orientēta tuvredzīga ideja, pildot partijas solījumus, bet nesniedzot atbildi uz to, kā šīs saistības varēs izpildīt ilgtermiņā,” neslēpti emocionāli komentē A. Zakatistovs.
Neapliekamais minimums apdraud mediķu algas
Līdzīgu nostāju pauž arī finanšu ministrs Jānis Reirs (“JV”), sakot, ka šīs prasības apdraud mediķu un pedagogu atalgojuma palielinājumu nākamajā gadā.
Reirs saka, ka ES atļautais budžeta deficīts šogad ir paredzēts konkrētiem mērķiem – investīcijām, attīstībai, biznesa vides un darba vietu saglabāšanai, arī infrastruktūrai.
Taču nākamā gada martā Eiropas Komisijai jāiesniedz 2022. gada budžeta projekts un vidējā termiņa budžeta, proti, arī 2023. un 2024. gada budžetu, aprises.
Šiem budžetiem esot jau jābūt sabalansētiem saskaņā ar Fiskālās disciplīnas likumu un eirozonas Māstrihtas kritērijiem. Tie nosaka, ka budžeta deficīts nedrīkst pārsniegt 3% no iekšzemes kopprodukta (IKP).
“Plānotais budžeta deficīts 2020. gadam ir vairāk nekā viens miljards eiro, 9,4% no IKP (sastādot 2020. gada budžetu, pērnajā rudenī, pirms Covid-19 krīzes, tika plānots gandrīz divdesmit reižumazāks budžeta deficīts – 0,5% apmērā. – Aut piez.). Pievienot tam vēl 300 miljonus nav prāta darbs,” saka Reirs, noraidot ideju par aizņemšanos.
Viņš uzsver, ka Finanšu ministrija plāno trīs gadu laikā, balstoties uz ekonomisko izaugsmi, atgriezties pie normāla budžeta, tāda, kāds bija 2019. gadā.
Savukārt, lai atrastu līdzekļus mediķu un pedagogu algu palielinājumam, Finanšu ministrija redzot divus veidus.
Pirmais – taisnīgāka nodokļu sistēma. Ar to domāta minimālo sociālo iemaksu piemērošana tiem 273 tūkstošiem darba vietu, kuru sociālās iemaksas ir mazākas par minimālo apjomu, neskarot tos vairāk nekā 600 tūkstošus darba vietu, kas strādā vispārējā nodokļu režīmā.
Otra pieeja – atrast izdevumus, kurus pārskatīt.
“Te jāatzīmē, ka šādas summas, 120 miljonus, kas nepieciešama tikai neapliekamā minimuma palielinājumam vien, izdevumu pārskatīšanas procesā valsts nekad nav spējusi atrast. Pagājušajā gadā, pārskatot izdevumus, gan izdevās izbrīvēt rekordlielu summu – 93 miljonus eiro, taču vēsture liecina, ka tipiski izdevumu pārskatīšanas rezultāti ir 50–70 miljonu robežās,” stāsta ministrs.
J. Reirs uzsver, ka šogad būs jākombinē abas pieejas, taču, ja pēc paveiktā darba visus atrastos līdzekļus ieguldīs neapliekamā minimuma palielināšanā, tad mediķiem un pedagogiem nekas nepalikšot.
“Krīze parādīja, ka kritiskākās problēmas šobrīd ir mediķu atalgojums, veselības sistēmas finansējums un iedzīvotāju sociālā neaizsargātība. Tās jārisina pirmām kārtām. Tas nenozīmē, ka esmu pret neapliekamā minimuma palielināšanu – tas tiek palielināts.
2019. gadā tas bija 230 eiro, 2020. gadā ir 300 eiro, nākamgad tiek piedāvāts 350 eiro, proti, attīstība notiek, cīņa ir ap to, vai to darīt pakāpeniski vai ar vienu vēzienu,” saka J. Reirs.
Ko tālāk?
Tālākai rīcībai īsta plāna nevienai partijai nav. Atis Zakatistovs min, ka iespējami divi scenāriji.
Sliktais – JKP pieturas pie sava ultimāta un koalīcija spiesta vienlaikus runāt par nodokļu sistēmu un 2021. gada budžetu, kas esot galīgi nepareizi.
Labais – JKP izdomājot, kā atgriezties pie sarunu galda, un visas partijas kopā, bez ultimātiem domā, ko šajos apstākļos var izdarīt.
Savukārt Jānis Reirs meklēs izeju no situācijas, turpinot prezentēt nodokļu reformu un budžeta projektus frakciju sadarbības padomē un veicot tālākas politiskās konsultācijas.
Visoptimistiskākais ir viens no radušās situācijas autoriem – Gatis Eglītis.
“Domāju, ka situācija tiks risināta divpusējā kārtā, tiekoties premjeram K. Kariņam ar JKP vadību,” viņš saka.
Taču tālākie vārdi skan draudīgi: “Jāņem vērā, ka JKP nostāja ir – par katru cenu nodokļu reformu mums nevajag. Esam visai kritiski par 2018. gada nodokļu reformas rezultātiem, būtu labāk, ja tā vispār nebūtu notikusi.
Daudzas lietas tika sabojātas un kļuva sarežģītākas – diferencētie neapliekamie minimumi, dažādas iedzīvotāju ienākuma nodokļu likmes, uzņēmumu ienākuma nodokļa reformas rezultāti ir diskutabli, bet nevienlīdzības mazināšanai netika izdarīts nekas. Vēl vienu šādu reformu mums nevajag.”
