– Tad risinājums ir kāds tikpat liels piena kooperatīvs, kāds “Latraps” ir graudkopībā? 24
– “Latraps” neienāca “Latvijas pienā” peļņas dēļ, jo saprata, ko šīs rūpnīcas zaudēšana emocionāli un politiski nozīmētu kooperācijas nākotnei. Tas mēģina palīdzēt piensaimniekiem pašiem kontrolēt cenas un savas produkcijas izlaidi visā ķēdē. Mani māc bažas, vai izdosies.
– Kādā nozīmē domājat kontroli? “Latvijas piena” nelaimes cēlās tieši no pārmērīgas kontroles: kooperatīvu apvienība izjuka, un “Trikāta” gan noteica iepirkuma cenas, gan neļāva pirkt pienu no citiem, gan sava kooperatīva cilvēkiem uzticēja vadīt rūpnīcu.
– Es to domāju skandināvu kooperatīvu izpratnē – par rūpnīcu piederību zemniekiem. Labumu jeb peļņu sadala zemnieki. Tieši tā dara “Latraps” – pārdod graudus par pasaules tirgus cenām, un, ja ir peļņa, to sadala savā starpā. Tiesa, graudu audzētājiem tie divi centi šurpu turpu neizšķir likteni, bet piena sektorā ir zemākā cena Eiropā un arī tagad tā ir par pieciem septiņiem centiem zem vidējās. Piena ražotājiem pietrūka saliedētības, un sākās uzticības pārpirkšana. Nav vieglāka veida, kā sagraut kooperatīvu kā piesolīt pāris centu par piena litru vairāk. Īstermiņa domāšana ir latviešu zemniekiem raksturīga. Ir cilvēki, kas ir sapratuši – jāturas kopā.
– Un jūs pats? Arī esat govju saimniecības īpašnieks. Kam nododat pienu?
– Jā, man no vecātēva Ceraukstē ir mantota lauku saimniecība, kurā uz 100 hektāriem turu 40 govis. Es nododu kooperatīvam, lai kā tur ietu. Man svarīgākais, ka savu preci varu pārdot stabili. Daudz lielākās grūtībās biju nonācis deviņdesmitajos gados sakarā ar kombinātu un banku bankrotiem.
– Un jūs pats “Latvijas pienam” nodotu pienu? Par 22 eirocentiem?
– Tā nav zemākā. Kā zemnieks es, protams, gribētu iespējami augstāku iepirkuma cenu, bet ja kooperatīva vadība tā izlemtu, es neiebilstu. Pārdot pašreizējā situācijā par ļoti zemu cenu – jābūt ļoti saistošam piedāvājumam: piemēram, kļūt par akcionāriem. Zīmīgi, ka nošķelšanās “Latvijas piena” projektā sākās tai laikā, kad Valmieras un Rīgas piena kombinātiem mainījās īpašnieki. Jau tad teicu: ja Latvijā ienāks spēcīgs spēlētājs ar tirgu ārpusē, tad sāksies piena karš.
– Jūs paši esat lēsuši, ka pašizmaksa ir no 24 līdz 29 centiem…
– Pēdējais secinājums, pie kā esam nonākuši: ja mums maksā subsīdijas, varam izdzīvot arī ar 22 centiem. Bet tikai izdzīvot. Ja subsīdijas nemaksā – 27 centi ir minimālā cena.
– Parēķināju, cik atbalstam gada laikā piena lopkopjiem piešķirts. Ja pieskaita pagājušajā nedēļā valdības piešķirtos 7,6 miljonus, tad iznāk ap 50 miljoniem eiro.
– Tas ir tieši tik daudz, cik piensaimnieki zaudējuši no Krievijas embargo…
– Ja atbalstu sadala uz valstī izslaukto piena daudzumu, tad katram litram klāt nākuši 5,2 centi.
– Tieši tik, cik esam sarēķinājuši [izdzīvošanas minimumu]. Esam vērtējuši ekonomiskos faktorus – šā gada sākumā zemnieki pagājuši zem ūdens, tāpēc ka izmaksas pārsniegušas ieņēmumus. Uzreiz pēc embargo noteikšanas nekas netika tērēts lieki ar skaidru domu gatavoties krīzei. Bet gada sākumā tauki jau bija noēsti, un tikai subsīdijas notur uz 0 robežas.
