Ganāmpulku skaits sarūk, izslaukumi pieaug: piena nozare pārmaiņu priekšā 26
Sandra Dieziņa, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Agroresursu un ekonomikas institūta (AREI) pētnieki, iesaistot vairākus nozares ekspertus, pagājušajā gadā īstenojuši pētījumu par piena nozares stratēģisko attīstību Latvijā. Secinājumi parāda, ka piena ražošana piedzīvo būtiskas strukturālas pārmaiņas.
Kopš 2015. gada no nozares ir izstājušās 8142 saimniecības, kas ir gandrīz puse jeb 42% no kopējā saimniecību skaita – tas nozīmē 1,6 tūkstošus saimniecību ik gadu. Visstraujākais samazinājums vērojams saimniecību grupās ar slaucamo govju skaitu no viens līdz deviņi, tomēr arī pārējās grupās saimniecību skaits ir sarucis, liecina pētījums.
Samazinājies arī kopējais slaucamo govju skaits – par 26,4 tūkstošiem, tajā skaitā saimniecību grupā no viens līdz deviņi tas krities par 14,3 tūkstošiem. Slaucamo govju skaita kritums vērojams visās saimniecību grupās, izņemot saimniecības ar 200 un vairāk slaucamajām govīm ganāmpulkā, – tajās dzīvnieku skaits ir nedaudz pieaudzis – par 1,4 tūkstošiem, tomēr šis pieaugums ne tuvu nekompensē kopējo slaucamo govju skaita samazinājuma tendenci nozarē kopumā, secina pētnieki.
Cenu starpība
Viens no būtiskākajiem šķēršļiem, kas ir iemesls piena nozares sarukšanai, ir starpība starp Latvijas un vidējo ES piena iepirkuma cenu, kas ilgstoši ir vismaz pieci eirocenti par kg piena par sliktu Latvijas piena ražotājiem, un šis ir izšķirošs faktors nozares attīstībai turpmāk, secina pētnieki.
Starpība starp Latvijas un vidējo ES piena iepirkuma cenu 2019. gadā bija 5,39 eirocenti, 2020. gadā 5,9 eirocenti, tāpat arī 2021. gada astoņos mēnešos starpība veidojusi 5,31 eirocentu par sliktu Latvijas piena ražotājiem. Turklāt piena cenu lejupslīdes periodos starpība starp vidējo piena iepirkuma cenu ES un Latvijā palielinās – piemēram, 2015.–2016. gadā atšķirība bija gandrīz 7,77 eirocenti par kg piena.
Zemāka piena iepirkuma cena būtiski ietekmē pievienotās vērtības veidošanās iespējas šajā nozarē un liedz iespēju augstāk apmaksāt iesaistīto darbaspēku, uzkrāt kapitālu turpmākai ražošanas attīstībai un negatīvi ietekmē saimniecību noturību ilgtermiņā. Tādējādi zemās piena iepirkuma cenas risinājumi to mazināšanai ir ļoti svarīgi turpmākai piena nozares attīstībai Latvijā.
Viens no zemās piena iepirkuma cenas iemesliem ir zemās sausnas – tauku un olbaltumvielu – saturs pienā un vertikālās sadarbības trūkums piena pārstrādes nozarē. Līdz šim Latvijā bija ierasts, ka par piena ražošanas galveno produktu tiek uzskatīts svaigpiens. Tomēr uzturvērtība un tirgus vērtība faktiski piemīt tajā esošajai sausnai – taukiem un olbaltumvielām, arī laktozei un minerālvielām, bet ne ūdens frakcijai, vēsta pētnieki.
Īsi sakot – augstāks piena tauku un olbaltumvielu saturs nodrošina labāku produktu iznākumu pārstrādē. Savukārt “tukšāks” piens rada tikai papildu izmaksas piena loģistikā no saimniecības līdz pārstrādes uzņēmumam un prasa lielāku energoresursu patēriņu piena pirmsapstrādē.
Kāpēc sausnas saturs ir zems? Pētnieki to skaidro ar desmitgadēm ilgām tradīcijām, gan arī to, ka piena ražošana Latvijā attīstās atrauti no piena pārstrādes un Latvijā saražotā piena iepircēji globālā tirgus apstākļiem neatbilstīgi novērtē sausnas saturu pienā. Tomēr šāda tendence neesot ilgtspējīga.
Pētnieki arī secina, ka, globālajā tirgū augot pieprasījumam pēc piena produktiem, Latvijas piena nozarei ir izaugsmes potenciāls un spēja pielāgoties klimatneitralitātes izaicinājumiem. Lai to panāktu, nepieciešams atjaunot piena nozares konkurētspēju un izaugsmi, kāpināt piena ražošanas noturību un ekonomisko efektivitāti un saglabāt nozares lomu publisko labumu sniegšanā.
Augstāka produktivitāte
Piena fiziskā apjoma izslaukums ir augstāks lielajās saimniecībās, piena sausna – vidēji lielās ģimenes saimniecībās. Ganāmpulkos ar slaucamo govju skaitu virs 200 novērojama augstākā produktivitāte – izslaukums 2020. gadā vidēji uz govi pārsniedza 9,5 tonnas piena. Tieši šajās saimniecībās tiek saražots nedaudz vairāk kā trešdaļa no kopējā piena valstī.
Arī saimniecību grupā ar slaucamo govju skaitu 100–199 novērojama augstāka piena ražošanas produktivitāte, kas ir virs vidējās valstī. Savukārt saimniecību grupās ar mazāku slaucamo govju skaitu vidējais izslaukums novērojams 6–7 tonnas gadā, izņemot saimniecības ar govju skaitu līdz 9, kur vidējais izslaukums pat nesasniedz 6 tonnas gadā.
Tāpat vidēji zema piena ražošanas produktivitāte ir bioloģiskajās saimniecībās – 5,6 tonnas gadā. Interesanti, ka tieši saimniecībās ar augstāko izslaukumu tauku un olbaltumvielu saturs pienā vidēji ir viszemākais.
Labāku ekonomisko noturību uzrāda saimniecības ar slaucamo govju skaitu ganāmpulkā virs 200, vērtējot pēc saimniecību spējas gūt ieņēmumus no produkcijas pārdošanas tirgū. Savukārt augstāka ir šo saimniecību atkarība no darbaspēka un lopbarības pieejamības tirgū. Mazāko ganāmpulku saimniecību grupās ir zemāka ekonomiskā noturība. Lai palielinātu šo saimniecību ekonomisko noturību, nepieciešamas investīcijas darba ražīguma kāpināšanā.
Tiesa, jāņem vērā, ka piena saimniecībām ir grūtības piesaistīt finanšu resursus īstermiņa un ilgtermiņa attīstības plānu īstenošanai. Kredītiestādes praktiski nestrādā ar jaunpienācējiem un jaunajiem zemniekiem viņu kredītvēstures, pieredzes un prasmju trūkuma dēļ. Tāpat kredītiestādes ir piesardzīgas, vērtējot investīciju projektus lauksaimniecības sektorā.
Lauksaimniecība ir investīciju ietilpīga nozare, bet piena ražošanā naudas plūsma no produkcijas pārdošanas tirgū sāk veidoties vairāk nekā pēc gada kopš darbības sākšanas, tādējādi atbalsta loma, jo īpaši saimnieciskās darbības sākuma posmā, ir neatsverama, brīdina pētnieki.