Tie saimnieki, kas rēķinājās, ka cena būs no 24 līdz 27 centiem par litru, nu ir grūtībās. Bīstams signāls ir, ka palēninās norēķini un bankas jau ausās. Ja šāda dinamika turpināsies, nākamgad neviena dzīva vairs nebūs. Krīzes definīcija ir, ka tā palīdz atbrīvoties no visa liekā. No šī skatpunkta Latvijas piensaimniecības dzīvotspēja ir fenomenāla, cepuri nost! Ar zemākajām piena cenām Eiropā, ar zemākajām subsīdijām! Somijā pēdējā laikā ap simt lielu piena saimniecību Helsinku apkaimē ir pārtraukušas savu darbību. Diemžēl arī LLKC ienāk ziņas no Latvijas saimniecībām: pārdodu ganāmpulku.
– Labi, ka govis pārdod, nevis ved uz kautuvi. Redzam, ka ganāmpulku skaits samazinās, bet govju skaits ar katru gadu joprojām palielinās.
– Kopš 2014. gada sākuma likvidējušies 2000 ganāmpulki! Tās ir vismaz 2000 ģimenes, kas labākā gadījumā atradušas citu nodarbi. Zemgalē daudzi lopkopji pieņēmuši lēmumu pāriet uz rapšu un kviešu audzēšanu. Protams, tie, kas nav ņēmuši kredītus. Kredītsaistības arī ir viens no dzenuļiem, kas neļauj pārtraukt piena ražošanu.
– Hm, bet saražotā piena apjoms visu laiku pieaug.
– Protams! Ja man bankai gadā jāatdod, teiksim, 100 000 eiro, tad man jāsaražo piens, lai varu norēķināties. Jo piens lētāks, jo jāsaražo vairāk. Arī man pašam kūts nekad nav bijusi tik pilna kā tagad. Ja neslaukšu pienu, tad naudas vispār nebūs. Visi domā, kā lētāk saražot. Ģimenes saimniecībā par algām sev nedomā. Krasi samazinājies pirktās lopbarības daudzums – daudzi mēģina paši sagatavot. Minerālvielas, piedevas barībai vairs netiek pirktas, kas atstās iespaidu uz dzīvnieku veselību, sēklošanu, piena kvalitāti – bet tas būs pēc gada…
Arī tehnikas izmantošanā nespējam sadarboties. Princips – viens pļauj man zāli, tu man sapresēsi, es tev nomiglošu – ir ļoti izplatīts Vācijā. Mūsu saimniecības ir tik aizņemtas ar sevi, ka tām nav laika pakalpojumu sniegšanai. Otrs vietējais brīnums ir pakalpojumu cenas, kas daudzām saimniecībām nav paceļamas. Piemēram, neatmaksājas ņemt siena sagatavošanas pakalpojumus. Bet arī jaunu tehniku nevar atļauties. Nekas cits neatliek kā pašam čubināt ar veco par kolhoza pajām privatizēto traktoru.
– Pirmdien Straujuma tiekas ar ES lauksaimniecības komisāru Filu Hoganu. 7. septembrī Briselē plānots liels Eiropas zemnieku protests, pieprasot 700 miljonu eiro no ES rezerves fonda. Cik lielā mērā Latvijas piensaimniecība ir atkarīga no Eiropas Komisijas lēmuma šai sakarā?
– Izsistās subsīdijas palīdzēs izdzīvot līdz pavasarim, bet tad, kad būs jāgatavo barība nākamajai ziemai, daudzi zemnieki domās, vai to darīt.
Pēc pēdējā Lauku attīstības plāna apstiprināšanas es nesajutu taisnīgu attieksmi pret Latviju no ES puses. Nebija godīgas diskusijas, bet matemātiska naudas sadale ar virkni nosacījumiem. Manī tas gruzd. Eiropa nerēķinās ar Latviju un it īpaši ar Latgali kā ES austrumu pierobežu. Lopkopības nozare ir lielākais darba devējs laukos, turklāt visu gadu. Ja šiem cilvēkiem nebūs ko darīt, tā būs sociāla katastrofa. Viņi Krievijas telekanālos redz, ka mēs te nespējam saražot, bet Krievijā pārtiku iznīcina – mēs varam iedomāties, kādi ritentiņi smadzenēs sāks griezties. Eiropā to nesaprot.
Krievija gatavojas ilgstošam embargo jeb ledus laikmetam sadarbībā ar Eiropu, par to liecina lielās investīcijas lauksaimniecībā. Eiropai jāsaprot, ka tie nav īslaicīgi aizliegumi. Ja mēs neatradīsim veidu, kā dabūt savu produkciju ārpus Latvijas, bet citur, nevis Krievijā, tad piensaimniecībai būs grūti laiki. Polija un Lietuva to varēja, mums arī jāspēj. Pretējā gadījumā paliksim tikai par piena piegādātāju viņiem. Ja mums būtu konsolidēta pārstrāde, tad ar piena iepirkuma cenu 23 centiem mēs izdzīvotu, bet liela daļa vecajā Eiropā nomirtu.
Ar piensaimniecību saistīts gaļas sektors. Neviens gaļas kombināts nepieder zemniekiem. Kur tie iepērk gaļu? Ne no vietējiem. Gaļa būtu laba pievienotā vērtība piena sektoram. Bet mēs par labu naudiņu bullīšus vedam ārā no Latvijas un ar to lepojamies. Ja šeit audzētos graudus izbarotu pašu lopiem un gaļu pārstrādātu tepat Latvijā, tad papildus iegūtu vismaz simts miljonus gadā. Savas zaļās valsts tēlu neizmantojam produkcijas ražošanā. Bioloģiskās auzas pārdodam Vācijā…
– Tad izeja ir viens liels piena kooperatīvs? Nu tāds, ka par tādu pārtop visa Latvijas Piena ražotāju asociācija?
– 16 tūkstošu zemnieku lielam kooperatīvam Polijā piederēja trīs uzņēmumi, bet nolēma būvēt jaunu modernu rūpnīcu, kuras jauda trīsreiz lielāka nekā Rīgas Piena kombinātā, bet darbinieku – trīsreiz mazāk. Mani interesēja, kā viņi spēja pieņemt kopīgu stratēģisku lēmumu. “Tad, kad mums bija reāli sūdi un kad vairs nebija spēka karot vienam ar otru. Tad apsēdāmies pie galda un sapratām: vai nu visi nomirsim, vai darīsim ko kopā,” atbildēja šīs rūpnīcas direktors. Tagad caur Bausku katru dienu Latvijā ienāk mašīnas no Polijas uz “Rimi” un “Maxima” bāzēm.
– Mums tagad ir tāda stadija, lai vienotos?
– Nē, vēl neredzu tam priekšnoteikumus.
– Vai Latvijā piena saimniecības saglabāsies un nozare kā prioritāte, kāda tā bija Ulmaņlaikos?
– Pasaulē vēl divi miljardi iedzīvotāju nāks klāt līdz 2050. gadam, un viņi gribēs ēst. Latvija ir viena no zaļākajām vietām, kur klimats nosaka, ka piena ražošanai jābūt lauksaimniecības sektoram numur viens. Latvijā pienu ražos, un es par to nešaubos. Jautājums: kas to ražos? Piensaimniecībā ir lieli investori ar tālredzīgu domu.
Būs cīņa ar enerģijas sektoru. Mežiem jau esam zaudējuši 10 – 15% zemes platības. Nevienā plānošanas dokumentā neesam mācējuši novērtēt zemes potenciālu. Valstij jārūpējas par trim lietām – par zemi, par infrastruktūru un par izglītību. Mēs 80% darbalaika un enerģijas tērējam ES naudas sadalīšanā, aizmirstot par pamatlietām. Es domāju, ka pēc gadiem desmit divdesmit mēs atnāksim atpakaļ pie šīm atziņām. Tāpat kā austrieši mainīja domāšanu un teritoriju sāka vērtēt pēc cilvēkiem, kas to apdzīvo, nevis pēc apgūtās naudas vai saražotās produkcijas. Cilvēki sāka justies atbildīgi cits par citu. Un jaunieši sāka atgriezties. Arī Ulmaņlaikus var vērtēt pēc tajā laikā valdošās pozitīvās domāšanas. Nepieciešams pozitīvais līderisms.
